Kopš Lāčplēša dienas pie mana mēteļa lepni rotājas sarkanbaltsarkanā lentīte. Kad uz ielas redzu nākam pretī tādu pašu, neviļus ar tās nēsātāju apmaināmies siltiem smaidiem. Tāds kluss, vienojošs lepnums par savu Latviju.
Taču man katru gadu ap 18.novembri jādomā – kāpēc tikai vienreiz gadā mēs sakām, cik ļoti lepojamies dzīvot Latvijā?
Visa gada garumā ik dienas nākas dzirdēt pārmetumus, čīkstēšanu un pat lamas. Un ne tikai no tiem, kas devušies no Latvijas prom, bet arī no vecāka gada gājuma cilvēkiem, kas dzīvo tepat. Un burkšķēšana neaprobežojas tikai ar to cik valdība slikta, briesmīgi augsti nodokļi, zemi pabalsti un mazas pensijas, bet slikti arī kaimiņi un kolēģi, drausmīgi laikapstākļi, un vispār – visi visur zog un viens otru apkrāpj.
Jūs jau sajutāt mazu sarkasma devu, bet nopietni – ja mēs to kā mantru visu laiku skandināsim, tad labāk jau nekļūs, gluži otrādi.
Iedomājieties, ir pat speciāla mājaslapa, kurā mēs –latvieši – uzskaitām iemeslus, kāpēc Latvija ir labākā zeme pasaulē – http://miljons.com.
Bet tie iemesli…tie nav jauki. Protams, sava deva humora un īpaši – spēja pasmieties pašiem par sevi- ir vajadzīga.
Taču nemitīgi koncentrējoties tikai uz neglīto Latvijas sejas pusi, tā kļūs arvien lielāka – un galu galā tādu mēs to rādām ne vien ārzemniekiem, bet arī paši saviem bērniem. Pamēģināsim paskatīties biežāk uz to Latviju, ar kuru lepojies, kuru mīli un no kuras prom braukt it nemaz negribas.
Es piedāvāju jums uzspēlēt spēli no manas bērnības mīļākās grāmatas „Polianna” – prieka spēli. Mazā meitene, kuru dzīve nebija lutinājusi, atņemot vecākus, prata to spēlēt lieliski, vienmēr jebkurā situācijā un vietā atrodot, par ko ir vērts priecāties. To, protams, var spēlēt ikdienas, uzlabojot sev garastāvokli un uz katru sarežģītu situāciju paskatīties no otras puses- ko tā labu tev atnesusi. Šoreiz uzspēlēsim to tieši par Latviju! Sākam!
Es priecājos dzīvot Latvijā, jo…
…šeit ir iespēja izbaudīt visus gadalaikus pilnā to krāšņumā – gan spirgto pavasari, karsto un ziediem pilno vasaru, dzestro, ražas bagāto rudeni un balti sniegoto ziemu. Jā, es priecājos arī par pelēko novembri, jo tas ļauj sajust īstu prieku par pirmo sniegu, un arī dubļaino martu, kad prieku spēj uzšķilt pat mazi zaļi asniņi un pumpuri.
…šeit cilvēki ir tuvāki dabai un smeļas no tās spēku. Latvijā pavasaros dzeram bērzu sulas, un mēs nebaidāmies iet mežā ogot un sēņot, kamēr citām tautām tas jau sen ir brīnums un pat vairs nav iespējams. Latvijā aktīvi aizraujas ar dārzkopību- mēs izaudzējam dārzā visu, kas nepieciešams, tikmēr citur bērni domā, ka tomāti ir kartupeļi un burkāni aug veikalu plauktos, bet zaļie salāti vispār ir trušu barība un cilvēkam jāēd makaroni un burgeri.
…latviešu tautai ir bagātīgs kultūras mantojums – tautasdziesmas, ticējumi, svētku ieražas un citas tautas gudrības. Tik nepiemirst tās un biežāk tajās ielūkoties!
…mēs protam rast spēku dziesmā. Nekur visā pasaulē nenotiek tik uzlādējošs un vienojošs pasākums kā mūsu Dziesmu svētki!
Uzspēlē prieka spēli – pasaki, kādēļ Tu priecājies dzīvot Latvijā?