Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Upe

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Negaiss atkal aizmuka. Tikai lietus ašiem un skaļiem soļiem maršē pa palodzi. Džonija Mičela dzied par upi, pa kuru viņa vēlētos aizslidot prom no visa un visiem (pavasarīgi, vai ne?), jo viņa is gone and lost the best baby she has ever had un es gribu viņai piekrist. Es arī esmu pazaudējusi vislabāko beibī, kāds man jebkad bijis. Sevi. Kur meklēt? Kur atkal atrast?

Visā šajā jūklī starp to, kā ir patiesībā, kā man liekas, ka ir, kā man stāsta, ka ir, kā es gribētu, lai ir pazudusi kāda būtiska daļa manis. Jūtos kā nobrucis valdziņš ilgi adītajā zeķē – kauns par sevi mijas ar prieku par sevi. Dzirkstele acīs mijas ar aukstām un tukšām dzelmēm acu vietā. Visu apņemoša mīlestība pret pasauli mijas ar vēlmi atraidīt, aizraidīt, novērsties. Un tās bailes – kurā virzienā tagad? – smacē, satrauc, tur ciet. Un sadusmo. Tā, ka gribas aizmest pa gaisu kurpes, uzraut svārkus, izpurināt matus, līdz galam atvērt logu, apsēsties uz palodzes, izkarināt kājas pa logu, uzgriezt mūziku labi skaļi un parādīt mēli visiem, kuriem tas liekas nepiedienīgi. Ak es, psihoterapeita sapnis!

Taureņi, jā. Man bija taureņi. Ne jau kaut kādi tur īrētie – likumīgi pieļaujami, bet atkal tādi līdz galam piederēt un iederēt nespējoši, negriboši. Nepilnu trīs mēnešu garumā taureņoju. Ziedonis teica: “Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs”. Bija, bija sātīgs. Gan rudzu maize, gan pīles krūtiņa baltvīnā, gan šokolādes suflē ar kazeņu mērci – visādi bija. Nav jēgas gausties un nožēlot – tas uzmirdzēja koši, beidzās pāragri, bet ļoti loģiski un visnotaļ svētīgi. Tagad tik vien kā sevi jāsaliek kopā kā puzli, vai varbūt tieši nevajag salikt, jo salikt – tās ir beigas? Dzīves garšas izjušanai, gribēšanai izjust, es domāju. Nezinu.

Laikam melanholiskas noslieces par godu tam burvīgajam ziedēšanas ārprātam aiz loga. Man arī tā gribas, ļoti, ļoti gribas – kā ceriņiem žogmalē vai ābelei dārza vidū ziedēt neatkarīgi ne no kā. Nevaru. Nevaru šodien, jo man uzlikts vāciņš. Kā stikla burkai. Bet varēšu. Ja ne šodien, tad rīt.

Ziedam!

Dalīties.

1 komentārs

  1. Ik pa laikam ieskatos vai nav kas jauns Tavā blogā. Nu jau kādu laiciņu nebiju bijusi, šodien nopriecājos ieraugot jaunumus. Man ļoti patīk Tavi raksti, Zane! Labs humors un ļoti dziļas emocijas, ļoti patiesas un mīļas. Lūdzu, raksti biežāk:)

Atstāt Ziņu