Prezidents nu jau tagad arī vecs vīrs. Kaut kad ziemā biju uz kaimiņienes 80 dzimšanas dienu, mājās baucot teicu – es nemaz tik ilgi negribu nodzīvot, tas vecuma marasms (medicīniski laikam vecuma plānprātība) atkāti izpaužas… Lai kā tur būtu, mūs visus sagaida vecums, un tos tautas skaitīšanas rezultātus no tautas mēģinās “gudri noslēpt” – jaunie, gudrie, varošie ir aizbraukuši. Diemžēl.
Veci cilvēki jāciena un jāgodā – to katrs bērns zina jau pirms reizrēķina apgūšanas, nemaz nevajag atgādināt, ka teiciena patiesība ir skaidra kā divreiz divi. Tikai nezin kāpēc no folkloras gandrīz katram līdzi nāk arī nemaz tik vecais – ragaviņās un uz mežu.
Tādi divi, pietiekami dziļi, grāvji. Nemaz nav tik viegli noturēties vidū tiem, kas ir mūsu visu, sabiedrības, uzdevums.
Mēs dzīvojam tādā valstī un tādā laikā, kad visu nosaka kaut kādi valdošie stereotipi. Viens no tiem ir tāds – vecs un muļķis. Tikai – cik gados savus ievērojamos darbus radīja Monē, Rembrants, Tolstojs, ko savā lielajā gadu skaitā darīja mūsu pašu Valters. Var jau teikt vienkārši – mēs to nezinām un tas uz mums neattiecas.
Par to visu lika domāt nejauša satikšanās ar kādu vecu skolotāju, kurš teica – pasaki, kas tu esi. Pirmajā mirklī biju pat apjukusi – viņš nezina mani, nepaklausīgo skolnieci, kurai visus skolas gadus bija mācījis ne tikai ātri skriet fizkultūras stundās, kurai īsu laiku bijis klases audzinātājs, ar kuru netieši bijis saistīts arī daudzus gadus pēc mana skolas laika. Tad apjukumu nomainīja atziņa – viņš, atšķirībā no daudziem citiem sava gadagājuma cilvēkiem, ir atklāts. Atklāti pasaka, ka ar atmiņu vairs viss nav kārtībā. Citi to slēpj un savu lielo dzīves pieredzi mēģina realizēt, jaunākos komandējot. Tā komandēšana arī varbūt ir sava veida stereotips vai – stereotipa sekas. Veciem cilvēkiem taču tikai sāp kauli pirms mitra laika.
Tagad sabiedrības kuluāros daudz runā par pensijas vecuma izmaiņām. Vieni uztraucas par to, ka vairāk gadu būs jāstrādā, citi priecājas, ka viņu ilgstrādāšana tiks likumīgi pamatota. Bet varbūt ir vietas, kur ilgstrādāšanu ierobežotu kāds noteikts vecuma cenzs? Momentā visiem galvā iešaujas visplašāk zināmās – mediķu – profesijas pārstāvji. Kas tad tas par ārstu, kurš trīcošām rokām meklē receptes paraugu, lai to pārrakstītu? Tā varētu turpināt ar vēl daudziem piemēriem, jo ikdienā mums visiem jāsastopas ne tikai ar mediķiem.
Tikai – tas mūs visus ( varbūt ) sagaida. Tieši tur, kur iedzīvotāji, veci cilvēki, ir galvenokārt trūcīgi un nesaņem pienācīgu medicīnisko aprūpi, negatīvas psiholoģiskās izpausmes galvenokārt ir dažādu slimību rezultāts. Tās nav vecumam kā tādam raksturīgās īpašības.
Pašlaik varbūt vajag noteikt vecuma cenzu, jo tas jau ir smieklīgi, kad vecs aktieris pēkšņi aizmirst savu runājamo.
Saistītas lietas – veci cilvēki jāciena, bet daudzi slēpti izrāda necieņu pret tiem, kuri strādā daudz un pašaizliedzīgi, nevis tā kā vairums jauno – ātrāk, es ātrāk būšu brīvs. Vai labums no ātruma būs lielāks, jaunieti neinteresē.
Pašreizējā Saeimā taču jau ir daudz pensionāru, tikai ar dažiem izņēmumiem, kuri vēl nav sasnieguši pensijas gadus. Bet varbūt tie, kas Saeimā jau ir un ir sasnieguši pensijas vecumu, ir seniori gādā tikai par sevi, citi viņiem nemaz neienāk prātā.
Tas vecuma cenzs attiektos arī uz deputātiem? Kur bijām, tur esam. Neviens neatļaus deputātiem noteikt kādu vecuma cenzu. Tāpēc jau viņi ir deputāti, ka tieši viņus ievēlēja. Kas ir aktīvākie vēlētāji? Tie nav tie paši pensionāri? Grozies kā gribi, atkal grāvī.
Mums visiem gan jābūt uz ceļa, starp abiem grāvjiem. Mums jāciena un jāgodā veci cilvēki. Strādāsim paši un ļausim viņiem strādāt, lai visiem kādreiz būtu labāk.
Parunāt pašlaik vajag. Un ne jau kaut kādos kuluāros. Skaļi un atklāti, lai nekas nepaliek noslēpts.
