Vārda dienu svin: Nikolajs, Niklāvs, Niks, Nikola

Vai just empātiju vienmēr ir labi?

Pinterest LinkedIn Tumblr +

r empātiju tradicionāli tiek saprasta spēja līdzpārdzīvot, just līdzi citiem. Kā izrādās, empātija sāk neapzināti veidoties jau pirmsskolas vecumā kā zemapziņas radīta emocionāla reakcija uz cita cilvēka emocijām, kur liela loma ir arī mūsu primāro aprūpes personu – vecāku, vecvecāku – audzināšanai. Jau pavisam maziem esot, mums tiek demonstrēta līdzpārdzīvojuma attieksme, piemēram, gadījumos, kad kādam kaut kas sāp: „Vai, redzi, ēzelītis Iā pazaudēja asti! Redzi, cik viņš bēdīgs…” Tā bērns visai ātri „iemācās”, ka uz kāda cita cilvēka asarām jāreaģē ar to pašu. Empātijas pirmā pieredze ir fundamentāli svarīga, lai bērns pamazām atteiktos no sava dabiskā egocentrisma, iemācoties, tā saucamās, sociāli produktīvās jūtas.

Kā pieauguši cilvēki mēs empātiju izjūtam dažādās dzīves situācijās: citu cilvēku smagās dzīves epizodēs, lasot grāmatas ar spilgtu un viegli iztēlojamu sižetu, skatoties filmas, kas aizskar kādu mūsu dziļākās dvēseles stīgu. Tas kopumā empātiju raksturo kā vienu no nozīmīgiem emocionālās inteliģences pamatakmeņiem, jo kuram gan patīk saskarsme ar emocionāli vēsiem, pret visu vienaldzīgiem cilvēkiem?

Tomēr vai just empātiju vienmēr ir labi? Amerikā savulaik veikts pētījums, aptaujājot medmāsas, kuras ikdienā kopj nedziedināmi slimus pacientus. Varētu domāt, ka empātija viņu darbā ir īpaši nozīmīga, ļaujot pacientiem un viņu tuviniekiem sajust īpaši personīgu attieksmi. Tomēr pierādīts, ka ilgtermiņā tas ir negatīvi ietekmējis šādu pacientu aprūpi, jo ar laiku paaugstinās pašu medmāsu psiholoģiskā spriedze, mazinot kopējo darba kvalitāti.

Stāsta lasītāja: „Šobrīd modē ir aktīvi un galvenais – pilnvērtīgi pavadīt brīvo laiku. Tā nu es arī nolēmu ziedot savu brīvo laiku un līdzekļus kādā no dzīvnieku patversmēm, kopjot un vedot pastaigās suņus. Visa mana labā apņemšanās un pirmie mēģinājumi beidzās ar fiasko – trešajā reizē braucu mājās raudādama, mani plosīja vainas sajūta, ka nevienu no suņiem nevaru paņemt pie sevis uz pastāvīgu dzīvi. Gāju gulēt noraudājusies, no rīta cēlos aizpampušām acīm, pa nakti mani bija mocījuši murgi. Man bija sajūta, ka es pilnīgi fiziski izjūtu katra suņa personīgo traģēdiju, man tas bija par daudz… Interesanti, ka psihologs, ar kuru reizēm mēdzu tikties, kā es smejos, psiholoģiskās higiēnas ievērošanas dēļ, ātri atrada cēloni manām dramatiskajām sajūtām. Tas, ka gribēju palīdzēt dzīvniekiem, jutu līdzi viņu dzīvesstāstiem, jau nebija nekas slikts. Bet tādā veidā es neapzināti izpirku savu vainu mana bērnības suņa traģiskajā nāvē – neaizvērtu mājas vārtu dēļ mans tik ilgi vecākiem dīktais šnaucers izspruka uz ielas, kur viņu notrieca mašīna… Šī epizode bija nozīmīga manā personīgajā izaugsmē, manā un vecāku prasmē vai neprasmē tikt galā ar zaudējumu. Diemžēl tēvs toreiz piesauca tikai vainu un atbildību, neļaujot man ne izsērot, ne tā kārtīgi atvadīties no suņa. Kopš tā laika raudu visās filmās, kurās kāds dara pāri dzīvniekiem. Vienmēr brīnījos, kāpēc tieši šādas filmas mani tā pievelk. Terapeita kabinetā beidzot atvadījos no sava Rudija tā, kā būtu vēlējusies to izdarīt bērnībā, un saliku pa plauktiņiem savas sajūtas attiecībā pret patversmes suņiem, atbildību par kuriem es vienkārši nevaru uzņemties. Ieguvu skaidras robežas, cik daudz es varu un gribu dot, iemācījos arī lepoties ar to, ka manī vispār ir vēlme atbalstīt.”

Mums katram piemīt empātijas spēja, vienam tā ir izteiktāka, kādam citam parādās tikai īpaši smagās situācijās. Tomēr svarīgi ievērot, lai empātija nepārkāpj nekur nerakstītas emocionālās labsajūtas robežas, jo izglābt visu pasauli nevienam no mums nav pa spēkam.

 


!
 Šis raksts tapis projekta “SAJŪTU ĀBECE” ietvaros.

Projekta mērķis ir kopīgi atpazīt sevi un savas sajūtas dažādās dzīves situācijās. “Varbūt uzdrošināšanās skaļi nosaukt vārdā, tā saucamās, „neglītās” sajūtas ļaus citādi reaģēt dažādās dzīves situācijās un attiecību grūtībās,” cer pārvērtējošā konsultante Elīna Brila, ar kuru kopā veidosim šo sajūtu vārdnīcu. 

 
Dalīties.

7 komentāru

  1. nu šausmas, iedomājies, redaktors nav izgājis cauri un izlabojis kļūdiņas, traki :)) <br>bet komentāri nevis par saturu, bet par "čaulu" un ļoti jau izklausās, ka kāds zem 3 vārdiem meklē skabargas otra acī :))

  2. Jā,patiešām,kāpēc empātija un nevis latviski-līdzjūtība?Pasakiet vēl,ka līdzjūtība-tas ir slikti!!!Tad nebrīnaties,ka cilvēki vienaldzīgi iet garām uz ielas nokritušam cilvēkam-jo redziet,te mums pasaka-'' izglābt visu pasauli nevienam no mums nav pa spēkam'',galvenais,ka paša emocionālās labsajūtas robežas nav pārkāptas!!!!<br><br>

  3. Mēs katrs šo laikam uztveram ļoti individuāli. Es saprotu, ka runa ir par tādiem diezgan galējiem līdzjūtības gadījumiem. Es zinu vairākas tādas sievietes, kuras ir pat pāŗmēru līdzjūtīgas un izpalīdzīgas, ka citi, citu labsajūta, pārticība, iztikšana ir pirmajā vietā… Man tad vienmēr šķiet, ka tas cilvēks mēģina dzīvot citu dzīves, citu emocijas, lai aizbēgtu no savām vai kaut ko kompensētu savā dzīvē. Un es te nerunāju par to, ka palīdzēsim piecelties nokritušam cilvēkam, cilvēkam, kuram pēkšņi palicis slikti ar veselību utt.

  4. Elīna Brila on

    Vairāk par rakstā minētajiem terminiem aicinu lasīt http://www.medkursi.lv/?p=519, kur profesionāli ir izskaidrota atšķirība starp empātiju un līdzjūtību. Diemžēl nevaru piekrist lasītājām – tie noteikti nav sinonīmi. Pārvērtējošās konsultēšanas darbā empātijai kā spējai sajust klienta jūtas ir milzīga nozīme, tomēr kas notiktu, ja konsultants būtu vienkārši līdzjūtīgs? Protams, tās ir nianses, bet tās iegūst citu nozīmi, kad runa ir par darbu ar visu, kas cilvēkiem uz sirds. <br><br>Lai jums netrūkst empātijas spēju, vienlaikus saglabājot prasmi izvērtēt to, kā un vai vispār paust līdzjūtību! <br><br>Elīna, Labo Domu Pietura

Atbildēt Lili Atcelt