Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Trīs tases Ēģiptes: XXXVIII daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Tu esi iedzērusi un nekontrolē situāciju

Gunita ar liftu nobrauca lejā uz pirmo stāvu, un Ādams tur jau stāvēja norunātajā laikā. Viņa cerēja, ka šī diena paies bez konfliktiem, taču pēc iepriekšējās dienas scēnām no tā izvairīties nevarēja.

„Vai viņš tev kaut ko izdarīja?” Ādams jautāja, un abi zināja, par ko ir runa.

„Nē, neuztraucies, kā tu vispār varēji tā domāt?”

„Es pazīstu ēģiptiešus, viņi gribēs izmantot katru iespēju,” viņš teica, un tas jau skanēja līdzīgi kā Maikls Gunitai bija brīdinājis par Ādamu. Kāpēc viņi viens par otru ir tik sliktās domās? Gunita brīnījās, taču izskaidrojumu tam bija grūti rast. Arī tam, kāpēc Ādams par tādu it kā sīkumu bija uz Gunitu dusmīgs vai visu dienu. Viņi staigāja pa Azāra parku, un kamēr meitene apbrīnoja tā skaistumu, viņš īgņojās par to, ka Maikls ar Gunitu gulējis vienā istabas numurā. Gunitai bija apnicis censties pārliecināt par to, cik tas bijis nevainīgi un strīdēties pretī. Turklāt viņa jutās vīlusies Ādamā. Viņa bija cerējusi, ka, uzaugdams Lielbritānija, viņš būs kļuvis eiropeiskāks un atvērtāks, taču izskatās, viņa ēģiptieša greizsirdība bija stiprāka. Ādama attieksme pret saviem tautiešiem bija tāda pati kā jebkuram ēģiptietim. Viņi viens otru ienīda, apmētāja ar vispārējiem un nepatiesiem argumentiem, kad vajadzēja cīnīties par meiteni. Meiteni, kuru Maikls bija dabūjis vienā istabas numurā, kamēr Ādams, paliekot pie Gunitas pa nakti ciematā, gulēja citā istabā, nevis kopā ar viņu. Šī bija kārtējā sacensība puišu starpā. Gunitai likās, ka viņi spēlē cirku un noskatījās, kā abi sacenšas par to, kurš paies vairāk gājienu uz priekšu. Un Maiklam iepriekšējā naktī acīmredzami bija izdevies uzbraukt pa trepēm augšā. Ādamam to tagad  bija grūti pieņemt.

Gunitai šī bija pēdējā pilnā diena Kairā. Viņa noskaņoja sevi pozitīvi, apbrīnoja skaisto dabu un centās savu optimismu pielipināt arī Ādamam. Uz brīdi tas izdevās, jo tuvojošais vakars un domas par Jaunā Gada svinēšanu lika īgnumu un greizsirdības mokas nolikt malā… līdz teju atkal viss sākās no gala, kad viņiem piebiedrojās Ādama brālēns Hosams ar saviem draugiem. Puisis bija iepircis pāris vīna un alus pudeles, ar ko cienāja arī pārējos, vien Ādams bija stingri atteicies dzert. Gunita gan nepretojās un, viegli iereibusi, gluži dabiski pievērsās jautri noskaņotajam Hosamam. Viņi dejoja ēģiptiešu ritmu pavadībā un priecājās, runājās, smējās, devās izjādē ar zirgiem. Ādamu jau atkal māca greizsirdība, ka Gunita vairāk laika pavada ar Hosamu, līdz puisis aizgāja pie brālēna un, šķiet, pateica ko tādu, kas lika Hosamam no Gunitas novērsties. Savu neapmierinājumu viņš pauda arī Gunitai.

„Kāpēc tu esi tik greizsirdīgs?” meitene tieši jautāja Ādamam.

„Tu esi iedzērusi un nekontrolē situāciju,” puisis atbildēja.

„Ir svētki! Kas man jākontrolē?” Gunita nesaprata.

„Arī Hosams ir iedzēris!” Ādams protestēja.

„Nu un? Mums tiešām kopā ir jautri! Un es nesaprotu, par ko tu esi greizsirdīgs! Neuztraucies, arī ar Hosamu mēs esam tikai draugi!” Gunita centās pārliecināt, lai gan, likās dīvaini to darīt. Ādams nebija ne viņas puisis, ne tēvs.

Laiks pagāja ātri, īpaši ar nelielo strīdu Gunitas un Ādama starpā. Ap trijiem no rīta puisis aizveda meiteni uz viesnīcu. Vai Gunitai patika šīs svinības? Vai tās būtu bijušas labākas ar Maiklu? Izskatās, ka no Ādama greizsirdības nebija iespējams atbrīvoties, lai kādu izvēli viņa būtu spērusi. Tagad jau viņš bija neapmierināts ar Gunitas pārāk lielo pieķeršanos Hosamam. Taču Gunita zināja, ka raizes, ka viņi varētu būt kas vairāk, bija pilnīgi liekas. Hosams bija vienkārši jautrs un dzīvespriecīgs džeks pretēji tam īgnajam greizsirdības māktajam Ādamam, kādu Gunita bija iepazinusi pēc scēnas ar Maiklu. Kāpēc ar viņu neizklaidēties?

Jaunā Gada vakars apliecināja, ka tas ir bijis vairāk gaidīts un plānots nekā patiesībā svinēts. Iespējams, lielā plānošana, atļaujas prasīšana un nebeidzamās diskusijas par to, kā un kur pavadīt vienu vakaru bija tik ļoti nogurdinājušas Gunitu, ka pašus svētkus viņa nebūtu līdz galam izbaudījusi neatkarīgi no savas izvēles. Jau tas vien, ka tā bija izvēle un viņa nevarēja būt kopā ar visiem saviem draugiem, svētkiem piešķīra mazliet nožēlas. Viņa vēl aizvien jutās vainīga Maikla priekšā, bet apņēmās to nokārtot, atgriežoties mājās un puisim atvainojoties.

Pienāca diena, kad Gunitai bija jāatgriežas atpakaļ ciematā. Lai arī ziņojumā Leonam viņa bija rakstījusi, ka brauks mājās ar autobusu, Ādams uzstāja, ka aizvedīs meiteni ar mašīnu. „Es tev neļaušu braukt ar autobusu! Tas var būt bīstami!” viņš uzskatīja. Gunita piekrita – turklāt tas viņai atviegloja dzīvi. Vien bija jāpaziņo Leonam, lai neuztraucas.

Vairāku stundu garo braucienu Ādams un Gunita uzsāka ap pusdienlaiku, kad puisis atbrauca meitenei pakaļ uz viesnīcu. Ielas Ēģiptē nepazina Jaunā gada svinēšanas sekas. „Laimīgu Jauno gadu!” Gunita novēlēja pārdevējam benzīntankā, kad abi piestāja, lai iestiprinātos ar kafiju. Taču pārdevējs samulsa. „Mums šī ir parasta diena, tā pat nav oficiāli brīvdiena,” Ādams paskaidroja. Līdz ar to šī bija arī parasta naudas pelnīšanas diena. Starp mašīnu rindām, pirms viņi tika uz lielceļa, braucamrīku logos spiedās te eglīšu pārdevēji, te rūķa cepuru vai dažādu rotājumu tirgoņi. Ēģiptiešu Ziemassvētki vēl bija tikai priekšā.

Ceļš uz Gunitas mājām nebija viegls. Jau atkal Ādamam un viņa mašīnai tas izvērtās kā dārgs piedzīvojums, jo saplīsa riepa, un to vajadzēja nomainīt. Pēkšņi abi jaunieši bija pamesti tuksneša vidū, kur teju vai nebija nekādas civilizācijas. Par laimi, garām brauca kravas auto, kas piekrita saplīsušo mašīnu aiztransportēt līdz Aleksandrijai, lai riepu nomainītu. Cik vakar skaudīgi Gunitai likās ēģiptieši, tik šodien tie bija izpalīdzīgi viens pret otru. Kravinieka stūrmanis iestūma Ādama mašīnu piekabē, kur iesēdās arī Ādams un Gunita, un viņi lēnām ripoja uz priekšu, no augšas vērojot apkārtni. Jau atkal došanās uz ciematu saistījās ar piedzīvojumu. Jau atkal meitenei likās, ka ciemats, kur dzīve notiek citā laikmetā, izstaro savu maģiju vairāku kilometru attālumā.

Viņi iebrauca Aleksandrijā, lai nomainītu riepu, par kuru Ādams izdeva visu savu naudu.

„Klau, izskatās, ka man vairs nepaliek nauda benzīnam. Vai tu man varētu aizdot?” puisis, kas līdz šim Gunitai visu bija uzstājīgi izmaksājis, šoreiz attapās ar tukšu maciņu. Pat naudu par benzīnu viņš no Gunitas nebija ņēmis, kaut gan meitene bija piedāvājusi.

„Jā,” Gunita nešaubīgi iedeva savas 200 mārciņas – nauda, ko Leons viņai bija aizdevis. Ādamam tik daudz nevajadzēja, taču Gunita izlēma atdot visu. „Tas par visām brīvdienām,” viņa teica. Gunita saprata, ka ar mašīnu remontiem un visām citām ķibelēm viņa puisim ir dārgs prieks. No otras puses – viņš no tā negribēja atteikties, labprātīgi veda meiteni mājās. Gunita redzēja puisī nogurumu un sāka nožēlot, ka neuzstāja braukt ar autobusu. „Mēs varam apstāties un atpūsties,” viņa ik pa laikam ieminējās, un laimīgā kārtā ar mazajām pauzītēm viņiem izdevās aprīt daudzos kilometrus, līdz Gunita sasniedza ciematu. Tajā pašā vakarā puisis uzsāka tālo mājupceļu.

„Paldies, ka atvedi un tad jau tiekamies onlainā!” Gunita viņam pateicās gan par ceļu, gan laiku, ko kopā pavadīja.

„Jā, noteikti, un nepinies ar to Maiklu,” Ādams paspēja iebilst. Gunita uz to nereaģēja. Viņai joprojām nepatika šī divkauja, šī dilemmas Jaunā Gada nakts, kas nu bija sabojājusi attiecības ar Maiklu. Turklāt abus savus draugus viņa bija ieraudzījusi citā gaismā – runājot sliktu vienam par otru tā vietā, lai censtos iepazīt. Viņi sacentās par meiteni, kura nezināja, kā pret to visu attiekties. Tomēr te nu viņa pamazām iepazina arābu kultūru. Šī bija vīriešu pasaule, ar ko Gunitai bija jāmācās sadzīvot.

Dalīties.

Atstāt Ziņu