Vārda dienu svin: Anna, Ance, Annija

Vērtējam Bruno Šulca ceļojuma aprakstu par Ķīnu

Pinterest LinkedIn Tumblr +

ebruārī pasaule sagaidīja ķīniešu Jauno gadu un arī mēs Grāmatu klubiņā nolēmām tam par godu lasīt grāmatas tieši par Ķīnu. Dažādībai izvēlējāmies divas- vienu mūsu pašu tautieša ceļojuma aprakstu (Bruno Šulcs „Nezināmā Ķīna”), otru- ķīniešu autora Dai Sidzje romānu „Balzaks un Mazā Ķīniešu šuvēja”.

Vispirms sākām ar Bruno Šulca ceļojuma aprakstu.

Ruta Zimnoha: Janvārī portāls sievietespasaule.lv savas lasītājas veda ceļojumā uz Ķīnu. Tādēļ „Grāmatu klubiņš” nolēma šo valsti iepazīt pēc iespējas daudzpusīgāk, un februārī kā lasāmvielu izvēlējās divus pilnīgi atšķirīgus darbus: mūsu pašu latviešu ceļotāja Bruno Šulca ceļojuma aprakstu „Nezināmā Ķīna” un diezgan romantisko ķīniešu autora Dai Sidzje romānu „Balzaks un Mazā Ķīniešu šuvēja”. Konkrēti neatceros ko, bet zinu, ka iepriekš šo to par Ķīnu vai no ķīniešu literatūras esmu lasījusi. Jo savu mīļāko citātu „Vīriešiem to grūti saprast, bet ar katru jaunu tērpu, frizūru vai mīļāko piedzimst jauna sieviete…”, izlasīju grāmatā par Ķīnu, kur šos vārdus vienam no galvenajiem varoņiem – kādam angļu diplomātam teica viņa mīļākā. Grāmata gan bija par revolūciju, nevis mīlestību. Pavisam noteikti esmu arī lasījusi ķīniešu pasakas, acu priekšā „nostājas” grāmata no agrāk populārās Brīnumzemes sērijas ar zaļgandzeltenu vāku un gārni vai varbūt stārķi, kam galvā ķīniešu stila salmenīca.

Vispirms ķēros pie Bruno Šulca „Nezināmās Ķīnas”. Šī noteikti nav grāmata, ko varētu izlasīt vienā vakarā. Tā nav domāta ātrai lasīšanai. Šī grāmata jālasa lēnītēm, izbaudot gan pilsētas steigu, gan karsto saules svelmi, gan starp zobiem šņirkstošās tuksneša smiltis, gan bezspēcību, kas pārņem, kad apkārt nav neviena ar ko vari komunicēt sev saprotamā valodā, gan gandarījumu, kas gūts, kad nospraustais mērķis ir sasniegts. Autors veiksmīgi ierauj lasītāju savā ceļojumā, lielākoties nepamet sajūta, ka pats piedzīvo izlasīto, kā minies pa kādu no saules nokveldētajām Ķīnas šosejām, kā karo ar uzmācīgajiem „izpalīgiem”, kā mutē liec pēdējo nanīti, kā kraties cauri tuksnesim guļamautobusā.  Man ļoti patika, ka autors veiksmīgi parādījis Ķīnas dažādību, gan runājot par iedzīvotāju sastāvu, gan dabu, gan paradumiem. Turklāt tik pat aizraujoši viņš apraksta arī tās valstīs, kurās bijis pa ceļam uz Ķīnu. Grāmata ir aizraujoša, laiku pa laikam garlaiko vēstures izklāsti, bet pieļauju, ka tas saistīts ar to, ka gandrīz neko nezinu par aprakstītajiem notikumiem, jo, piemēram, Jekaterinburgas aprakstu, kur arī bija vēsturisko notikumu izklāsts par pilsētas rašanos, attīstību un cara ģimenes bojāeju, lasīju ar lielu degsmi un garlaikota nejutos. Mani ieguvumi pēc grāmatas izlasīšanas – divas ēdienu receptes un pārliecība, ka reiz došos uz Ķīnu.

Iveta Blaune: Mani iepriecināja Grāmatu klubiņa (un Sievietes Pasaules) mēneša tēma – Ķīna. Ar šo valsti man saistās raibas atmiņas un piedzīvojumi, jo darba dēļ sanāca nodzīvot Ķīnā veselu gadu. Dzīvoju valsts dienvidos, kur dzīves ritms, klimats un dzīvesveids stipri atšķiras no Ziemeļu reģioniem. Tomēr valsts ietvaros var runāt pat visas tautas kopīgām nacionālajām rakstura īpašībām un tradīcijām.
Sākšu ar pārdomām par ceļojuma aprakstu. Ar prieku piekritu šo grāmatu lasīt, tomēr jau pēc pirmajām lappusēm sapratu, ka esmu to lasījusi kaut kad nesenā pagātnē. Neskatoties uz to, godīgi izlasīju vēlreiz, arī garos un brīžam pilnīgi neuztveramos vēsturiskos aprakstus. Man patika autora labvēlīgā un humora pilnā attieksme pret svešo zemi un cilvēkiem. Es varu iedomāties (un dažās vietās to varēja lasīt arī starp rindiņām), ka bija brīži, kad viņam un ceļabiedrei gribējās izvilkt savus Kalašņikovus un visus apšaut. Ļoti žēl, ka grāmatā publicētās bildes bija tik sliktā kvalitātē, manuprāt, darbam būtu vēl lielāka vērtība, ja autors saviem detalizētajiem aprakstiem būtu pievienojis vairāk fotogrāfiju. Iespējams, ka viņam bija ierobežots budžets grāmatas publicēšanai. Interesanta un noderīga grāmata cilvēkiem, kuri plāno ceļojumu uz Ķīnu vai vienkārši tāpat vēlas uzzināt ko jaunu par mūsu plašo pasauli.

Inese Kušķe: Jāteic, ka abas grāmatas radīja priekšstatu – Ķīna ir lielu kontrastu zeme. Lai gan Šulca grāmatā ir runa par 20. un 21. gs. miju, bet Sidzje atsauc atmiņā 20. gs. 70. gadus, kaut kādas paralēles ir saskatāmas.
Konkrētāk es nosauktu seno tradīciju klātbūtni, īpaši celtnēs un dažādos izstrādājumos, kas rada pozitīvu iespaidu, pretstatā ir tumsonība un analfabētisms, īpaši Ķīnas provincēs, kas nepatīkami šokē. Bruno Šulcs ar nelielu humora devu atklāj islāmiskā Siņdzjanas reģiona kolorītu: iedzīvotājus, ģeogrāfiju, vēsturi. Dažbrīd vēsturisko atkāpju ir par daudz, un tās sāk nogurdināt. Vēl viens mīnuss – autors ir ceļojis uz šo reģionu trīs reizes un mētājas pa savu plašo iespaidu klāstu bez iepriekš pārdomātām pārejām, ar to ļoti samulsinot lasītāju.

Līga Rozentāle: Bruno Šulcs uz Ķīnas rajonu Siņdzjanu nedodas kā parasts tūrists, viņa mērķis arī nav vienkārši atpūsties. Uzstādījis pasaules rekordu, nobraucot ar velosipēdu no Eiropas augstākā kalna Elbrusa abām virsotnēm, viņš vēlas iekarot arī Ķīnas Muztagata virsotni.
Ceļojumi (Šulcs uz Ķīnu devies trīs reizes) izvēršas visai ekstrēmi – gan izvēlētie transporta līdzekļi, neparastās apmešanās vietas, nakšņošana teltīs, saskarsme ar vietējiem un daudz citas nianses, protams, rada lasītājam interesi par stāstu un aprakstītajām vietām un kultūru. Eksotiski, neparasti un krāšņi B.Šulcam un viņa kompanjonei Lindai ir gājis Siņdzjanā, taču ir viens bet…grāmata ir haotiska un brīžiem šķiet, ka es lasu kāda ceļotāja personīgās piezīmes no sērijas „piecēlos, paēdu un devos ceļā”, bet jau nākamajās lappusēs man jāgrimst plašos vēsturiskos izklāstos… Labi, ka to visu kompensē autora trāpīgie novērojumi.
Man personīgi kā lasītājai pietrūka arī plašāks izklāsts par ceļojuma mērķi- nobraukšanu no Muztagata. Tā taču ir varena apņemšanās! Kā viņš tam gatavojās? Un kādās pārdomās grima dodoties kalnā, kā kalns spītīgi pretojās šī mērķa piepildīšanai, un pēc tam, kad atskārta-ka arī trešo reizi neizdosies iekarot šo viltīgo kalnu- Muztagatu…

Liene Štoka: B.Šulca grāmata „Nezināmā Ķīna” ir par Siņdzjanu. Siņdzjana pilnais nosaukums Siņdzjanas Uiguru autonomais rajons un tā ir Ķīnas Tautas Republikas autonomais rajons.
Autors interesanti apraksta ceļu kā viņš ar žurnālisti Lindu Kusiņu nokļūst līdz Siņdzjanai, kāda atmosfēra valda Jekaterinburgā, lasītājs var uzzināt arī to, ka lielākās zīda ražotājvalstis ir Ķīna un Japāna, kuras kopā saražo vairāk par pusi no visa pasaules zīda.
Grāmatas autors stāstījumu papildina ar vēsturiskiem faktiem – kā par ķīniešu iebrukumu Siņdzjanā, tā arī par Astanas kapenēm. Bet kopumā vēsturiskās atkāpes man netraucēja.
Man patika lasīt, kā Bruno un Linda ir tikuši garām dažādiem kontrolpunktiem, pavadījuši naktis teltīs. Grāmatas stāstījums dažbrīd likās nedaudz juceklīgs, nebija īsti saprotams, jo autors Sindzjaņā pabijis trīs reizes.

 

Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalamies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uzsp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!

Dalīties.

Atstāt Ziņu