Pat nezinu, kādēļ man vajag tik personiskas domas un sajūtas izteikt publiski. Un vēl tik bīstamā tēmā. Varbūt tā jūtos mazāk vainīga? Iespējams, tas ir stāsts par to dalīto bēdu, kura tad sarūk uz pusi.
Bez liriska ievada un tēlaini aizplīvurotiem tekstiem – būt mīļākajai ir darbs. Smags darbs. Pašas pieņemts, ne uzspiests, un tāds, no kura var atteikties pat 30 likumīgās dienas neatstrādājot un glīti nenoformējot iesniegumu ar lūgumu atbrīvot no pienākumiem. Tomēr darbs. Ar grūtībām, veiksmēm, neveiksmēm, uzrāvieniem, sabrukumiem, milzu iedvesmu un enerģiju, un pilnīgu apsīkumu. Precētais vīrietis tevi izdzer kā vēsas limonādes krūzi. Glāzi pēc glāzes, malku pēc malka, līdz Tu sāc saprast, ka tevis palicis tikai puse, tikai ceturtdaļa, tikai glāze, tikai viens brīdinošs malks.
Un nē taču, tas smagais darbs slēpjas ne jau tajā, ka par visām varēm jācenšas izvārīt garšīgāku zupu, mīļāk jāpieglaužas vai smukāk jāsapucējas, lai tikai iluziori būtu soli priekšā sievai. Tas grūtums slēpjas apjausmā, ka pasaulē ir cilvēks, kurš liek tev dzīvot ellē un paradīzē vienlaikus, kurš spēj tevi – par sevi pārliecināto “es gan tā nekad nevarētu, es neesmu tik vāja” – padarīt par emocionāli atkarīgu zosi, kurai nepietiek spēka pat it kā izbeidzot visu izbeigt.
Ka nelīdz ne vainas apziņa, ne kauna apjausma, ne periodiskas dusmas un riebums pret sevi. Ka brīžam nesaproti, kā tevī ir vairāk – patiesas mīlestības un pieķeršanās vai slimīgas atkarības un mātišķa žēluma pret šo gļēvo, labsirdīgo, egoistisko vīrieti, kura sieva “atradusi sev Jēzu” kādā visnotaļ šaubīgā reliģiskā organizācijā un no tā brīža svaidās starp sievieti, kāda bijusi precoties, un sievieti, kas vienīgā, pateicoties atklāsmēm, zina, kā ir pareizi jādzīvo (un tas nozīmē noliegt visu līdzšinējo). Ka kaut kur tur, aiz loga, iet vaļā tā dzīve, kurā ļoti gribas piedalīties un tikai pašas spēkos ir piecelties un to darīt, bet kaut kāds mistisks robežstabs neļauj aiziet tālāk par noteikto atzīmi. Kā gara elastīgā saite – no sākuma tu soli prom sper lēnām, bailīgi, tad ātrāk, tad jau gandrīz esi gatava drusku parikšot kā kaza, izlaista pavasara ganībās pēc mokošas ziemas, bet pēkšņi saite tālāk vairs nestiepjas un tevi triec atpakaļ pie pagātnes tā, ka elpa aizsitas.
Daudzkārt ir nācies dzirdēt viedokļus, ka karma, šī visu redzošā un dzirdošā, klātesošā un vērtējošā visu salikšot pa plauktiem un tad tik tādas kā es redzēšot. Pasaule ir apaļa, par to šaubu nav. Tāpat kā no restorāna, arī no dzīves neviens nav spējis aizlavīties, nesamaksājot rēķinu, bet kurš gan drīkst apgalvot, ka šādas attiecības jau pašas par sevi nav Māsas Karmas dāsni izmaksātā aldziņa?
Iespējams, šis izklausās žēlīgāk, nekā domāts. Ārpus visa, dzīve tomēr ir skaista! Gan tad, kad “īrētais” vīrietis kopīgi skatītā bojevika laikā negaidīti dziļi ieskatās acīs un atzīstas mīlestībā, gan tad, kad, aiz aizkariem noslēpusies, noskatos, kā viņš aizbrauc tur – uz savu īsto dzīvi – un apjaušu – reiz es būšu no tā visa brīva. Brīva. Brīva!
