iemassvētki un gatavošanās tiem ir gada visaizņemtākais un stresa pilnākais laiks, vismaz sievietēm, tā secinājuši Anglijā šogad veiktā pētījuma autori. Mums, lasot pētījumu, šķita, ka Latvijā ir visai līdzīga situācija.
85% aptaujāto sieviešu ir pārliecinātas, ka vīrieši nesaprot, cik daudz darba jāiegulda, lai Ziemassvētki izdotos, nedz arī, cik daudz stresa tas rada. Teju puse sieviešu apgalvo, ka Ziemassvētku svinību organizēšana ir viss stresa piepildītākais darbs visā pasaulē. Dāvanu iegāde, mājas rotāšana, gatavošanās dažādiem pasākumiem, svētku maltītes gatavošana, uztraukumi par to, cik tas viss izmaksā…lielākoties tas viss uzgulst uz sievietes pleciem.
Iespējams, viena no problēma ir tā, ka sievietes nedeleģē pienākumus un neiesaista vīrieti sagatavošanas darbos. Bet te atkal ir ‘bet’ – lielākā daļa aptaujāto angļu sieviešu nemaz neuzticētu saviem vīriešiem kādus Ziemassvētku pienākumus, jo šaubās, ka viņi tos spētu paveikt. Un par spīti šim visam, ziniet, ko domā vīrieši? Viņi domā, ka tas viss ir pārspīlēts un uzpūsts – puse no aptaujātajiem angļu vīriešiem pārliecināti, ka sievietes pārspīlē Ziemassvētku stresu… Un kā tad ir ar mums – latviešiem? Lūk, pāris pieredzes stāsti no latviešu sievietēm.
Anna (27): Visa atbildība uz maniem pleciem
Negribētos tagad pirms svētkiem sēt cilvēkos negatīvismu, tomēr nevaru nepiekrist, ka arī pati ne reizi vien īsi pirms Ziemassvētkiem un arī citiem lielākiem svētkiem, jubilejām piedzīvoju tā saucamo pirmssvētku stresa sindromu. Pirms ķeros pie tā, kā es to izjūtu, vispirms gribās piekrist tam, ko pirms kāda laika intervijā še pat SievietesPasaulē teica „Kūkotavas” īpašniece Liene Tomsone – sievietes ir tās, kas rada atmosfēru un īpašo sajūtu mājās, svētkos utt. Mums sievietēm vienkārši asinīs ir izdomāt sīki un smalki visu, kam un kā vajadzētu stāvēt, ko vajadzētu ēst, kā skaisti izskatīsies, kā visi jutīsies īpaši. Visiem tas rezultātā patīk, taču mums pašām bieži vien beigās nav spēka par to pašām papriecāties, jo esam sevi izsmēlušas tieši gatavošanās procesā, neatstājos neko pašām svinībām.
Tā arī manā ģimenē bieži vien kritiskās izvēršas 1-3 stundas līdz svētku sākumam. Jo tad, apzinoties, ka visu nepaspēju, parasti emocijas sāk nākt uz āru. Bet no vīra puses izskan teikums: „Kas tev vienmēr uznāk, kad nāk viesi vai pašiem jādodas ciemos. Vienmēr sāc kašķēties!” Un tas jau nepalīdz, tas visu tikai uzjundī vēl vairāk un atkal nāk uz āru tas, ka man taču neviens nepalīdzēja, lai gan runājām jau sen.
Tā arī aizvadītajās brīvdienās bijām nolēmuši doties nelielā dāvanu meklējumu tūrē sestdienā. Diemžēl viss sakārtojās tā, ka tieši vīra dēļ nevarējām aizbraukt, kam sekoja solījums: rīt (svētdien) celsimies plkst. 9.00, 10.00 būsim veikalā, uz 12.00, kad tev sarunāta tikšanās, būsim jau atpakaļ. Es, protams, pamodos pusdeviņos, bet mans mīļais kā guļ, tā gulējis, pat pēc tam, kad modinu un saku, ka mēs taču vienojāmies. Kad pirms plkst. 10.00 jau velku zābakus kājās, lai dotos izdarīt to, kas darāms, jo „es taču nevaru izpostīt svētkus pārējiem”, izveļas viens samiegojies no istabas un vēl ar to dīvaino izteiksmi sejā atļaujas jautāt: „Tu tagad dusmojies!?” Dusmojos. Un kā vēl dusmojos, jo atkal visa atbildība par to, lai visiem mīļajiem būtu atrasts kas mīļš un īpašs, ir uzlikta uz maniem pleciem. Tam visam ir jābūt paveiktam laikā, jo atšķirībā no tā, cik neaktīvi viņš iesaistās sagatavošanās darbos, ļoti naski viņš parasti organizē to, cikos un kad kāds pie mums ieradīsies, cikos mēs būsim citur, nerēķinoties, vai būs paspēts izdarīt tas, kas darāms.
Jā, man laikam vienmēr visvairāk sāpina tas, ka mēs laicīgi izrunājam, ko un kā šogad darīsim, ko darīs viens, ko otrs, bet svētki tuvojas, nekas nenotiek, kamēr tas netiek teju trīs reizes atgādināts. Paldies, Dievam, ka pēc egles uz mežu man vismaz nav jābrien, tā parasti kaut kā tomēr atkļūst līdz mājai un kad jau spriedze ir augstākajā pakāpē arī pie citām lietām viņš pieliek savu roku un viss jau tiek paspēts. Vienkārši katru gadu ir tā sajūta, ka varēja taču iztikt bez visa tā stresa…
Dita (36): Šogad man izdevās pārtraukt šo ‘vāveres riteni’!
Sievietes, kas sūdzas, ka viņām viss jādara vienām, protams, ir klasika. Droši vien dažas ir kāda iemesla dēļ īpaši izredzētas, un viņām vīrieši sacep piparkūkas, sasaiņo dāvanas un lēkā rūķa cepurē ap eglīti un vēl izvelk no maisa briljanta auskarus. Atzīsimies – lielākajai daļai tā tomēr nav, un lielākā daļa mājas rūpju tomēr jāuzņemas sievietei. Man ir trīs bērni, un man bijuši dažādi Ziemassvētki – tādi, ka vispār neko negribas un daru tikai ķeksīša dēļ, tādi, ka spalvas put pa gaisu, cik daudz gribas paspēt, un arī tādi, kā šogad – gaidāmi vēsā mierā, ar pašpārliecinātību un bez stresa.
Noslēpums? Kāds nu tur noslēpums. Pirmkārt, viss jādara maksimāli laikus. Dāvanas sasaiņoju decembra sākumā un tagad galvenais ir atcerēties, kur es to maisu nobāzu. Arī apsveikumus (jā! šogad ar roku rakstīju apsveikumus!) sarakstīju jau decembra pirmajā nedēļā un jau saliku aploksnēs. Pilnīgi skaidri zinu, kas man būs svētku galdā, un lielākā daļa izejvielu jau stāv ledusskapī, katrā ziņā – ēdienkarte man ir skaidra. Māju esmu saposusi pamazām – uzčubināju pat puzuru, kas nu grozās istabas vidū, un katru Adventes svētdienu esmu cepusi piparkūkas – katrai pat mandele vidū. Un ne tāpēc, lai pieēstos, bet lai māja smaržotu.
Droši vien izklausās pēc supersievietes, bet tā patiešām nav. Mūsu katras pašas rokās ir pārtraukt ‘vāveres riteni’, visus darbus darot pēdējā brīdī – kā dzēšot ugunsgrēku. Pat viens laikus padarīts darbs dod pamatīgu laika rezervi svētku virpulī. Šogad mani iedvesmoja vairāku citu sieviešu stāsti par to, kā viņas mājās rada svētku sajūtu, Paņēmu pa kripatai no katras pieredzes, un manī ir tāda laba sajūta: arī es gribu un man izdosies. Šogad man vienkārši izdodas.
Otrkārt, protams, jādeleģē pienākumi citiem. Esmu izveidojusi darbu sarakstu, bet arī ar to nevar pārspīlēt. Mana pieredze rāda: vīrietis (un domāju, ka tāda ir lielākā daļa) izdarīs tikai pirmo uzdevumu, nu, labi – pirmo un otro, tādēļ darbi jāraksta prioritārā secībā, tad tiešām ir cerības uz padarīšanu.
Treškārt, jādara tikai tas un tā, lai pašai būtu prieks. Ja dari tāpēc, lai saņemtu labu atzīmi no mājiniekiem – liecies mierā. Ar dusmām un riebumu piepildīta gatavošanās svētkiem būs nelaime gan sev, gan citiem. Bet ja tev pašai gribas svinēt un radīt svētkus citiem – dari to. Dari no sirds, rimti un pārliecinoši. Ja gatavošanās svētkiem ir ar stresu, visticamāk, tas nav no sirds. Tad varbūt nemaz nevajag. Haoss, steiga un dusmas gatavojoties svētkiem, manuprāt, liecina, ka kaut kas nav kārtībā – vai nu tu esi sadomājusies, ka tuvinieki nemaz nav pelnījuši to, ko tu dari, vai… vai arī viņi patiešām nav pelnījuši. Padomā par to un pieņem lēmumu, kādam jābūt nākamajam gadam.
Un, ceturtkārt, neprasi no otra to, kā viņam nav. Ja tavs vīrietis ir no tiem, kas nepalīdz, tad taču viņu tu mīli par kaut ko citu, vai ne? Ja viņš nenes tev dāvanas, arī tad tu viņu mīli par kaut ko citu, tā? Tad neprasi no nedāvinātāja dāvanas un no nepalīdzētāja palīdzēšanu. Gaidi un saņem no viņa to, par ko tu viņu mīli. Tik vienkārši…
Starp citu, šo tēmu šogad aizskārusi arī angļu veikalu ķēde Asda, savā reklāmas rullītī stāstot, ka “Ziemassvētkus neuzbur maģija, aiz katriem perfektiem svētkiem stāv sieviete…” Šis reklāmas rullītis Anglijā tika daudz apspriests un par to pat izvērtās diskusijas – vieni to nodēvēja par dzimumu diskriminējošu (jo tas rāda, ka tikai sievietes gatavojas svētkiem), daļa savukārt apgalvoja, ka tā esot tīrākā realitāte un beidzot kāds arī novērtē sievietes pūliņus. Lūk, šeit apspriestais reklāmas rullītis:
Kāda ir Tava pieredze, gatavojoties Ziemassvētkiem?
