Pievolgas vāciete Katrīna Ritter Konrāda meita bija prasta, neizglītota un neizskatīga. Toties valdonīga. Un skarba raksturā. Apbrīnojami skopa. Bet dievbijīga.
* * *
Grūti spriest, vai toreiz bija kāds neizskaidrojams zvaigžņu izvietojums Debesjumā, kad vēl Cara pārvaldītajā Krievijā viņa satika savu nākamo vīru un vienīgo vīrieti visā mūžā – neatvairāmu un pašlepnu somu.
Šī satikšanas nebija lemta mūžīgai laimei…, jo kādu dienu Katrīnas vīrs – nepārspējams brunču mednieks – pazuda bez vēsts, atstājot sievu bez jebkādiem līdzekļiem ar diviem, vēl maziem bērniem.
Brālīti un māsiņu.
Toreiz ļaudis tenkoja, ka viņš neskaitāmas reizes bija krāpis Katrīnu…
* * *
…tas notika dažus gadus vēlāk, pēc viņa meitenītes – pastarītes – piedzimšanas aukstajā februārī, 1914.gadā…
* * *
…pēc trīsdesmit deviņiem gadiem, arī ne mazāk bargajā, 1953.gada februāra mēnesī, pēckara Ļeņingradā šai sievietei piedzims vārga, bāla, bērnībā daudz un nepārtraukti slimojoša meitiņa.
Es.
/Attēlam ir ilustratīva nozīme/
