Neveiklais „bildinājums”
Rīts Gunitu modināja ar čalām, ko pusmiegā viņa sadzirdēja no dzīvojamās istabas.
„Cik tad šie abi ilgi sēdēja?” Leona balsī kāds interesējās.
„Es divos naktī pamodos, Ādams vel gultā nebija,” viņam atbildēja kāds Mada balsī.
„Nu Gunita, Gunita…” Leona balss intriģējoši piebilda.
Gunita jutās kā 17 gados mājās puisieti ievilkusi, un nu vecāki nākamajā rītā pārspriež, ko redzējuši, sapratuši vai nojautuši, kamēr meita pa miegiem vēl kavējas iepriekšējās dienas atmiņās. Nozvanīja modinātājpulkstenis, un Gunita negribīgi piecēlās no gultas. Viņa ietinās halātā un mazliet nedroši iznāca ārā no savas istabas.
„Nu Gunita, ko ta’ jūs abi ar Ādamu vakar sadarījāt?” Leons bez aplinkiem vaicāja.
„Runājāmies… un tikai… līdz četriem no rīta,” Gunita tikpat skaidri atbildēja. Viņa jau zināja, ko šie veči gribēja padomāt.
„Nu tad ej, pamodini savu puisieti, citādi viņš nedabūs brokastis,” Madis mudināja un jau sēdās pie galda, kur bija sanākuši arī pārējie. Gunita paklausīja, un nākamajās desmit minūtēs Ādams viņiem pievienojās. Brokastis bija klusas, vien Olga ar Madi pārrunāja darba jautājumus.
Paēduši, Gunita ar Ādamu nolēma šo dienu pavadīt ārā un apskatīt ciematu dienas gaismā. „Nāc, es tev parādīšu to ēku pašā galā! Tā ir viesnīca, kas top, un tur var uzkāpt pēdējā stāvā un redzēt ciematu no augšas. Tāds patīkams vējiņš metas sejā,” Gunita bija izlēmusi, un Ādams paklausīgi sekoja. Cīnoties ar irdenajām smiltīm, kas apgrūtināja iešanu, viņi beidzot bija sasnieguši ēku. Tur nebija ne logu, ne durvju, vien trepes, kas veda uz augšu. Viņi uzkāpa uz konstrukcijas jumta, un Gunita apbrīnoja burvīgo skatu. Viņa pamanīja, ka šodien Ādams ir tāds kluss, nerunīgs, mazliet sadrūmis, nepārliecināts, it kā par kaut ko domā. Tas vairs nebija tas apņēmīgais puisis, kas iepriekšējā naktī bija uztraucies par Gunitas drošību. Kaut kas bija noticis. Kaut kas bija citādāk.
„Skaisti,” viņš vienā vārdā nokomentēja skatu, kas pavērās no augšas. Tad viņš nogūlās uz jumta. „Klausies Gunita,” pēc ilgajām pārdomām sevī viņš pēkšņi uzrunāja meiteni tā, ka viņai sametās bail. Viņš šodien bija citādāks. Pilnīgi noteikti! Tajā pašā pelēkajā adītajā džemperī, tajās pašās biksēs, bet garā citādāks. „Vai es drīkstu tev pateikt kaut ko stulbu?” viņš skatījās uz Gunitu, aplūkodams viņu no galvas līdz kājām, kamēr pats gulēja tur lejā, un Gunita…. tik ļoti baidījās. Viņai šķita, ka saprot, ko puisis gribēja teikt. Tikai ne to! Jau vakar viņš man bija teicis komplimentus. Vienu pēc otra. Tikai ne to, nesaki neko.. nesaki, ka es tev patīku.
„Nē, man nepatīk stulbas lietas,” Gunita viņa teikto uztvēra jautrā tonī, izlikdamās, ka muļķīte neko nav sapratusi. Viņa pagriezās prom, ar acīm apbrīnojot jūru tur tālumā.
„Nu labi,” viņš noteica, pēc brīža piebilstams, „bet man tomēr tas ir jāpasaka… tu man patīc.”
Nē, nē, nē! Gunita pie sevis domāja. Nē!!! Gunita no tā bija baidījusies. Viņa bija cerējusi, ka viņš nebūs kā pārējie, taču viņš bija. Pēkšņi bija zudis viss labais, ko meitene par viņu domāja. Pēkšņi bija zudušas viņu draudzīgās nakts sarunas. Pēkšņi tam nekam vairs nebija nozīmes. Jo pēkšņi viņš bija kļuvis tāds pats kā Ahmeda draugs Šerifs, kā jebkurš ēģiptietis, kurš Gunitu vienkārši gribēja dabūt, kuram kādu vajadzēja, jo bija šķīries no draudzenes. Turklāt kāds, kas man vizuāli nesimpatizēja!!!Vēl jo vairāk – kāds, kurš nerespektēja, ka es atbraucu šeit tikai gūt darba pieredzi, nevis atrast draugu? Pēc gada es jau te vairs nebūšu! Viss! Gunita paskatījās viņa iedegušajā sejā, kurai saules stari jau bija uzlikuši sviedru lasītes, tad atkal nolieca galvu zemē, nesakot neko. Pilnīgu neko. Klusējot. Izliekoties, ka nedzirdēja. Varēja redzēt, ka Ādamu tas mulsina! Viņam tas liek justies neērti!
„Es jau tev vakar to gribēju pateikt, kad gājām skatīties zvaigznes, bet neuzdrošinājos,” viņš nu jau runāja drošāk, taču Gunita vēl joprojām klusēja, ar kurpi spārdīdama akmeņus uz jumta.
„Nu saki taču kaut ko! Kāpēc tu klusē?” viņš Gunitai jautāja.
Meitenē bija dusmas, neizsakāmas dusmas, viņa bija nikna par to, ka vakar, kad bija viņam atvērusies, izstāstījusi savu dzīvi, dalījusies savās pārdomās, viņš to šodien tā vienkārši izmantoja. Tā vienkārši iedomājās, ka varēs viņu dabūt. Ko man teikt? Viņa pie sevis domāja. Ka man patīk cita veida džeki? Ka tu tiešām man nesimpatizē kā vīrietis? Ka tagad Ēģiptē es pilnīgi noteikti nevēlos atrast otro pusīti? Tagad, kad viņam Gunita likās kas vairāk nekā tikai draudzene, viņa pēkšņi saprata, ka uz to tas viss vedis – viņa sarunas, interese. Tātad tāds bija mērķis? To tu gribēji? Un ne to, lai mēs būtu tikai draugi? Kā es to biju sapratusi un gribējusi? Vai arī varbūt nē? Labi, man arī bija patikusi šī intriga online sarunās… patika, un varbūt arī es uz ko cerēju… līdz brīdim, kad tevi ieraudzīju dzīvē… nē, tu tomēr neesi mana tipa džeks. Neesi!
„Man šķiet ir jāiet pusdienās,” bija vienīgais, ko Gunita viņam pateica, un, negaidot viņa reakciju, uzsāka gājienu. Ādams piecēlās no jumta, uz kura bija gulējis un sekoja.
„Tu tik ātri ej,” viņš uzsauca. „Varbūt mēs varam iet kopā?”
„Jā, es vienmēr eju ātri,” Gunita atbildēja.
„Vai tu tiešām neko nevari pateikt?” viņš vēlreiz uzstājīgi jautāja.
„Ko pateikt?”
„Tu zini, ko!”
„Nē, nezinu!”
„Atbildi, uz to, ko es tev augšā teicu,” viņš izskaidroja kā idiotei.
„Es nezinu, ko atbildēt,” Gunita tieši un konkrēti atbildēja, ar nodurtu galvu turpinādama spārdīt smiltis, kas traucēja ātru kustību.
„Kā nezini? Vai tad tu tiešām neskaties filmas?” un šis teikums viņai lika vilties vēl vairāk. Vilties par šo cilvēku, kuru bija tik ļoti augstu vērtējusi. Tātad tu visu darīji kā filmās? Viņa pie sevis domāja. Zvaigžņotās debesis, pludmale, re, atrast izdevīgu situāciju kā filmās un tad atzīties mīlestībā. Cik prasti, cik meinstrīmiski! Tā tu biji domājis. Plānojis. Vai tad pēc vakardienas tu nesaprati, ka man nepatīk meinstrīms?
„Nē, man nav laika skatīties filmas, es klausos tikai mūziku.” Turklāt mums nesakrīt pat mūzikas gaumes! Gunita atcerējās. Viņam bija patikusi popsīga mūzika un saldie džekiņi no Westlife. Ādams iepriekšējā dienā bija teicis.
Viņi iegāja iekšā villā, it kā nekas nebūtu noticis.
„Kā patika jūra?” Leons jautāja.
„Labi, labi,” Ādams nevainīgā balsī atbildēja.
Pēc pusdienām viņš sāka pakot savas mantas.
„Tu jau aizbrauc?” Leons brīnījās.
„Jā, man ceļā jāpavada piecas stundas,” viņš skaidroja un izmantoja situāciju, lai no visiem atvadītos.
„Nu tad jau esi laipni gaidīts vēl ciemos!” Leons, pārliecinādams, ka jaunais puisis Gunitai kļuvis tik tuvs, teica. Nē, to nu gan es nepieļaušu! Gunita domāja. Taču ciemata ļaudis neko nedrīkstēja zināt. Viņa palīdzēja puisim aiznest mantas uz mašīnu un, kad bija tikuši ārā no villas, viņš jautāja:
„Vai tu vēl joprojām klusēsi?”
Gunita pēc dusmu uzpluduma bija spējīga atkal runāt un nolēma pateikt visu, kā ir.
„Es šobrīd negribu nekādas attiecības, es atbraucu strādāt un iepazīt valsti, tās cilvēkus, kultūru, saprast, ko tālāk dzīvē gribu darīt, bet ne, lai ielaistos attiecībās. Pēc gada es aizbraukšu. Tam vienkārši nav jēgas. Mēs varam būt tikai draugi, bet tad arī tev mani tā jāuztver,” viņa strikti pateica.
„Bet kāpēc tu negribi pat pamēģināt? Ja nesanāks, nesanāks!” viņš uzstāja.
„Nē, es nebūšu tipiska naivulīte, kas iekritīs attiecībās. Turklāt es negribu par nopietnām attiecībām domāt vēl šajā vecumā. Un kā es tev vispār varu patikt? Es neesmu pat mājsaimniece!” viņa centās atrast visus iespējamos iemeslus, lai viņš saprot, ka viņi nevar būt kopā.
„Man nevajag mājsaimnieci, man būs kalpone, man vajag tevi,” viņš teica.
„Es tiešām neko tādu neesmu gatava šobrīd darīt. Attiecībām ir jēga, ja tās ir nopietnas. Pēc mazāk kā gada es aizbraukšu. Kāda jēga?” viņa palika pie sava, un viņi virzījās uz mašīnas pusi.
„Bet es tur neko nevaru izdarīt,” viņš protestēja. „Tu esi tik jauka, vienreizēja, es nekad neesmu saticis nevienu kā tu!” viņš to teica, sēžot jau mašīnā un atskatoties uz Gunitu. Meitenes skatiens vairs nebija kautrīgs un noslēpumains kā ieraugot viņu pirmajā reizē. Gunita spīdēja viņam sejā kā karstā un spēcīgā saule, apžilbinot puiša acis un uzliekot uz pieres sviedru lasītes. Tas bija dusmīgs un vīlies skatiens. Un tomēr viņš turpināja skatīties pretī spēcīgajai saulei un… Gunitai. Un, šķiet, uz dažām sekundēm viņš sauli uzvarēja. Gunitai kļuva žēl.
„Piedod,” viņa pateica puisim un ar savu roku centās aiztaisīt viņa mašīnas durvis.
„Tu vismaz nepateiksi uz redzēšanos?”
„Atā!” viņa pateica un, pagaidījusi, kamēr puisis aizbrauc, gāja atpakaļ uz savu isabu. Kāpēc? Viņa sev jautāja. Kāpēc? Kāpēc mēs nevaram būt tādi draugi kā līdz šim? Runāties par visu ko kā līdz šim. Smieties un jokot. Gunita vēlreiz pārdomāja notikušo, šoreiz bez dusmām un naida. Viņa secināja, ka Ādams tomēr nebija tāds pats kā Šerifs, kā viņa bija iepriekš salīdzinājusi. Viņa negribēja, lai viņš ir tāds pats kā Šerifs vai jebkurš cits ēģiptietis, kuram Gunita patīk tikai tāpēc, ka viņai ir gaiši mati, zilas acis, un viņa nāk no Eiropas – tātad ir vieglāk dabūjama nekā ēģiptietes. Ar Šerifu viņai nesakrita viedokļi, nebija par ko runāt. Taču ar Ādamu bija citādāk. Vien pēc šī notikuma viņa šaubījās, vai viņu sarunas būs tādas pašas kā līdz šim. Kāpēc viņš nevarēja būt kā mans vecākais brālis šeit Ēģiptē? Gunitai patiešām tagad neinteresēja attiecības. Turklāt ar ēģiptieti. Musulmani. Tas bija nereāli. Tam nebija jēgas. Gunitai vēl nekad nebija bijušas nopietnas attiecības, vien tādas īslaicīgas simpātijas, patikšanas, tikšanās. Viņa zināja, ka nevēlas iet šo ceļu. Ne tagad 22 gados. Ne ar Ādamu. Pavisam noteikti ne. Tas bija nereāli. Gunitai pret viņu nebija nekādu simpātiju. Īsta mīlestība viņu biedēja. Turklāt viņa negribēja iet ierasto taciņu – apprecēties, sākt stabilu dzīvi. Viņa uzskatīja, ka ir tai par jaunu. Nē, viņa to vēl negribēja. Mūsdienās vispirms jāredz pasaule, jāiztrakojas, jāizbauda dzīve, tikai tad jādomā par nostabilizēšanos, uzskatīja Gunita. Ar puisi pie sāniem tas būtu neparocīgi. Vismaz Gunitai. Taču viņa negribēja pazaudēt Ādamu – to Ādamu, ar kuru viņa bija iepriekš sarakstījusies. Bet vai tas pēc notikušā būs iespējams?
