“Un ko jūs gribat no policijas?” pajautāja atnākušais policists. Tajā brīdī sajutos kā histēriska jaunkundze, kas sataisījusi vētru ūdensglāzē. Jau pēc piecām minūtēm atrados uz ielas pustumsā un īsti nesapratu, vai viss tiešām noticis tā, kā tam jānotiek un cik lielā mērā tiek nodrošinātas manas kā pilsoņa tiesības droši dzīvot savā valstī.
Parasts sestdienas vakars, tā ap pusastoņiem. Atstāju dēlu māsas uzraudzībā un dodos uz t/c Dominā esošo aptieku. Diezgan veiksmīgi iegādājos nepieciešamo, bet nolemju, ka derētu vēl ieskriet pārtikas veikalā. Lai vairāk vai mazāk kontrolētu savus izdevumus, mēdzu maksāt skaidrā, iepirkumiem atvēlot konkrētu summu. Tādēļ nolemju žigli aizskriet līdz bankomātam. Pa ceļam pamanu kādu vīrieti, kas garāmejošajiem kaut ko izkliedz angļu valodā. Ar pajocīgiem pa labam. Novēršu sakatienu un nedaudz atvirzījusies no dīvainā tipa turpinu savu ceļi. Nezinu, varbūt viņš pamanījā manā sejā bailes, varbūt nepatiku, bet pēc brīža vīrietis nak man taisi virsū skaļi kliegdams. “Repīt! Repīt!” svešinieks jau min man uz papēžiem un pēc brīža jau fiziski ir uzgrūdies man virsu. Cenšos viņu ar roku atgrūst. Pretī saņemu spēcīgu belzienu pa sānu un spērienu pa lieliem. Atgrūžu vajātāju un steidzos prom, tomēr viņš neatkāpjas. Ātri aizskrienu pie t/c info centru un lūdzu meiteni paziņot apsardzei, ka veikalā ir šāds vīrietis, kas uzmācas un fiziski ietekmē pircējus. Meitene ātri noreaģē un paceļ telefona klausuli. Tajā brīdī klāt arī mans vajātājs, kas turpina manā virzienā bļaut ko angliski un dzīt mani prom. Man izdodas aizbēgt. Tomēr tā kā zinu, ka apsargi ir brīdināti, nolemju izņemt naudu un doties iegādāties nepieciešamo. Laikam vajadzēja tomēr bēgt, jo tad mans vakars noteikti izvērstos citādi.
Dodos pārtikas veikala virzienā un ieraugu trīs apsargus. Nopriecājos, varu justies daudz maz droši. Par agru. tajā brīdī pamanu savu vajātāju, kas pagājis garām apsargiem, ierauga mani un atkal nāk man virsū dusmīgi ko vervelēdams angliski. Saucu talkā apsardzes puišus un informēju par situāciju. Pēc brīža atrodamies apsardzes telpās, kur Oļegs, kā sauc manu vajātāju, smejas man sejā, velta visādus izsaucienus angļu valodā, apgalvo, ka esmu viņam uzbrukusi, rāda savu 2. grupas invalīda apliecību un liek saprast, ka policija viņam neko nepadarīs. Puiši man prasa, ko darīsim, kaut ko rakstīsim vai kā. Esmu šādā situācijā pirmo reizi un tiešām nezinu kās un kā jādara. Oļegs turpina murmulēt angliski, tad pēkšņi kaut ko pasaka latviski. Viņa uzvedība ir tāda, ka tiek nolemts izsaukt policija. Viņš pret mani vēršas diezgan agresīvi, tādēļ tieku nosēdināta telpas otrā malā. Gaidām policiju. Oļegs mēģina mani ar telefonu fotografēt. Paldies t/c Domina apsardzes puišiem, kas viņu nolika pie vietas.
Tā nu gaidām policiju. Esmu nolēmusi, ja jau tad jau. Man taču tomēr ir tiesības savā valstī justies droši un šim incidentam ir jābūt arī kādām reālām sekām. Oļegs mani hipnotizē, tādēļ demonstratīvu blenžu videokameru monitoros un cenšos viņam nepievērst uzmanību. Vienā brīdi viņš sāk lūgties, lai laižot viņu vaļā. Tad sāk man rādīt vidējo pirkstu, rādīt dažādus žestus un sūtīt bučas. Jūtos visai neomulīgi un priecājos, ka nelielajā telpā neesam vieni.
Beidzot ierodas valsts policijas puiši, kuri noskaidrojuši situāciju ved mūs uz iecirkni un saka, lai uzrakstu iesniegumu, ko pieņems tuvākā iecirkņa dežurants un man visu paskaidros. Pa mašīnas logu redzu, ka tiekam vesti uz kādu man diezgan nepazīstamu Rīgas vietu, bet mierinu sevi ar domu, ka reāli būšu ko darījusi un aizstāvējusi likumīgi savas tiesības mierīgi pārvietoties un dzīvot savā valstī.
Uz brīdi palieku uzgaidāmajā telpā viena ar savu vajātāju. Viņš gan uzvedas mierīgi, bet jūtos ļoti neomulīgi. Pēc brīža atnāk abi policisti un nodaļas dežurants. Policisti saka man, lai izstāstu viņam notikušo un viņš paskaidros, ka tālāk darāms. Paši viņi dodas prom. Tad nu arī izstāstu, kas un kā noticis. Policista jautājums: “Un ko Jūs gribat no policijas?” mani pārsteidz nesagatavotu. Jūtos kā histēriķe, kas sacēlusi brēku per neko. Kā ko gribu? Būt droša, ka mani nevajās un ka varu droši doties mājās. Es to varot darīt, bet mans vajātājs esot prātiņā nevesels, ar viņu viņš tikšot galā. Neko nesaprotu, pa galvu šaudās domas par iesniegumu, paskaidrojumu vai kādu citu papīra gabalu, ko, manuprāt,t šajā situācijā man vajadzētu uzrakstīt. Tiešām šādā situācijā esmu pirmo reizi. Līdz šim valsts policijas iecirkni esmu redzējusi tikai no ārpuses, bet pašvaldības policijā bijusi darbā apciemojot māsu vai māsīcu, kas kaut kad sen atpakaļ šajā jomā ir strādājušas. Man nav bijusi nekāda darīšana ar policiju!!! Es nezinu, kas šādās situācijās jādara. Apsardze teica, ka jāgaida policija. Policija mani atveda uz iecirkni. Tātad viņi zināja, ka tas ir vispareizākais. es nezinu, kā tās lietas tiek risinātas tālāk. To arī saku policistam. Uz ko saņemu atbildi, ka viņš uzrakstīs protokolu un visu noskaidros par uzmācīgo Oļegu. No manis tiek paņemti personīgie dati un ar teikumu, ka t/c apsardze varēja atrisināt šo lietu citādi tieku izvadīta pa durvīm.
Tā nu stāvu desmitos vakarā uz tumšas ielas, bez mazākās pārliecības, ka varu savā valstī dzīvot droši un domāju “Kur es ellē ratā atrodos? Kā man tagad nokļūt mājās”. Vēlāk internetā noskaidroju, ka esmu apmeklējusi VP RRP Rīgas Brasas iecirkņa mājīgās telpas.
Tomēr stāsts ir par to, ka kā vēlāk noskaidroju, policistam šajā gadījumā vajadzēja no manis paņemt rakstisku iesniegumu vai vismaz paskaidrojumu par notikušo, izskaidrot kas un kā notiek. Būtu es zinājusi, ka varu atstāt paskaidrojumu apsargiem un doties mājās, nebūtu pusotru stundu sēdējusi un traumējusi sevi. Citiem, kas nonāk līdzīgā situācijā iesaku uzstāt uz to, tās ir jūsu tiesības un garantija, ka persona, kas jūs aizskārusi netiks cauri sveikā. Man vismaz tādas pārliecības nav. Un vēl… ja jums ir kāds zinošāks paziņa vai draugs, zvaniet viņam un paprasiet kā pareizāk rīkoties. Es to neizdarīju un tagad nožēloju.
Pēc notikušā aizdomājos. Es šo situāciju centos atrisināt korekti, bet, ja godīgi, varēju šim vīrietim iegāzt vai pielietot paņēmienus no sieviešu cīņām, ar kurām reiz nodarbojos. Tikai jautājums… Vai tad netiktu sastādīt protokols par to, ka esmu piekāvusi 2. grupas invalīdu un pieņemts no viņa iesniegums par šo faktu? Visu laiku tika uzsvērts, ka viņš ir galviņā neriktīgs. Vai tādēļ viņš drīkst fiziski aizskart citus? Zinātāji ieteica man pēc pāris dienām piezvanīt uz minēto iecirkni un noskaidrot, kā šī lieta tikusi atrisināta, jo man esot to tiesības zināt. Visticamāk tā arī darīšu.
4 komentāru
Es tur vispār triekā būtu bijusi.
Es esmu dzirdējusi ļoti daudz negatīvas atsaukmes par policiju. Bet šie te cilvēki, kas strādā policijā ar noziedzniekiem, redz slepkavības un citas lietas…. sargā mūsu drošību. Viņi nav Dievi un nevar atrisināt visu, dara savu labāko par ļoti niecīgu attalgojumu.
Evija, šinī gadījumā nav skaidrs, ko var neatrisināt, neviens nav jāķer, čalis jau ir pie vietas. Turklāt no trakiem nevar zināt, ko sagaidīt, viņiem taču nav robežu, ko var un ko nevar, moš būtu nomušījis, moš jau kādu IR nomušījis..<br><br>Bet šitais variants, ka aizved un pēc tam kulies kā idiots pats saviem spēkiem nakts vidū, ir ne tikai policijai, bet arī ātrajiem. Mani ar sīko vienā naktī aizveda uz sazinkurieni naktī un konstatēja, ka nav vērts palikt. Es naktī stāvu uz ielas un nesaprotu, kā nokļūt mājās ar raudošu bērnu.
Šie te cilvēki strādā pēc noteikumiem, kādi viņiem ir likti. Es nevienu neaizstāvu, arī esmu bijusi nepatīkamās situācijās…Bet tāda ir sistēma, kurā viņi strādā un tā arī nav viņu vaina. Nav viņiem ne iespējas, ne pienākums vest kādu mājās, kaut tīri cilvēciski viņiem gribētos palīdzēt.