Šodien “uzduroties” vienam sasāpējušam jautājumam internetā, aizdomājos par mūsu “problēmām” dzīvē un par pašu vārdu “problēma”. Kādu laiku atpakaļ lasīju, ka cilvēkiem ir tāds, varētu teikt, ieradums visas mazās situācijas, kas vairāk izklausās pēc ne īpaši pozitīvām, automātiski pārdēvēt par “problēmu”, taču būtībā šis vārds pats par sevi ir, man gribas teikt, LIELS un apzīmē tiešām tādas lietas, kas prasa piepūli, laiku, milzīgu gribasspēku, darbu utt., lai tās atrisinātu, nevis sīku kļūmi.
Vai tiešām, tas, ka šodien tev nesanāca ieveidot matus, vīrs nomet zeķes kur pagadās, bērns savos 3 gados neēd burkānus [un daudz citas ik dienišķas lietas], var nodēvēt par problēmu? Tā nav problēma! Tās vienkārši ir ikdienišķas lietas, kas pieder pie dzīves un nekādā ziņā to nevajadzētu definēt kā “problēmu”.
Šodien neieveidojot matus tu neizskatīsies sliktāk kā citas dienas, varu saderēt, ka tavs vīrs tieši tāpat pēc tevis savāc matu žāvētāju, drēbes, acu zīmuļus utt. Nū un, ka tavs bērns neēd burkānus, ļauj viņam pašam izvēlēties, ko ēst un ko nē – tu taču arī visu neēd un neviens to par “problēmu” nesauc!
Gribas sacīt: “Neuzpūtiet no mušas ziloni!” šādas sīkas, ikdienišķas lietas, kas dažkārt sasāpējušas nemaz nav nodēvējamas par “problēmu”, tās gluži vienkārši ir situācijas, kuras var atrisināt dažu minūšu laikā, ja vien tu pati to vēlies 🙂
Es esmu ļoti pārsteigta par to, cik saasināti un šausminoši daži cilvēki uztver šādas vienkāršas lietas, saucot tās par “problēmām”. Problēma te, problēma tur, problēma ar to, problēma ar šo… Šādi kladzinot mēs pašas “uzrunājam problēmu” un vai tiešām mums tas ir vajadzīgs!?
Es parasti sev saku, ka tā nav nekāda “problēma”, tā vienkārši ir situācija, ar kuru man jātiek galā, lai no tās kaut ko iemācītos, kā manā rakstā. Viss ir gluži vienkārši – nepiesauc problēmu un neizpūt no mušas ziloni, jo viss ir atrisināms un Tu to ļoti labi zini! 🙂
