Rinda pēc desas gara, bet jāstāv ir. Sīkajiem patīk, ja uz maizes uzliek pa desas šķēlei. Ja nu tualetes papīra desas apvalkā man nepietiek? Jāiztiek vien būs. Kaut tikai ar olām, kuras vēl ir. Rozes zieds arī man ir. Pēc neilga laika būs jāieliek starp avīzēm, lai sakalst, varēs kādreiz paskatīties. Tas bija pirms vairākiem gadu desmitiem, kad visu (laikam visu) noteica blats, tagad to pašu dara lats. Ir tikai atšķirība – toreiz desai nevienam nauda netrūka, tagad ir, kā ir. Rozes, uz ko paskatīties, jau arī visiem nav.
Politiķi tik smaida un saka, ka viss ir kārtībā. Viņiem kārtībā. Viņu bizness attīstās, iet uz priekšu. Vai tad par velti valstī tik daudz partiju? Esot tak demokrātija. Katrs var dibināt savu partiju. Atbalstītājus atrod un atradīs.
Par latgaliešiem domāju. To, ko gadu gaitā neizdarīja latgalieši paši, to tagad pabeidz ar politikāņu palīdzību – Latgale iztukšojas. Mājas brūk. Saeimā gan ir smaidoši latgalieši, kas pat deputāta zvērestu nodeva latgaliski. Un runā citreiz arī latgaliski. Smaidot. Ar smaidu vien var dziedāt tik kāzās. Bērēs raudiens, kas nāk, vismaz jāpaslēpj.
Pie mums jau tā ir – visu par visu vislabāk zina politikāņi. Ja ekonomists atzīst, ka ar finansēm nav tā pareizā kārtība, tad politikānis nokliedz – mēs labāk zinām, ekonomistam nav taisnība, mēs uzņemamies atbildību. Jā, cilvēks, kurš nav nevienā partijā, nekam neder…
Bet tie latgalieši. Deputāti runā par latgaliešu valodu. Viņuprāt valodnieki neko nezin šajā lietā. Latgaliešu valoda, kā to dēvē tautā, nav nekāds latviešu valodas dialekts, bet valoda – tā iznāk, paklausoties deputātus. Gan jau tie smaidošie deputāti, nemaz vēl nav iedomājušies, ka valstī tad vajag divas valsts valodas – latviešu un latgaliešu. Vai tikai nacionālisti, aicinādami tautai izteikties par latviešu valodu, neizaināja krievus – nu būs tautas balsošana par valsts valodas statusa noteikšanu krievu valodai. Vēl tak ir kāds ventiņš un līvs palicis. Viņu “valodām” arī nepieciešams valsts valodas statuss. Tas nekas, ka vēlēšanu komisija balsošanai prasīs naudu. Un visi nesapratīs, ko runā debatēs ventiņš – ja grib saprast, jāmācās ne tikai latgaļu dialekts, bet arī ventiņu, līvu…
Kur tā mana sakaltusī roze? Vismaz jāpaskatās uz to. Es to varu. Citi arī var? Diezin vai. Desu pārēdušies.
Gudrākais paklusēs. Klusē jau arī. jo ir gudrs. Ne tik gudrie pulcējas baros un bļauj. Skaļi bļauj barā. Tā jau laikam ir šīs mazās valsts tautas iezīme – liela drošība rodas barā. Cik ilgi tie gudrie pacietīs ne tik gudro bļaušanu barā? Kamēr tas bars būs izbļāvies un pie reizes sataisījis ziepes, kuru netrūks arī gudrajiem?
