Vārda dienu svin: Sergejs, Svetlana, Lana

Trīs tases Ēģiptes: XXV daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Reliģija mani padara par ēģiptieti

Labās ziņas momentā sasniedza galveno varoni – Ādamu. Puisis līksmoja. Gunita visu šo laiku bija cītīgi stāstījusi par saviem kolēģiem, tāpēc Ādamam bija radusies pašsaprotama interese viņus iepazīt dzīvē… un, protams, satikt Gunitu.

„Ko tu vēlies Ziemassvētkos?” viņš jau sāka plānot.

„Tu būsi mans Ziemassvētku vecītis?”

„Jā, saki visu, ko vēlies. Es zinu, ka tu netiec pie civilizācijas.”

„Hehē,” Gunita tikai pasmējās. Viņai bija neērti ko lūgt.

„Tātad jums vajag eglīti, vai ne?”

„Nē, nē, netērējies,” viņa centās būt pieklājīga.

„Neuztraucies, man tā nebūs problēma,” viņš pārliecinoši teica, „neaizmirsti, ka esmu tavs Ziemassvētku vecītis.”

„Hehe, nu labi. Vispār es gribētu kādu grāmatu par Ēģipti. Varbūt tev mājās ir. Nav jāpērk. Es izlasītu un atdotu atpakaļ.”

„Hmm, es paskatīšos, bet ja nebūs, nopirkšu,” viņš uzstāja.

Tā viņi runāja un runāja katru vakaru, un Gunita pieķēra sevi pie domas, ka nespēj sagaidīt Ziemassvētkus. Viņai likās, ka pazīst Ādamu tik labi un gluži vai dabiski – viņiem beidzot jāsatiekas. Taču no otras puses šī tikšanās viņu biedēja. Ja nu viņš ir citādāks? Ja nu viņu starpā vairs nevalda tās pašas labās sajūtas, kas čatojot? Ja nu, plīstot intrigai, kāda bija tagad radusies, viņi saprot, ka nemaz nav tik labi draugi? Ja nu viņš vēlas ko vairāk kā tikai draudzību? To Gunita pavisam noteikti negribēja pieļaut. Viņa saprata, ka puisis viņai ir pieķēris, taču ticēja, ka viņš viņu uztver tikai kā interesantu būtni, kā draugu. Gluži kā viņu uztvēra Gunita.

„Klau, pastāsti man par savu ģimeni. Mani tik ļoti interesē tava angļu izcelsme. Kā tas bija? Dzīvot divās valstīs – Ēģiptē un Anglijā?” Gunita vaicāja.

„Ja godīgi, tas nemaz nebija viegli. Es labprāt būtu mierīgi dzīvojis tikai vienā bez nemitīgās skolu maiņas.”

„Man gan tas liekas interesanti! Tātad tu piedzimi Anglijā, ja?”

„Jā.”

„Un kad tu pirmo reizi atbrauci uz Ēģipti?”

„Hmm, kādos 3 gados. Mēs tā vislaik braucām, jo man Ēģiptē bija vecvecāki.”

„Tavi abi vecāki ir tīri ēģiptieši, ja?”

„Tā gan.”

„Tomēr tev ir britu akcents?”

„Jā, es Anglijā gāju bērnudārzā un skolā, tikai vidusskolā dažus gadus Ēģiptē nomācījos.”

„Un kādā valodā jūs runājat mājās?”

„Abās… bet vairāk arābu. Man mammai nepatīk angļu valoda, es tikai ar brāli šad tad angliski runāju.”

„Interesanti. Tad tu vairāk jūties kā brits vai ēģiptietis?”

„Vai tu mani intervē?” viņš to pateica ar smaidiņu.

„Hehe, mani tiešām interesē šī tēma…jā, iespējams, veicu pētījumu.”

„Hmm, šis ir grūts jautājums. Ir lietas, kas man nepatīk ēģiptiešos, un tāpēc es neuzskatu sevi par simtprocentīgu ēģiptieti.”

„Piemēram? Kas tevi nepadara par ēģiptieti?”

„Ēģiptieši ir ļoti ziņkārīgi.”

„Tiešām?” Gunita pārjautāja, tikmēr paskatījusies Tildes datorvārdnīcā viņa lietoto vārdu „nosy”. Viņai tas bija jauns.

„Jā. Viņi vienmēr grib ielīst tavā dzīvē. Piemēram, es stāstīju saviem kolēģiem, ka, iespējams, braukšu uz tavu ciematu, un viņi man prasīja visos sīkumos, ko es tur darīšu.”

„Hmm. Kas vēl raksturīgs ēģiptiešiem?”

„Viņi uztraucas par nesvarīgām lietām, bet par nozīmīgo rūpes neizrāda. Piemēram, viņi uzskata, ka meitene uz ielas īsos svārkos ir svarīgāka problēma nekā, teiksim, sastrēgumi pilsētā.”

„Patiesi? Nav atļauts Ēģiptē īsos svārkos staigāt?” Gunita gribēja pārliecināties par to, ko Olga viņai bija teikusi. Turklāt pat piekodinājusi, lai svārkus, kas nav līdz potītēm, uz Ēģipti neņem.

„Tas nav aizliegts, bet, ja tu būsi uz ielas īsos svārkos, visi uz tevi skatīsies un aprunās. Viņiem tā liekas vairāk apspriežama tēma nekā tiešām nopietnas problēmas.”

„Hmm. Man gan parasti nerūp, ja kāds uz mani skatās uz ielas.”

„Ēģiptieši var būt bīstami,” viņš brīdināja.

„Njā… un kas tevi padara par ēģiptieti?”

„Mana reliģija,” viņš pilnīgi viennozīmīgi teica. „Es esmu musulmanis.”

„Pastāsti man ko vairāk par reliģiju! Ko tā paredz tev darīt?”

„Islāms paredz 5 lietas,” un viņš sāka uzskaitīt. „1-ticēt tikai vienam Dievam Allāham un Muhamedam kā Allāha pravietim; 2- lūgt Allāhu piecas reizes dienā; 3-gavēt Ramadāna mēnesī; 4-Zakah (Labdarība); 5-Doties svētceļojumā uz Meku, ja ir tāda iespēja.”

„Hmm, un tu to visu pildi?”

„Nē,” viņš atbildēja ar smaidiņu, „es pildu 3 no tiem: pirmo, trešo un ceturto.”

„Tātad tu nelūdz 5 reizes dienā?”

„Nē, es tikai piektdienās eju uz mošeju.”

„Kāpēc tā?”

„Neviens nav ideāls. Visiem ir savi trūkumi. Kādreiz es to darīju, bet tad kļuvu aizņemts un slinks,” viņš to pateica ar izbāztu mēlīti mesendžerī.

„Hehe… Bet vai vispār ēģiptieši tā dara? Lūdzas 5 reizes dienā?”

„Jā, protams, liela daļa tā dara, jo tas ir pareizi.”

„Skaidrs. Man to tā grūti iedomāties.”

„Ja tu atbrauktu uz Kairu, mēs varētu aiziet uz mošeju, un tu redzētu,” viņš ierosināja.

„Man jau grūti tikt.”

„Kā tad palika ar Jauno gadu? Vai tu būsi Kairā?” Gunita Ādamam, vēl esot Latvijā, bija ieminējusies, ka plāno Jauno gadu sagaidīt Kairā. Tagad viņš uzsāka par šo runāt.

„Jā, es gribu! Bet es to domāšu pēc Ziemassvētkiem. Man jānoorganizē pasākums šeit ciematā, un tikai tad es varu braukt. Turklāt man Kairā būs atbildīgais – Maikls, kāds man labs draugs.” Gunita pēkšņi apķēra, ka nav Ādamam par Maiklu neko stāstījusi.

„Kas ir Maikls? Kā tu viņi zini?”

„Viņš mūs sagaidīja lidostā.”

„Ārprāts! Tātad tu Kairā būsi tikai viņa pavadībā?”

„Nezinu, tā izskatās. Bet Maikls ir jauks, es jūs iepazīstināšu. Ak jā, un viņš piedāvā svinēt Jauno gadu Hardrock kafē!”

Hardrock kafē? Tā taču ir drausmīga vieta!”

„Kāpēc?”

„Tur nav ko darīt. Vai tu tiešām gribi ar viņu svinēt? Es biju domājis, ka mēs kopā svinēsim,” viņš bikli ierosināja.

„Tu noteikti vari mums pievienoties! Jo vairāk, jo labāk!”

„Hmm, nezinu.”

„Klau, es tev varu iedot Maikla kontaktus, un jūs varat pārrunāt to Hardrock kafē? Varbūt, Jaunajā gadā ir vēl kāds cits pasākums?”

„Ok,” Ādams piekrita.

Pulkstenis rādīja jau trīs naktī, bet, šķiet, ne Ādams, ne Gunita nebija to manījuši. Laiks bija paskrējis nemanot.  

„Ir jau tik vēls,” Ādams pamanīja pirmais.

„Jā, tas gan,” Gunita apstiprināja. Nogurusi viņa nebija.

„Vai tev ārā ir zvaigznes?” viņš pēkšņi jautāja.

„Hmm, nezinu. Bet varu iziet un paskatīties. Tūlīt, pagaidi!” Gunita atvēra savas istabas logu, kas bija pietiekami liels, lai izlektu laukā. Viņa aizgāja līdz terasei, lai apskatītos uz naksnīgo tuksnesi un sajustu jūru. Bija patīkami vēsa un melna nakts. Viņa skatījās debesīs, bet nevienu spožu zvaigzni saskatīt nevarēja. Tikai tādus mazus spīdeklīšus. Un kas tad tur? Pie viņas pieskrēja villas baltais šunelītis Kriksis. Sākumā viņš rēja, bet, pienākot tuvāk, ļāva sevi paglaudīt. Gunita viņu sabužināja, pārāk ilgi ārā neuzkavēdamās, un caur logu ielīda atpakaļ savā istabā.

„Tikko pārbaudīju,” viņa rakstīja Ādamam, „ir dažas sīkas zvaigznītes.”

„Tas labi. Es gribēšu tās redzēt, kad aizbraukšu pie tevis.”

„Starp citu, mums ir suns, es tikko viņu ārā satiku.”

„Tiešām?” Ādams brīnījās.

„Jā, varēsi viņu satikt.”

Ādamam nākamajā dienā bija agri jāceļas uz darbu, tāpēc abi nolēma sarunu beigt. Tā bija patiesi jauka saruna. Nodomāja Gunita. Cik labi, ka Renāte viņu nākamajā rītā piecēla uz brokastīm, jo garā nakts bija darījusi savu – Gunita aizgulējās. Taču rīts iesākās ar skaistām atmiņām par iepriekšējās nakts interesanto sarunu. Meitene juta, kā, pateicoties Ādamam, katru dienu iemācās ko jaunu un ar interesi uzsūc zināšanas. Kaut kas viņu piesaistīja šai puisī.

Dalīties.

Atstāt Ziņu