Vārda dienu svin: Beāte, Beatrise

Trīs tases Ēģiptes: XXVIII daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Saticīgie Ziemassvētki un komiķis Leons

Par laimi, Ādamam bija izdevies noslēpt mašīnas bojājumus un to salabot, pirms vecāki ierauga. Tas kliedēja pēdējās šaubas par viņa iespējamo neierašanos pie Gunitas uz Ziemassvētkiem. Taču ironijas un intrigas deva, kas pavadīja neveiksmīgos atgadījumus starp Ādamu un Gunitu, kļuva arvien spēcīgāka.

„Man tagad tiešām bail pie tevis braukt – mēs toreiz nesatikāmies Dreamland parkā, tad avārija, ar tevi čatojot. Kas vēl ceļā notiks?” Ādams smejoties, jautāja.

„Njā, tā nesmuki sanāk, bet es tiešām ceru, tas viss bija netīši,” Gunita viņam teica.

„Viss kārtībā! Man pat uznāca lielāka motivācija tevi redzēt! Redzēt to, kuras dēļ man ir visas šīs ķibeles,” viņš to jau atkal pateica, pieliekot klāt smaidiņu.

„Hehē, redzēsi, ka es dzīvē nemaz tik ļauna neesmu.”

„Tu savukārt redzēsi, ka es dzīvē esmu tāds kluss un kautrīgs. Kas jums šodien notiek ciematā?” viņš pajautāja.

„Šodien iet baigi aktīvi! Mēs tikko ar Leonu samainījāmies istabām. Tagad es būšu tā, kas nodalīta no visiem.”

„Ko tā? Manis dēļ?”

„Nē, nē, Leonam, iespējams, drīz draudzene brauks uz ciematu strādāt, un tad viņam vajadzēs divas gultas. Turklāt man ļoti patīk Leona istaba, tieši blakus pie ofisa galda.”

„Ak tā.”

„Vispār šodien ir baigā rosība. Olga un Madis ar šoferi aizbrauca iepirkt pārtiku, Leons mēģina savu runu, Renāte visu tīra un liek rotājumus, skan Latvijas radio ar Ziemassvētku dziesmiņām. Nu tā.”

„Vien tu nekā nedari,” viņš pasmējās.

„Hehē, es jau visiem pateicu, ka pie ēst taisīšanas mani labāk nelikt. Man nepatīk tās virtuves lietas, esmu neveikla un gatavot nemāku.”

„Ko tad tu dari?”

„Uzrakstīju Leonam runu, esmu atbildīgā par mūziku, loteriju, visu pasākuma gaitu,” Gunita glauni atbildēja. „Un kādi tev šodienai plāni?”

„Man šovakar lidostā jāsagaida spāņu draugi, tad es ar viņiem pavadīšu kādu laiku, bet nedrīkstu ilgi sēdēt, gribu rīt jau 7 izbraukt, lai dotos apskatīt problēmu radītāju,” viņš vēl joprojām par Gunitu zobojās.

„Hahahā.”

„Kad aizbraukšu pie tevis, mums būs jāparunā par Jauno Gadu.”

„Tu sarunāji ar Maiklu, ka vari mums pievienoties?” Gunita atcerējās, ko bija viņam lūgusi.

„Jā, es ar viņu runāju Skaipā, bet es tomēr ierosinātu nesvinēt Jauno Gadu kopā ar viņu.”

„Ko? Kāpēc? Es gribu ar jums abiem svinēt!”

„Man likās, viņš pret mani izturējās nedraudzīgi. Man šķiet, viņš negrib, lai es pievienojos.”

„Tas tā nevar būt! Tev noteikti tikai tā izlikās, es ar viņu pati šodien parunāšu, ok?”

„Nezinu, vai tas ko mainīs.”

„Parunāsim par to rīt, kad atbrauksi!”

„Ok! Priecīgus tev Ziemassvētkus!”

„Tev arī priecīgi!”

Gunitai likās dīvaini, ka Ādams tā izsakās par Maiklu. Kuram gan varēja nepatikt mazais, žiperīgais, atjautīgais vīrelis Maikls? Te noteikti bija kāds pārpratums, ko Gunita gribēja tūlīt pat noskaidrot, tāpēc zvanīja Maiklam. Viņš, kā vienmēr, zvanu nospieda un tad atzvanīja pats, lai Gunitai nebūtu jātērē nauda.

„Hei habibī,” Maikls Gunitu uzrunāja savā ierasti draudzīgajā, siltajā un sajūsminātajā tonī, un viņai arvien vairāk radās jautājums: kā šis jaukais cilvēks kādam var nepatikt?

„Čau, čau! Kā iet?”

„Lieliski, nevaru sagaidīt, kad atkal satikšu jūs visus Kairā!”

„Jā, es arī nevaru sagaidīt. Kad bijām izbraukumā ar Olgu, pats redzēji, mums īpaši daudz laika nekam citam nesanāca. Piedod, ka mēs toreiz nevarējām tevi satikt,” Gunita viņam atvainojās. Toreiz Olga bija viņam skaidri un gaiši pa telefonu noziņojusi, ka grupai nebūs laika nekam liekam.

„Viss kārtībā, es saprotu. Jums laikam ar Olgu nav viegli sastrādāties,” viņš, šķiet, bija pamanījis Olgas rupjo attieksmi.

„Viņa ir tāda īpatnēja. Klau, bet tāpēc es gaidu Jauno gadu. Es ceru, ka man izdosies tikt uz Kairu!”

„Protams, tu tiksi. Jums tāpat visiem jābrauc atjaunot vīzas, un es to drīzumā arī teikšu Olgai. Pagaidām nav skaidrs, kurā dienā, bet es iekārtošu tā, lai tev sanāk viena vai pat vairākas dienas Kairā.”

„Ooo, paldies Maikl!”

„Nav par ko, manu habibī, es zinu, cik tev ļoti gribas uz pilsētu!”

„Klau, Maikl, es tev gribēju prasīt vienu lietu,” Gunita sāka sarunu virzīt par situāciju ar Ādamu.

„Jā, habibī, droši.”

„Atceries, es tev teicu, ka man ir draugs no Kairas, Ādams.”

„Jā, mēs runājām, bet, ja godīgi, habibī, tā nav mana darīšana, kas viņš tev ir, un es nezinu, cik labi tu viņu pazīsti, bet es tev neieteiktu ar viņu saistīties,” viņš nopietni brīdināja.

„Kāpēc? Viņš man tiešām ir kļuvis par labu draugu. Mēs runājam katru dienu, un rīt viņš brauc pie manis ciemos uz Ziemassvētkiem.” Gunita bija nesaprašanā, kāpēc puišiem vienam pret otru tāds naids.

„Labi, ja tu tā esi izlēmusi. Bet atceries – viņš ir tipisks ēģiptietis, un tev jābūt uzmanīgai. Redzi, es neesmu tipisks, es esmu kristietis un esmu dzīvojis dažādās Eiropas valstīs.”

„Bet viņš pusi dzīves nodzīvojis Lielbritānijā, un viņš runā ar britu akcentu,” Gunita metās aizstāvēt.

„Tas nav britu akcents, es to ļoti labi zinu, viņš tev melo par to Lielbritāniju, iespējams, viņš tepat kādā britu skolā mācījies.”

„Nē, tā nevar būt!” Gunita protestēja.

„Es negribu tev neko uzspiest, bet vienkārši esi uzmanīga. Attiecībā uz Jauno gadu viņš gribēja, lai mēs braucam kaut kur ārā no pilsētas, bet es teicu, ka tu gribi pilsētā, jo tu taču visu laiku dzīvo tuksnesī.”

„Jā, tas gan, es gribu Kairā.”

„Tad viņš kļuva pret mani ļoti rupjš, un tici man, angļi tādi nav,” Maikls uzstājīgi palika pie sava. „Viņš teica, ka viņu neinteresē vieta vai cilvēki, bet laba mūzika un ballīte,” Maikls atreferēja Ādama teikto, un Gunita samulsa.

„Hmm, es tomēr ceru, ka mēs vienosimies par kaut ko kopīgu.”

„Man nav iebildumu, ka viņš nāk, bet man ir jārezervē biļetes, tāpēc viņam tas jāizlemj drīz,” Maikls piekodināja.

Pēc šīs sarunas Gunita iegrima pārdomās. Kāpēc abi mani draugi bija tik negatīvi noskaņoti viens pret otru? Kāpēc bija izcēlusies tāda vārdu apmaiņa un pārpratumi? Gunita, kas abus bija savedusi kopā, domāja: kas tur slikts? Abi bija ēģiptieši, runāja vienā valodā, varēja labāk vienoties par Jaunā Gada plāniem. Bet tieši tāpēc! Meitene aizvien vairāk sāka saskatīt greizsirdību. Viņas draugi, ko Gunita uzskatīja tikai par draugiem, nevis potenciālajiem mīļākajiem, kā varbūt domāja viņi, tagad uzvedās kā melni kraukļi, kas tikuši pie svaigas, tikko nomedītas gaļas – ārzemnieces – un grib, lai tā piederētu tikai viņam vienam! Izskatās, Ēģiptē nepastāvēja „kopā jautrāk” princips. Vismaz ne tad, kad kompānijā parādījās sievišķais dzimums, turklāt ārzemniece. To visi gribēji tikai sev. Un, ja kāds stājās pretī, viņš bija ienaidnieks. Žēl, ka es to nezināju, pirms savedu viņus kopā. Domāja Gunita.  Vajadzēja paiet laikam, lai viņa pamazām sāktu saprast ēģiptiešu savstarpējo greizsirdības spēli.

 

Brigāde bija pārbraukusi no Aleksandrijas ar ēdienu kalniem un Olgas šefībā ķērās vērsim pie ragiem. Šmorēja, grieza, sautēja, lai uz septiņiem vakarā viss būtu gatavs. Madim kabatiņā bija iekritis ne tikai ēdiens, bet arī pāris viskija pudeles. Uz labu ēdienu un dziru viņš naudu netaupīja un pat uzcienāja biedru Leonu. Tikai, šķiet, neviens iepriekš nebija zinājis, ka Leonam alkohols atstāja ātru ietekmi. Ne tikai uz viņu pašu, bet nu jau arī runu Mahmuda Alī darbinieku priekšā, kura attiecīgi piedzīvoja alkohola radītās korekcijas un uzrunas beigās pieklājīgos aplausus pavadīja gari, samulsuši, līdz galam nesaprasti ģīmji, saprotot vien to, ka Leons ir tā bišķi ieņēmis. Lai nu kā, 123. villā bija svētki. Visiem sirdīs bija svētki, un visi priecājās par spīti ikdienas kašķiem. Vakara gaitā tika izspēlēta laimes aka, kur katrs kā mazs bērns priecājās par saņemtajām dāvaniņām. Pie savas mantiņas tika arī Dans, kurš vienīgais nebija gribējis mesties kopējā naudas katlā. Bija taču Ziemassvētki. Turklāt Gunita bija paaicinājusi Danu kopā vadīt laimes aku, un viņiem tas patiesībā bija labi sanācis. Pirmo reizi viņa redzēja, ka spēj ar šo puisi saprasties, un, ka arī viņā var atvērties ļoti siltas jūtas.

Gunita laimes akā izvilka skaistu krūzīti, ko tai pašā vakarā gribēja izmēģināt ar siltu tēju. Viņa uzvārīja ūdeni, aplēja tējas maisiņu, paņēma krūzi, lai nestu pie galda. Hops! Viņas Ziemassvētku dāvana saplīsa smalkos gabalos pirmajā tās lietošanas reizē. Laikam par lētu naudu pirktās dāvaniņas neliecināja neko labu par kvalitāti. „Hehe, nekas, nekas,” Leons smējās, priecīgi līgodamies un ar vienu roku apķēris vietējo Aimanu, „trauki plīst uz laimi!” Laime… Gunita domāja. Vai tas ir Ādams, kas rīt brauc pie manis? Pārējiem tas šajā naktī bija aizmirsies. Alkohols, socializēšanās, ēdiens, dāvaniņas – ciemata ļaudis priecājās par Ziemassvētku vakaru. Gunita viņus vēroja un bija gandarīta par paveikto. Ziemassvētku pasākums, ko viņa bija rūpīgi plānojusi, bija izdevies. Eģiptieši kopā ar latviešiem. Bez naida un strīdiem. Kā viena liela ģimene. Tieši tā, kā Mahmuds Alī to bija vēlējies. Taču Gunitas prāts jau dzīvoja rītdienā. Ādams! Viņas sirds sāka pukstēt arvien straujāk.

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu