Vai tiešām smirdīgs bomzis?

Var jau būt, ka neesmu šaaauuusmīgi stilīga, jo uz darbu centrā dodos ar sabiedrisko transportu, jo uzskatu, ka bieži vien tas ir ātrāk un arī lētāk. Piebildīšu, ka līdzīgi kā lielākais vairums Rīgas satiksmes pasažieru izvēlos par saņemto pakalpojumu maksāt. Taču izrādās, ka ar visu to esmu vien “smirdīgs bomzis”.
Patvērusies no atvēsinošā pievakares lietus, sēdēju autobusā un mēroju ceļu uz mājām. Telefonā pārlapoju jaunākās twitterziņas un pārskatīju jaunākos e-pastus, kad man blakus apsēdās kāda sieviete, kuru pavadīja jauns vīrietis. Pēc sarunu konteksta un lielās ceļa somas spriežot, sieviete atlidojusi paciemoties pie ģimenes, un gadus 25-30 vecais pavadītājs ir viņas dēls. Sarunas par šo un to, līdz māte jautā, vai dēls nopircis biļeti. Viņš pasniedz divas biļetes un pieklusināti, taču ar milzīgu pārākuma un lepnuma sajūtu balsī nočukst mātei pie auss: jau divus mēnešus braucu pa zaķi; neesmu taču muļķis, lai maksātu par to, ka jābrauc kopā ar šitiem smirdīgajiem bomžiem.
Es jau saprotu, ka katram savi apsvērumi izmantot vai neizmantot sabiedrisko transportu. Taču domāju, ka cilvēks, zem kura goda ir braukt ar autobusu, ar to nekad arī nebrauks. Taču, ko par sevi grib pateikt cilvēks, kurš par spīti visam neatlaidīgi jau divus mēnešus diendienā brauc ar šo autobusu kopā ar smirdīgajiem bomžiem? Lai nu ko – sevi par šādu bomzi viņš neuzskata. Viņš taču ir gudrāks, jo nemaksā!
Kas gan šajā situācijā ir ļaunāks…