Vārda dienu svin: Margrieta, Margarita

Varēja būt, bet nebija. Būs.

Pinterest LinkedIn Tumblr +

It kā ātri, bet dzīvē viss notiek ātri un pat negaidīti. Saule lietu arī nomaina ātri.

   Kādu dienu, blākšs, kā lietus no skaidrām debesīm ( vispār bija  ziema), man „uzgāzās” sens skolas biedrs, kuru nebiju satikusi gadiem.

   Cilvēku pilnā ielā mani pēkšņi kāds sveicināja. Es būtu vienkārši atmājusi ar galvu un devusies savās gaitās tālāk, bet viņš jau bija apstājies un iesāka sarunu:

   – Tu negribi ar mani parunāt par seniem laikiem un šiem?

   – Kas tu esi, kā tevi sauc?

   – Tu neatceries? Aivars es esmu. Vai tad tik  ļoti esmu mainījies?

   Jā, es jau neteicu, ka mainījies, bet bija gan.  Uzreiz atcerējos, ka Aivars bija tas, kas no skolas ballītēm mani ne vienreiz vien pavadīja uz mājām. Dažus gadus pēc skolas arī mēs „satikāmies”.

   – Ko mēs te uz ielas runāsimies, garāmgājēji grūstās. Ieejam kaut kur padzert kafiju. Tev ir tik daudz laika?

   Un mēs iegājām tuvākajā kafejnīcā.

–          Tu gan pa šiem gadiem nemaz neesi mainījusies, pat resnāka neesi palikusi, kā citas tavas skolas biedrenes.

–          Aivar, es pati zinu. Tikai redzi, mati ir krāsoti, jau gadiem.

 Pa kafijošanas laiku turpmākajā mūsu sarunā daudz uzzināju par Aivaru. Arī par sevi stāstīju visu, cik nu godīgi vien iespējams. Tā īsti „veicies” lielo cilvēku dzīvē nebija mums abiem, laikam jau nepratām. Dzīvi taču nevienā skolā nepasniedz un nestāsta, kā varētu būt. Tikai viņš tāpat kā es šobrīd ir viens pēc kopdzīves ar vairākām sievietēm,  izaudzinātiem bērniem. Kas ir grūtāk – vienai palikt sievietei vecumā vai vīrietim? Nezinu. Es taču vienā mirklī nevaru būt vīrietis, otrā – sieviete. Mums saiet kopā un pavadīt „mierīgas vecumdienas”? Arī nezinu. Zinu tikai to, ka nākamo kafijošanu jau esam sarunājuši. Tā nebūs kafijas dzeršana pēc nejaušas satikšanās.

   Ko darīt, laikam kādam jāprasa, citādi pienāks viena plakana pierīte un teiks – ar tevi tā nav gadījies, tu esi vienkārši perversa, padomā par saviem tuviniekiem. Nu, nedzīvojam jau sociālismā, kad viens par visiem visu labi zināja.

   Šis pirms vairākiem gadiem rakstītais nekad ar mani nav atgadījies. Tikai – varbūt, ka šodien es gribētu, lai tā notiek. Tad jau zinātu, kā rīkoties turpmāk.

   Mēs varam parunāt skaisti par skaistām lietām. Neiesim tak savas bēdas slīcināt šņabī. Viss nenotiek tā, kā vēlamies? Tāpēc zaudēsim dzīves prieku? Dzīvojam vienreiz. Iesim uz randiņiem ar veciem un jauniem paziņām, būsim uzticīgi vīri un sievas, priekā audzināsim jauno paaudzi, dāvināsim citiem un sev dāvanas… 

Dalīties.

Atstāt Ziņu