Vārda dienu svin: Ilze, Ildze, Izolde

Trīs tases Ēģiptes: XXXI daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Šī vieta ir bīstama

Pār 123. villu nolaidās nakts, aizdzenot lielāko daļu mājas iemītnieku pa savām istabām un gultām. Vien Ādamam un Gunitai miegs vēl nenāca.  Ādams virtuvē sagatavoja šišu, un viņi gāja uz terases smēķēt. Puisis no mājām bija paņēmis savu laptopu, arī Gunita bija ielikusi klēpī savējo, un šišas iereibinātu galvu, viņi sāka nodoties smiekliem, jokiem un dīvainībām. 

„Mēs arī tagad varam sarakstīties!” Gunita viņam teica. Likās tik dīvaini, ka persona, ar kuru šai laikā viņa parasti sarakstījās internetā, tagad sēdēja blakus.

„Tik pamēģini, es tevi bloķēšu!” viņš jokoja.

Viņi sāka viens otram skaipā sūtīt dažādus smaidiņus. Tāpat – jautrībai. Savukārt visvairāk viņi smējās, kad samainījās ar laptopiem un sarakstījās ar viens otra draugiem. Gunita tādējādi iepazinās ar Ādama brālēniem Londonā, draugiem Kairā un pat tēvoci. Neīstie jautājumi neīstajiem cilvēkiem – šiša bija darījusi savu, un prāts pats no sevis nesās uz dullumu. Gunita juta, ka viņai patiesi patīk pavadīt laiku ar Ādamu. Viņa joprojām uz viņu skatījās kā uz draugu – uz patiesi labu un īpašu draugu. Abu ilgās sarakstes internetā, sarunu temati, negadījumi, trakā ideja par aizlaišanos uz Aleksandriju – tas viss viņus bija tuvinājis. Izņemot sarunas par Maiklu, viņai bija tik viegli ar šo puisi. Ādams pareizi bija teicis – viņš ir kautrīgs un noslēgts. Jo īpaši sākumā. Taču jo tuvāki viņi, jo vairāk Gunita sāka šaubīties, vai Ādamam nozīmē to pašu – tikai labu draugu.

Viņi iegāja Gunitas istabā, jo ārā palika vēss, un Ādams sāka meiteni apdāvināt ar līdzpaņemtajām dāvanām – Ziemassvētku zeķi, šokolādi un domino spēli grāmatas vietā, ko viņš nebija atradis. Viņi apsēdās uz Gunitas gultas, lai izmēģinātu spēli. Abu veiklie pirksti sāka meklēt pareizos kauliņus un kārtot tos virknēs. Tas notika tik sistemātiski, ka ne jau spēle kļuva par galveno, bet viņu sarunas. Ādams Gunitai prasīja par meitenes bērnību, un viņa atvērās tik viegli, ka vārdi paši dabiski plūda no viņas ārā. Meitene sāka runāt par mūziku un stāstīt, cik tā viņai tuva. „Es vienā brīdī kļuvu traka mūzikas dēļ. Esmu pat bijusi traka fane, kas skrien pakaļ grupām,” Gunita atzinās un vieglums, kas bija iestājies sarunā ar Ādamu pats no sevis iznesa meiteni cauri savai bērnībai. „Es skolā biju klusa, kautrīga un labi mācījos. Man nebija draugu un pēdējā modes kliedziena drēbju. Par mani smējās un apsaukāja. Un es gribēju līdzināties viņiem. Tiem pārējiem. Gribēju skriet viņiem līdzi. Ilgus gadus pārdzīvoju, ka neesmu tāda, kā viņi. Taču ap gadiem 16 es sapratu, ka pareizi darīju, ka nekur neaizskrēju. Tā vietā es atradu nodarbi, kas deva man pārliecību par sevi. Es sāku spēlēt klavieres pie privātskolotājas. Tas bija hobija līmenī, bet man palīdzēja tikt skaidrībā ar sevi. Es sāku ieklausīties katrā skaņā un sapratu, ka gribu arvien vairāk klausīties mūziku. Tā mani nomierināja, iedvesmoja, atbrīvoja no ikdienas spriedzes. Sāku interesēties par mūzikas grupām, ko agrāk nebiju darījusi nekad. Kad atklāju somu grupu The Crash un viņu dziesmu Lauren Caught My Eye, tā izmainīja manu dzīvi par 180 grādiem. Kļuvu traka viņu mūzikas, viņu pašu un pat viņu izcelsmes valsts Somijas dēļ. Īpaši viņu mūzika – melodiska, nomierinoša, tajā bija sāpes, emocijas. Man patika to visu sajust. Kā fane, tikos ar citiem faniem, braucu uz citām valstīm. Braucu uz Somiju, kur atradu domubiedrus. Kraši bija sākums visam un, pateicoties viņiem, es ieguvu savus labākos dzīves draugus. Kopš tā laika es interesējos par mūziku un atrodu aizvien jaunas grupas, jaunas melodijas, kas man patīk. Tiesa, tā vairs nav fanošana. Kad pabeidzu vidusskolu, izvēlējos studēt socioloģiju. Ne mani skolas biedri, ne vecāki nesaprata šādu izvēli – viņiem tas likās kaut kas abstrakts. Par baņķieri, juristi, ekonomisti vai ārsti es nevēlējos kļūt. Man gribējās kaut kādas domāšanas studijas. Kaut ko par visu ko. Tāpēc arī domāju, ka socioloģija būs tā īstā lieta. Beigās gan tā tomēr nebija, es vēl joprojām cenšos saprast, kas man īsti patīk, taču savas dzīves izvēles nekad neesmu nožēlojusi. Un arī šo trako izvēli – atbraukt uz Ēģipti. Zinu, ka tā man daudz ko iemācīs un liks saprast.”

Gunita nevarēja atrauties no sava stāstījuma. Likās, viņa vienā brīdī atradusi kādu, kam beidzot izstāstīt savu dzīves stāstu, tāpēc veda Ādamu tālāk un tālāk savā pasaulē iekšā. Nākamajā mirklī viņi jau klausījās Gunitas mīļākās grupas. Īpaši liels gods viņai bija iepazīstināt Ādamu ar latviešu Prāta Vētru. „Tas toreiz bija tik dīvaini – tiem, kam patika The Crash, tiem patika arī Prāta Vētra, tāpēc krašu apātija mani noveda pie intereses par mūsu pašu Prāta Vētru,” Gunita skaidroja. Ādams ar interesi klausījās. Iespējams, muzikālās detaļas viņu neskāra tik ļoti kā Gunitas personība.

„Tu tiešām esi unikāla!” viņš vienā mirklī teica, un lika Gunitai sajusties neērti.

„Es nezinu…es tikai izturos vienkārši un dabiski… ir reizes, kad esmu bērnišķīga, ir reizes, kad esmu traka, bet es sevi neierobežoju,” Gunita skaidroja. Šim komplimentam sekoja nākamais.

„Starp citu, tev ir ļoti laba angļu valoda. Vislabākā no jums visiem ciematā,” viņš paziņoja. Gunita vai apstulba. Viņš domā, ka man ir laba angļu valoda? Viņš, kas uzaudzis Lielbritānijā? Gunita visu šo laiku bija centusies runāt precīzi un pareizi.Tas bija viens no viņas uztraukuma iemesliem, pirms Ādams ieradās ciematā. Vai mēs spēsim saprasties? Vai es sapratīšu viņa akcentu? Vai viņš sapratīs mani? Gunita pateicās Ādamam par komplimentu, piebilstot, ka angļu valoda viņai skolā bija mīļākais priekšmets jau no pirmās dienas, kad sāka to mācīties. „Es vienmēr zināju, ka tā man atvērs jaunas durvis,” viņa teica. Tad viņš atzina, ka sākumā, kad runājis ar Gunitu pa telefonu, dažus vārdus gan nav varējis saprast, taču viņa gala secinājums bija pozitīvs.

„Tu dīvaini izrunā dažus burtus, bet kopumā tu ļoti labi runā. Es domāju, tu mierīgi varētu atrast darbu Kairā…teiksim kādā hotelī vai citu ar tūrismu saistītu,” viņam pēkšņi radās ideja.

„Domā?” Gunita pārjautāja un radīja savā galvā neticamu ainu: kā būtu, ja es pamestu šo ciematu, kur tāpat nekas nenotiek? Kur cilvēciskā nesaticība un norobežotība no sabiedrības neļauj manai dvēselei izpausties… Es gribu satikt cilvēkus, es gribu skatīt pilsētas stūrus, sajust tās smaržas un smakas, gribu ieturēt maltītes, kad vēlos, iet uz pasākumiem, neprasot atļauju. Galu galā man vairs nav 13.

„Pavisam noteikti, turklāt, ja tu man iedotu savu CV, es jau tagad varētu sākt kaut ko meklēt!”

Gunita nespēja noticēt. Cik viegli Ādams par to runā! Tā vienkārši – CV un jauns darbs. Turklāt Kairā, kur līmenis noteikti ir augstāks nekā izolētajā Alī ciematā. Taču viņa bija ar mieru klausīt Ādama padomiem. Jo sevišķi pēc tā, ko viņa dzirdēja tālāk.

„Turklāt pēc sarunas ar Pīteru man tiešām liekas, ka šī vieta ir bīstama, man šķiet, tev agri vai vēlu ir jāpazūd no šejienes,” Ādams to pateica nedaudz pieklusinātā balsī, kad viņi sēdēja Gunitas istabā viens pretim otram.

„Nopietni? Ko tad viņš tev teica?” Gunita salēcās bailēs un ziņkārē. Arī viņi, kas te dzīvoja, protams, bija sapratuši, ka Mahmuds Alī ir dīvains. Taču tur neko nevarēja darīt, viņi to pacieta, un vismaz Gunita līdz šim visu bija novēlusi uz kultūras atšķirībām.

„Katrā ziņā viņš teica, ka šeit nenotiek tā, kā viņam uz līguma bija rakstīts. Viņa un Šadija dzīvošanas apstākļi ir drausmīgi. Turklāt Mahmuds Alī bija noalgojis 9 pieredzējušus inženierus no Kairas, bet tad vienā dienā tos visus atlaida. Tas man liekas aizdomīgi. Ēģiptiešu inženieri ir ļoti labi un izglītoti, un nevar būt tā, ka viņi visi pēkšņi izrādījās slikti darbinieki. Man šķiet, Mahmuds Alī kaut ko slēpj,” Ādams teica.

„Ārprāts! Kur es esmu iepinusies!” Gunita uztraukti iesaucās.

„Neuztraucies! Es braukšu uz Kairu un centīšos noskaidrot par šo Mahmudu Alī ko vairāk,” viņš apņēmīgi teica un tad pavisam klusām piebilda. „Ko var zināt? Varbūt te visur ir noklausīšanās ierīces,” viņš pēkšņi iedomājās.

„Nevar būt!” Gunita jau jutās kā trillerī. Taču meitenei bija paticis Ādama apņēmīgums un vēlme viņai palīdzēt. Šajā brīdī, kad viņi bija runājuši par darbu un aizvirzījušies no personības izzināšanas tematikas, Gunita saprata, cik ļoti viņi satuvinājušies. Kā draugi. Kā patiešām labi draugi. Turklāt Ādamu interesēja viņas mistiskais darbs. Tās bija bailes, kas abus vienoja. Gunita jutās, kā abi būtu tikko noskatījušies šausmu filmu, ir trīs naktī, un viņi nevar aizmigt. Tāpēc viņa ļāvās Ādama piedāvājumam iziet ārā un apskatīt zvaigznes kā abi bija sarunājuši darīt jau toreiz čatā. Taču, izejot ārā, Gunita sāka šaubīties, vai ideja bijusi laba – viņa negribēja pieļaut šādus romantiskus brīžus, nezinot, uz ko Ādams būtu gatavs uzdrošināties. Par laimi, šķietamo romantismu izjauca šunelis Kriksis, kurš negaidīti pieskrēja klāt, un nu viņi varēja pastaigāties trijatā – raitā solī Gunita izrādīja Ādamam ciematu, veda pa dažādām takām un vienmēr iestarpināja kādu komentāru, neļaujot iestāties mulsinošai klusuma pauzei. Par to rūpējās arī Kriksis, ik pa laikam ierejoties. Kad Ādams gribēja palikt vēl ilgāk ārā, Gunita sāka drebināties un lūdzās iet iekšā. Viņi atvadījās ap četriem no rīta, un katrs ielīda savā gultā, lai deviņos celtos uz brokastīm.

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu