Vēnu lāzeroperācijas – tiešām bez sāpēm un rētām?

Kad par kādu medicīnisku procedūru tiek stāstīts, ka tā būs nesāpīga, mūsu iekšējais skeptiķis saka – neticu, mani jau bērnībā mānīja, ka nesāpēs, piemēram, pote vai zoba izraušana. Ar ko jārēķinās, dodoties uz vēnu lāzeroperāciju – to jautājām „Dr. Mauriņa vēnu centra” ķirurgam, flebologam Arnoldam Kadišam.

Tiek apgalvots, ka vēnu lāzreoperācijas notiek bez sāpēm – vai tas nav pārspīlējums?
Par sāpēm ne operācijas laikā, ne pēc tās patiešām nav jābaidās. Vēnu lāzeroperācija ir pilnīgi nesāpīga. Atsāpināšanai izmantojam vietējo anestēziju. Lielākā daļa pacientu vispār nejūt anestēzijas ievadīšanu, mazākā daļa atzīst, ka kaut kādas sajūtas ir, bet tās nav sāpes. Šī operācija notiek praktiski bez griezieniem, caur punktveida dūrienu vietām milimetra garumā, tādēļ organisms praktiski netiek traumēts un arī pēc operācijas kājas nesāp. Pēc parastajām vēnu operācijas pacienti tiek vairākas dienas paturēti slimnīcā, jo sāpes ir lielas un viņiem nepieciešamas pretsāpju injekcijas.

Vai bieži notiek šīs „parastās” operācijas?
To kļūst mazāk, taču, cik zinu, Latvijā tās joprojām notiek un pat ir pārsvarā. Ir dažādi apstākļi, kāpēc pacienti izvēlas šīs klasiskās operācijas, reizēm viņiem trūkst informācijas, reizēm, lauku rajonos, tās, iespējams, var veikt lētāk. Taču pašsajūta pēc parastās operācijas ir krietni sliktāka un arī darba nespēja ilgāka. Kāds pacients, kuram veicu lāzeroperāciju, man nesen pastāstīja, ka apmēram tajā pašā laikā vēnas operēt devies arī viņa kolēģis, kuram lietota konvencionālā metode. Mans pacients nākamajā dienā pēc operācijas devās uz darbu un bija izbrīnīts, nesastopot kolēģi, kurš, izrādās, vēl mēnesi pēc operācijas gulēja mājās un mocījās ar sāpēm. Klasisko parasto operāciju nevar veikt mazāk traumatiski, pat ja operē perfekti pareizi.

Kādas ir lāzeroperācijas priekšrocības?
Lai izņemtu maģistrālo vēnu klasiskā veidā, ir jāizdara vairākus centimetrus garš grieziens cirksnī, kamēr lāzeroperācijā ir tikai punktveida brūcīte apakšstilbā. Parastajā operācijā vēnu izrauj, tai apkārt veidojas asinsizplūdumi, var tikt traumēti tuvumā esošie limfvadi un nervi. Ja vēnu iznīcina ar lāzeru, tad visbiežāk nekādu problēmu nav. Vietējā anestēzijā caur nelielu punktveida dūrienu maģistrālajā vēnā visā garumā ievada lāzervadu, kas ir ļoti tievs, pacients to vispār nejūt. Vēna tiek apstrādāta, pakāpeniski velkot lāzervadu atpakaļ visā tās garumā, lāzera enerģija izplatās gredzenveidīgi un, vienkāršoti runājot, šo vēnu sadedzina, pa to vairs neplūst asinis un jau nākamajā dienu pacients jūt operācijas labo efektu. Aptuveni 4 – 6 mēnešu laikā iznīcinātā vēna pakāpeniski uzsūcas un tās vietā paliek fibrozi audi. 

Vai vēnu problēmas var atkārtoties, ja cilvēkam uz tām ir nosliece?
Vēna, kas izrauta klasiskā operācijā vai iznīcināta lāzeroperācijā, atjaunoties nevar. Taču var veidoties jauni asinsvadi, sākumā tie ir mazi, vēlāk var attīstīties diezgan lieli. Jo traumatiskāka bijusi operācija, jo lielāki griezieni, jo vairāk ir asinsizplūdumu, no kuriem veidojas jaunie kapilāri. Lāzeroperācijās, kas veiktas ar jaunākās paaudzes radiālajiem lāzervadiem, asinsizplūdumi vispār nerodas, tādēļ iespēja, ka veidosies jaunie asinsvadi, samazinās līdz minimumam. Pierādīts, ka zināmā mērā jauno asinsvadu veidošanās risku var mazināt kompresijas zeķes, bet galvenā loma te ir iedzimtībai, ko diemžēl nevaram ietekmēt. Riska faktors ir arī piederība sieviešu dzimumam, jo sievišķie hormoni stimulē varikozu vēnu attīstību; liekais svars, ko varam censties nepieļaut, vairāk kustoties un lietojot racionālu uzturu. Daudz var dot arī profilaktiskās asinsvadu pārbaudes pie flebologa. Strādājot ārzemēs, es sākotnēji biju izbrīnīts redzot, ka cilvēki regulāri iet pie flebologa, tāpat kā pie zobārsta. Viņi ir sapratuši: ja agrīni atklāj nelielu problēmu, to var atrisināt daudz vienkāršāk. Arī Latvijā ir cilvēki, kuri vēlas pārbaudīt asinsvadu veselību, jo apzinās, ka ģimenē ir šādas problēmas, vai arī tās varētu veicināt darba apstākļi. Šie pacienti man patīk, un esmu priecīgs, ja varu pēc diagnostikas paziņot: šobrīd jūsu asinsvadi ir veseli.

Dažkārt rodas jautājums: cik daudz vēnu drīkst likvidēt? Vai nevar iznākt tā, ka asinīm vairs nav, kur plūst?
Asiņu attecē no kājām galvenā loma ir dziļajām vēnām, pa tām plūst vairāk nekā 75% venozo asiņu. Dziļajās vēnās nemēdz veidoties maisveidīgi varikozi paplašinājumi, tur var būt dažādas citas slimības, bet klasiskā izpratnē dziļās vēnas nevajadzētu operēt, Latvijā to nedara un es uzskatu, ka tas ir pareizi. Teorētiski varētu likvidēt visas virspusējās vēnas, atstājot tikai dziļās. Cits jautājums: cik tad reizes vispār var operēt, cik tas ir lietderīgi? Ja pirmajā reizē operācija veikta pareizi, tad atkārtota operācija nav vajadzīga. Ja savulaik kaut kas paveikts nepareizi un ir palikušas kādas varikozas vēnas, tad tās var operēt otrreiz. Normālos apstākļos pēc operācijas visas palikušās vēniņas ir veselas. Pēc gadiem var veidoties jaunie asinsvadi – neovarikoze, kas labi nepadodas ķirurģiskai ārstēšanai. Tad mēs izvēlamies citas metodes, šajā gadījumā priekšroku dod putu skleroterapijai. Jebkurš kvalificēts flebologs veiks sonogrāfisko izmeklēšanu, noskaidros, kāds ir stāvoklis un tad kopā ar pacientu pārrunās, kāda būs pareizākā rīcība.

Ko darīt, ja tomēr pēc lāzeroperācijas cilvēks jūt sāpes vai citas nepatīkamas sajūtas?
Vislabāk iet pie tā paša ārsta, kurš veica operāciju. Ja kontakts ar viņu nav izveidojies, var doties pie cita, un ir jānoskaidro sāpju cēlonis. Mēs izmantojam pašas jaunākās paaudzes radiālo lāzeru, kas nerada sāpes. Bet apritē ir arī vecākas paaudzes lāzeri, kuriem nav cirkulāras iedarbības, lāzera stars virzās gareniski, tiek izmantota daudz augstāka temperatūra un ir krietni lielāka iespēja apdedzināt apkārtējos audus līdz pat ādai, un tas, protams, sāp. Tādēļ, izvēloties medicīnas iestādi, kurai uzticēt šo operāciju, der painteresēties, kādi lāzervadi tiks izmantoti. 

Un kā ar rētām – vai pēc lāzeroperācijām to patiešām nebūs?
Endoluminālas metodes, tai skaitā lāzeroperācijas, ir vispateicīgākās no šāda viedokļa. Ļoti reti var būt strutainās komplikācijas – statistika rāda, ka tādas gadās visā pasaulē. Cik tālu problēma aizies – tas atkarīgs no pacienta un arī no ārsta. Ja to pamana, kad ir pavisam neliels apsārtums apkārt mazajai punktveida brūcītei un laikus uzsāk ārstēšanu, tad pēc nedēļas nekādu atlieku parādību vairs nav. Sīkajām brūcītēm jāļauj sadzīt pašām savā tempā, nelietojot nekādas ziedes vai sildošas procedūras, un pāris mēnešu laikā tās izbalē un nav saredzamas. Sauļoties nedrīkst pirmo mēnesi pēc operācijas un, ja rētiņas nav izbalējušas, tad arī turpmāk, līdz brīdim, kad tās izzūd. Ja rētiņas iesauļo, tad punktiņi kļūst pelēcīgi brūni un var tur palikt visu mūžu. Bet, ja pacients pēcoperācijas periodā ievēro ārsta ieteikumus, tad pēc gada neviens pat nevar pateikt, ka tur kaut kas bijis operēts.