Vārda dienu svin: Gundars, Kurts, Knuts

Uzzināt nezināmo

Pinterest LinkedIn Tumblr +

„Spogulīt, spogulīt, saki man tā…” Nē, mūsdienās aktuālākais jautājums nav „Kura šai pasaulē ir visskaistākā?” Mēs visas esam gana skaistas, bet tās, kurām šķiet, ka viņu skaistums nav pati pilnība, tās var likties zem prasmīgu ķirurgu rokām. Kas būtu mūsdienu pasakas jautājums?

Mums visiem ir ļoti paveicies, jo mēs dzīvojam laikmetā, kad ir pieejams teju viss. Bieži grūti iedomāties, kas ir tas, ko mēs neavarētu nekad saņemt. Tomēr ir kas tāds, kas mums nav… Nu, patiesībā būtu teikt, ir kas tāds, kas ir tikai dažiem, bet gribās visiem! Tā ir spēja zināt, kas notiks tālāk – rīt, pēc nedēļas pēc mēneša. Laikam jau vārdi, kas to apzīmē, ir gana dažādi, bet ziniet, es negribētu teikt zīlēt, jo zīlēšana man saistās ar tādu taustīšanos tumsā un mēģināšanu uzminēt. Pareģot… tas iespējams izklausās tuvāk, bet… tas izklausās pārāk skaļi teikts. Man drīzāk gribētos teikt: parādīt virzienu. Jā, tas būtu tuvāk tam, ko vēlos pastāstīt.

Tātad, mēs visi laiku pa laikam jūtamies apjukuši. Mums priekšā mērķis un trīs ceļi, bet mēs jūtamies tik apjukuši, ka nezinām pa kuru ceļi īsti iet, jo kāds noteikti ir taisnāks, kāds vieglāks, bet kāds līkumots un problēmām kaisīts. Mēs baidāmies paši uzņemties atbildību, tāpēc jautājam citiem, it kā atbildību noveļam no saviem pleciem. Tomēr, kur gan ir garantija, ka tas, kuram jautājam spēj objektīvi atbildēt?

Kā cīnīties ar neziņu? Kur meklēt atbildes? Kam jautāt?
Manā dzīvē ieviesās apjukums. Tas bija pāris mēnešus pirms šī raksta tapšanas. Es biju tik apjukusi ar visu to, kas manā dzīvē tajā brīdī rosījās, bija tik daudz jautājumu, bet tik maz atbilžu. Man ir draudzene, kura ir kā glābšanas riņķis šādās situācijās, tomēr ne jau vienmēr es varu skriet, kad vien man dzīve apmet kūleni, bet, ja nav variantu? Vienā no šādām reizēm viņa man iedeva e-pasta adresi divinocentrs@gmail.com un teica: „Uzraksti Silvijai un pajautā visu to, ko vēlies zināt. Viņa nav brīnumdare, bet pavisam noteikti tev norādīs skaidru virzienu. Iet vai neiet – tā jau būs tava izvēle.” Ziniet, es savai draudzenei uzticos vairāk kā simtprocentīgi, tomēr šāda veida atbilžu meklēšana nebija manā gaumē, tāpēc šo e-pastu, cik ātri ieguvu, tik pat ātri pazaudēju. Pagāja vēl daži mēneši un apjukums auga augumā, situācijas krāsas sabiezēja, bija nepieciešams lielais draudzīgais plecs, bet viņa šajā dienā bija ļoti aizņemta. „Es Tev iedevu e-pasta adresi, uzraksti!” bija neērti teikt, ka šo adresi esmu pazaudējusi, bet… eh, nācās prasīt vēlreiz. Ilgi sēdēju pie datora un domāju ko darīt, līdz sapratu, ka es patiesībā ne ar ko neriskēju, es tikai saņemšu atbildes, kuras vienkārši varu ignorēt, ja man tās nepatiks. Galu galā no kā tad baidīties, ja nu vienīgi no tā, ka kāds var acīs pateikt to, ko pašam nekādi negribētos dzirdēt. Es uzrakstīju. Uzrakstīju, ka konkrētais cilvēks man iedeva šo e-pasta adresi, ka mani interesē tādas un tādas lietas (uzskaitīju), minēju, ka nesaprotu, kurā virzienā meklēt atbildes. Pēc laika man atnāca atbilde, kurā īsi noraksturota mana šī brīža situācija, mans haoss un arī tas, kas vistuvākajā laikā plānojās, vai pareizāk teikt, norādīts virziens, kas varētu būt tas, kas sagaida pie konkrētas rīcības. Es izlasīju, šo to aizliku aiz auss, šo to izlikos neredzam un šo to vienkārši aizmirsu uz reizi. Pagāja laiks, pa šo laiku arī mana draudzene bija sarakstījusies ar Silviju un kādā no reizēm, kad abas kopā braucām mašīnā, nemanāmi tika pacelta šī tēma. Sākām pārrunāt lietas un ziniet, nonācām pie fenomenāla secinājuma: viss, kas ir bijis rakstīts, viss bija tieši tā un ne savādāk…. Tas lika aizdomāties… katrā ziņā sapratu, ka ja pirmajā reizē tikai dažas lietas piefiksēju un pārējās ignorēju, tad nu ir pienācis brīdis, kad gribu daudz uzmanīgāk ieklausīties, gribu pajautāt un gūt atbildes, gribu gūt apstiprinājumu šaubām vai gluži pretēji dzirdēt STOP, ja grasos darīt ko neprātīgu. Es šo iespēju izmantoju un guvu visu, ko no šī pasākuma vēlējos, guvu atbildes un virziena rādījumus, guvu iedvesmu un enerģiju! Tagad atliek tikai doties sevis izvēlētā virzienā, jo kā teica Silvija: „Nedrīkst pieķerties vārdiem vai prognozēm, jo viss var mainīties pēc viena pareizi vai nepareizi pieņemta lēmuma. Un to neviens nevar noregulēt, jo katrs savus lēmumus pieņem pats!”

Un tā arī ir, mēs nevaram gaidīt, kad kāds mums iedos brīnumrecepti un pateiks to īsto un pareizo virzienu, mēs nevaram gribēt, lai kāds cits mūsu vietā ir atbildīgs par notikumiem mūsu dzīvēs.

Tieši tāpēc es uzmanīgi klausījos, uzdevu sev interesējošus jautājumus, lai precizētu ejamo ceļa virzienu un jau savā prātā vizualizēju, kā to visu realizēt. Protams, bija lietas, kas uzstājīgi atkārtojās atkal un atkal un tieši šīs ir tās lietas, par kurām es domāju visvairāk, tāpēc tajā brīdī, kad tas notiks, es pat īsti nezināšu, vai tas notika tāpēc, ka man tā teica, ka man tā kārtis rādīja vai tāpēc, ka es tik ļoti tai domai pieķēros, ka tā gluži vienkārši materializējās domu spēka ietekmē. Ja jums ir kas neskaidrs, ja jums ir kas jautājams, ja ir interese par kādu konkrētu lietu, ja ļoti nepieciešama maza palīdzība no malas, jūs droši varat uzrakstīt Silvijai. Piesakiet, ka e-pastu saņēmāt no manis (Evas), un uzdodiet sev interesējošos jautājumus un saņemiet sev interesējošās atbildes. Ticiet vai neticiet, klausiet vai neklausiet, varbūt vienkārši šīs atbildes dos iespēju vieglāk pieņemt kādu lēmumu… Rakstīt vai nerakstīt ir jūsu katra ziņā, man vienkārši gribējās pastāstīt, jo ja ir tā kā kārtis rāda, tad mani gaida saulains pavasaris, saulains visās jomās! Tātad, pat ja man piesolīta drūma un barga ziema, es jau dzīvoju pavasarī!

Es jau esmu pieķērusies šai pozitīvajai domai, es jau kaļu plānus pozitīvajam pavasarim un ziniet – tas mani iedvesmo! Tas man dod spēkus, tas mani burtiskā nozīmē uzlādē! Un ziniet, pat ja mans saulainais pavasaris būs saulains tikai pateicoties tam, ka es tam visu ziemu ar domu spēku šo saulīti piesaistīšu, rodas jautājums: vai ir būtiski kāpēc mums notiek labas lietas? Nē! Svarīgākais ir tas, ka notiek labas lietas! Svarīgākais ir tas, ka mēs nevis krītam panikā, bet starojam! Labi ir tas, ka mēs nebēdājam par drūmo rītdienu, bet priecājamies par fantastisko parītdienu!

p.s. Pastāv uzskats, ka “īstie” dziednieki un zīlnieki samaksu neņem, bet ir tāda lieta kā karmiskā enerģijas apmaiņa starp cilvēkiem. Vislabākais ir ziedojuma princips – cilvēks pats apzinās, ka vēlas ziedot, jo neviens augstāks spēks tarifus nevar noteikt. Nevienmēr tai jābūt naudai, kādreiz tas ir barters utt. Saņemot, bet nedodot neko pretī, ilvēks paliek parādā Visuma Fondam, jo enerģijas apmaiņa nav notikusi. Kā zināms, enerģija netiek ņemta no nekurienes un neatkarīgi no mūsu velmēm ieslēdzas kompensācijas mehānisms, kad kārtis samaksu paņems šā vai tā. Ddiemžēl bieži vien tas notiek uz pašas zīlnieces veselības un enerģijas rēķina Priecāšos par viedokļiem, par pieredzēm, par iedvesmojošiem stāstiem vai arī gluži pretēji, par kādu labu brīdinājumu no kā uzmanīties, lai neapdedzinātos.

Lai visi spēj dzīvot ar domu par saulainu pavasari!

Eva www.noslepums.lv

Dalīties.

3 komentāru

  1. Hah. Viens jautaajums shai daamai maksaa 5Ls. Nu gan. Tad jau ja ir veelme var doties uz kaadu ziileeshanas salonu un par videeji latiem 15-20 uzdot tik jautaajumus cik veelies. Kaut 50 . Protams, par velti muusdienaas ir tikai siers peljuslazdaa 🙂

  2. pamēģināju on

    katram savs laikam, man pavisam kas cits. laikam jau tiek pēc kaut kā vērtēts un pēc kaut kā sķirots un skatīts. Es samaksāju tikai 5Ls par visu ko prasīju. Varbūt kāda augstāku metožu noteikšana, cik katrs var atļauties vai cik katram tas ir nepieciešams?

Atbildēt Dzhii Atcelt