Nekrīt, nekrīt. Tās rudens lapas nekrīt no kokiem. Lai kādi vēji, lietus, nu jau arī sals laikam, pat sniegs kaut kur. Lapas turas. Rudens skaistās lapas arī vairs nav – krāsa tāda nekāda. Lapas laikam tikpat stipras, pieredzējušas, izturīgas kā es. Kāpēc? Tik un tā kādreiz būs jānokrīt kaut vai krišanas pēc. Lielais vēja pūtiens palaists garām, jākrīt. Laiks pienācis.
Bija skaisti. Pumpurs, zaļums, dzeltenums, pat sarkanums. Bet tad brūnums un… puvums.
Ai, nu un. Tās tādas bēdīgas lietas. Vēl tikai pēc pāris mēnešiem atkal būs jauns pumpurs, tam sekos jauns skaistums.
4 komentāru
Es arī jau nevaru sagaidīt pavasari, ziema būs vienkārši jāpārcieš. Katru gadu rudenī domāju, kaut nu tā ziema ātrāk sāktos un ātrāk beigtos. Nu nav kaut kā mans gada laiks, galīgi nav.
Bet Gunta jau runāja par politiku-par neizveidoto valdību,par politiķiem………viņa jau citu neko neprot……..
Paldies. paldies arī komentāram, kas vislabāk zina, par ko rakstīts. Zina arī to, ko protu un ko neprotu…<br> Bet lapas vēl spītīgi turas, arī pēc lielā vēja.
…izrādās, ka prot ! Un labi prot. Un dod cerību – būs jauns pumpurs ! Man arī šis laika posms nepatīk !