Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Trīs tases Ēģiptes: XXIXdaļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Vai viņš ir tavs boifrends?

Istaba sakārtota, putekļi noslaucīti. Zaļo vai zilo topiņu? Gribot negribot, Gunita pieķēra sevi pie domas, ka gatavojas. Ar patīkamu satraukuma sajūtu sirdī, vieglām bailēm viņa posās gaidāmā viesa apmeklējumam. Viņa tik ļoti gribēja kādu satikt. Jebkuru citu dvēseli, kas nebūtu diendienā pierastie mājinieki. Patiesībā tas varēja būt jebkurš no viņas čata draugiem. Jau tas vien, ka viņa ir panākusi, ka šajā Mahmuda Alī no pasaules nošķirtajā valstībā pie Gunitas ierodas ciemiņš, viņai likās satraukuma un uzslavas vērts. Taču nenoliedzami tieši Ādams bija kļuvis īpašs. Gunita ar puisi bija dalījusi savas pārdomas par ciematā notikušo. Tādējādi Ādams jau pastarpināti zināja ļauno Olgu, Gunitas labāko draugu Leonu, kluso Mārtiņu un viņa skaļo un apsviedīgo, reizēm aso draudzeni Renāti. Otras sajūtas, kas Gunitā vēl meklēja izskaidrojumu, bija neizpratne par Ādama nesaskaņām ar Maiklu. Kāpēc viņos bija radies konflikts? Turklāt arī Olgas draugs Ahmeds toreiz bija teicis uzmanīties no ēģiptiešu puišiem. Viņš nebija vienīgais – pirms braukšanas uz Ēģipti par to bija brīdinājusi arī Gunitas māsa Juta un pāris viņas draugi. Vienā brīdī tas likās tiešām smieklīgi. Uzmanīties. Uzmanīties. Kā mežā no zvēra? Kāpēc man būtu jāuzmanās no cilvēka?  No cilvēka, ar ko es esmu runājusi tik daudz reižu, dalījusi savas pārdomas un emocijas. Tieši otrādi – visi šie brīdinājumi viņu tik ļoti kaitināja, ka meitene nolēma pierādīt pretējo.  

„O, kā uzpucējusies, čiepa?” Renāte pamanīja.

„Tak nē, šīs ir manas parastās drēbes,” Gunita noliedza.

„Jā, jā, varbūt, tomēr viņš tev kļūs par ko vairāk kā tikai draugu. Sēž naktī, čato līdz četriem no rīta…Cikos tad viņš būs?”

„Ap kādiem diviem.”

Renāte nebija vienīgā, kas Gunitu vilka uz zoba. Visi 123. villas iemītnieki Gunitu un Ādamu jau bija sapārojuši. „Es būtu vecis, tāpat vien nebrauktu piecas stundas pie meitenes,” Leons apgalvoja. Gunita vienmēr tam spītīgi pretojās. Vismaz norādot, ka, lai ko domātu un plānotu Ādams, viņa pavisam noteikti nedomāja ar puisi uzsākt ko vairāk par draudzību.

Zvanīja telefons. Ādams. Gunita no viesistabas ieskrēja savā istabā, lai biedri nenoklausītos viņas sarunu.

„Jā. Vai tu jau brauc?” Gunita jautāja bailīgā balsī.

„Esmu ceļā,” viņš atbildēja, „bet man jau atkal nepaveicās.”

„Kas notika?”

„Priekšējais ritenis vienkārši aizgāja pa pieskari,” viņš teica un turpināja skaidrot, ko Gunita, protams, nesaprata, vien uztvēra to, ka tagad Ādamam jāgaida kāda palīdzīga roka, kas brauktu garām un riepu nomainītu.

„Ak Kungs! Man tiešām ļoti žēl. Es nezinu, kāpēc tā notiek, neko sliktu neesmu tev vēlējusi,” Gunita taisnojās.

„Ir jau labi. Tā vienkārši gadās,” viņš atteica. „Vai tu brokastis paēdi?”

„Jā, paēdu gan. Mums šodien bija vēlāk nekā parasti, jo vakar visi līdz agram rītam dzēra, tagad esam tikko kā piecēlušies, atpūšamies un gaidām tevi.”

„Labi, es tev piezvanīšu, kad būšu pavirzījies uz priekšu.”

Izgājusi ārā no istabas, Gunita pamanīja, ka visi gan neatpūšas, kā viņa tikko Ādamam bija teikusi. Olga sēdēja pie papīriem un kaut ko rakstīja. Kad Gunita pajautāja, vai viņa nedomā šodien ņemt brīvu, Olgas atbilde bija tieša. „Man šodien nav brīvdiena, es Ziemassvētkus svinu janvārī, turklāt ir daudz darba,” viņa stingri noteica, it kā liekot saprast, ka „kādam taču ir jāstrādā, kamēr kāda cita lakstojas ar puišiem”. Gunita vairs nereaģēja uz viņas repliku. Viņa tikai ziņkārīgi domāja, kā Olga izturēsies pret Ādamu. Par viņas viesi jau bija paspējuši apjautāties visi – Madis, Renāte, pat Dans. Visvairāk par to runāja Leons. „Mana Gunita, kur tad tovs brūtgons, ka nabrauc cīmā?” Turklāt viņš uztraucās par Ādama tikko notikušo ķibeli ar mašīnu. Vien Olga neizrādīja ne mazāko interesi. Gunita zināja, ka viņa nav aizmirsusi puiša viesošanos. Iespējams, tāpēc viņa nodevās ikdienas darbam – lai uztvertu šo kā parastu darba dienu.

Pulkstenis jau rādīja divi, un vēl ne miņas no Ādama. Gunita sāka uztraukties. Ja nu viņš cietis avārijā? Ja nu nav izdevies sastapt nevienu garāmbraucēju? Tas taču tuksneša vidus! Ja nu? Pie visa vainīga esmu tikai es. Es ierosināju braukt, pati nemaz neapzinādamās, kādu nelaimi nesu. Tā bija tikai mana vaina. Viņa depresīvi domāja. Turklāt nevarēja arī puisi sazvanīt – necēla klausuli. Beidzot Ādams zvanīja pats. Nelaime bija atrisināta – kāds garāmgājējs bija piestājis un palīdzējis nomainīt riepu. Tagad Ādams vēlējās pārliecināties, vai atradis pareizo ceļa galu uz Mahmuda Alī ciematu. Gunita momentā noreaģēja, neskatoties uz nelielo apjukumu. Viņa skrēja augšā pie Aimana, kā abi bija runājuši, – viņš tad paskaidros puisim, kur jābrauc, lai tiktu līdz robežkontrolei.

Aimans, atbildīgais par transportu ciematā, bija ap 35 gadu vecs vīrs un vienmēr, Gunitu ieraugot, smaidīja. Viņš nebija auksts kā Mahmuds Alī, gluži otrādi – likās, ka arī viņš no priekšnieka baidās. Iepriekšējā vakarā Aimans bija pateicies Gunitai par noorganizēto pasākumu. Viņš likās draudzīgs puisis. „Nu, braucam?” viņš, pabeidzis telefonsarunu ar Ādamu teica. Gunita ne mirkli nevilcinājās. Šis brīdis bija pienācis tuvāk kā nekad. Viņa ielēca Aimana mašīnā, un abi brauca sagaidīt Ādamu. Tās bija apmēram piecas minūtes, ko viņi pavadīja ceļā līdz robežkontroles punktam, taču Gunitai likās, viņa sajūt katru sekundi.

„Vai viņš ir tavs boifrends?” Aimans pa ceļam paspēja noprasīt, iespējams, pamanot Gunitas satraukumu.

„Nē, nē, tikai draugs,” Gunita atbildēja, taču diez vai tas bija pietiekams arguments. Viņa pamazām sāka pierast, ka ēģiptiešu puiši un meitenes savā starpā nemēdz tāpat vien draudzēties. Līdz ar to bija viegli izsecināt, par kādu draugu apkārtējie uzskata Ādamu. Gunitu tas neinteresēja.

Viņi piebrauca pie pašiem vārtiem, un aiz tiem jau stāvēja Ādama mašīna. Ķiršu krāsas, noputējusi, diezgan paveca izskata, tā bija izdzīvojusi viņa bezbailīgo tuksneša ceļojumu. Tas bija tik dīvaini – abas mašīnas skatījās viena pretī otrai, un tām pa vidu bija robeža, kas šķīra ciematu no ārpasaules. Šim ciematam piestāvēja iztēloties, ka tas jaunēklis pretējā pusē ir precinieks, kas atbraucis meitu lūkoties. Meitu, kuru pavada vecākais brālis. Aimans izkāpa no mašīnas, liekot Gunitai vēl tajā uzkavēties. Tūlīt pat no savas mašīnas izkāpa arī Ādams, kuru Gunitai bija grūti saskatīt detaļās. Viņa redzēja vien puiša kopējo tēlu. Viņam bija nedaudz uzrauti pleci un varēja saprast, ka viņš ir samulsis par šo neveiklo situāciju. Aimans ar Ādamu sasveicinājās, pārmija pāris vārdu un tad, likdams puisim gaidīt, nāca atpakaļ pie Gunitas. „Tu brauksi kopā ar viņu vai mani?” Aimans jautāja. Gunita brīdi klusēja, tad Aimans paskatījās uz Ādama pusi, it kā dodot atļauju, un viņa ātri izlēma, ka sēdēs tautieša kamanās, atstājot bāleliņu vien kā ceļa rādītāju uz mājām. Aimans nebija tas, kuram būtu iemesls kļūt greizsirdīgam. Pats bija tikko kā precējies. Viņš apgrieza mašīnu un bija gatavs braukt atpakaļ uz ciematu.

Gunita brašiem soļiem devās pāri robežlīnijai, kur stāvēja viņas ilgi gaidītais viesis. Viņš smaidīja gluži kā bildēs, ko meitene bija redzējusi, plaši atvērdams lielo balto zobu rindu un ļaudams brīvi nokarāties dubultzodam. Arī vēderiņš nebija pazudis, tas bija ievīstīts vienkāršā adītā džemperītī. Es tādu pa mājām nēsātu. Vai tiešām nevarēja kādu izejamo drēbi atrast, braucot ciemos? Bildēs izskatījās, ka bija.Gunita pieķēra sevi domājam. Kājās viņam bija pelēkzaļas auduma bikses un botas. Viņš likās tik kautrīgs, stāvot Gunitai pretī. Nē, šis nav mans sapņu princis. Bija meitenes pirmā doma, kuru tai pat brīdī viņa notiesāja. Vai tad tu kaut ko gaidīji? Protams, ka nav tavs princis. Jūs esat tikai labi draugi. Un viss! Meitene sev teica. Laikam intriga, kas bija radusies šo mēnešu laikā, sarunājoties internetā, bija neizbēgama. Tagad atvērās realitātes vārti.

„Sveiks!” viņa teica.

„Sveika!” Ādams atbildēja ar to pašu.

Pēc viņu daudzajām sarunām Gunitai puisis likās tik tuvs un pazīstams, turklāt izdzīvojis milzum daudz grūtību, kamēr tika pie princeses. Likās, nepietiek tikai pateikt „sveiks” un stāvēt divu soļu attālumā vienam no otra. Meitene gluži dabiski metās puisim klāt, lai sasveicinātos ar sajūtu „beidzot mēs tiekamies”, un puisi apskautu, kā tas parasti notika Eiropā ar sen neredzētiem draugiem. Taču, kad Gunita pamanīja, ka Ādama brūnās acis pārsteigumā brīnās, un puisis jūtas neērti, lai neteiktu, ka pretojas viņas stāvam, meitene saprata, ka šī nebija tik laba ideja – turklāt ar tik daudz skatītājiem (apsargiem un Aimanu).  Gunita tad vēl nezināja, ka Ēģiptē šādi publiski nesasveicinās, īpaši tie puiši un meitenes, kas sevi sauc vienkārši par draugiem.

Abi tūlīt pat iesēdās Ādama mašīnā. Viņi klusēja. Lielā komunikācija, kas iepriekš bija vai neapturama no dienas uz dienu, pēkšņi likās pārtrūkusi un iegrimusi dziļās pārdomās. Neviens no viņiem neuzdrošinājās bilst ne vārda… vai varbūt nezināja, ko teikt. Gunita sāka justies neveikli, tāpēc centās klusumu pārtraukt.

„Kā tev mašīna?” viņa jautāja tā, it kā pēc bezsamaņas lēkmes pamazām atgūtu atmiņu. Pareizi! Es taču varu viņam jautāt par mašīnu.

„Tagad viss ok, bet uz ceļa es tiešām nezināju, vai vispār līdz šejienei atbraukšu.”

„Njā, pie problēmu radītājas…” meitene jokoja, un viņš iesmējās.

„Ko tev Aimans teica?” viņas atmiņa sāka strādāt arvien labāk.

„Viņš man prasīja: ko tu te dari?” Ādams pasmējās.

„Hmm, dīvaini, es taču viņam pateicu, kāpēc tu šeit brauc, un tas jau bija sen saskaņots.”

„Nezinu, varbūt viņš gribēja pārbaudīt.”

Jau atkal uz brīdi iestājās klusums, un Gunita domāja, ko lai tagad prasa. Par laimi, parādījās villu masīvs, un viņa varēja ēkas izmantot sarunas atsākšanai.

„Re, šī ir Mahmuda Alī villa,” Gunita norādīja. Ādams tikai paskatījās, bet neko neteica. „Un tālāk lejā ir mūsējā.”

„Mmm, jauki, vai visi ir mājās?” viņš painteresējās.

„Jā, tikai tādi paguruši pēc vakardienas Ziemassvētku pasākuma.”

Aimans apstājās pie 123. villas, parādot, kur Ādamam nolikt mašīnu, un jauniešus pameta. Arī viņi kāpa ārā no auto. Ādams izņēma savu mugursomu, kā arī mazu zaļu Ziemassvētku eglīti, ko pasniedza Gunitai.

„Tu tiešām atvedi eglīti!” viņa priekā staroja.

„Es taču teicu, ka esmu tavs Ziemassvētku vecītis!”

Gunita pasmaidīja, un viņi iegāja villā. Pirmais, ar ko Ādams apsveicinājās, bija pavārs Pīters. Izskatījās, ka vīrs par ciemata viesi ļoti priecājas. Dalīdams savu ikdienu pārsvarā ar otru pavāru Šadiju, viņš, iespējams, jutās vēl vientuļāks nekā latviešu bariņš. Tagad, satiekot puisi no galvaspilsētas, viņam bija jauns sarunu biedrs, ar ko varēja runāt dzimtajā arābu valodā.

Viņi iegāja tālāk dzīvojamā istabā, atstādami Pīteru virtuvē, un Gunitai par pārsteigumu tur sēdēja tikai Olga. Šādu situāciju Gunita nebija gaidījusi, taču bija pieklājīga un abus iepazīstināja. „Olga, tas ir Ādams!” Olga uzmeta Gunitai ātru nicinošu skatienu, nepagriežot galvu uz tikko iepazīstināto puisi ne milimetru. Tad dāma piecēlās no krēsla, uzsāka ātru gājienu un pagāja jauniešiem garām, atlicinot laiku vien striktam „sveiki” uz Ādama pusi. Olgas plīvojošā blūze un klabošās kurpes attālinājās, un Ādams pagriezās pret Gunitu ar jautājošu sejas izteiksmi.

„Es tiešām neticēju, ka viņa var būt tik ļauna, kā tu apraksti,” viņš teica. „Viņa taču ir nenormāli skaudīga uz tevi” viņš secināja.

„Kā to var pamanīt?”

„Es to uzreiz pamanīju! Viņa grib būt tāda kā tu, bet neuzdrošinās, jo baidās, ko par viņu teiks citi,” viņš izsecināja.

Saklausījis svešu balsi, viesistabā ienāca Madis. Pilnīgi pretēji Olgai viņš sagaidīja savu istabas biedru ar smaidu, brašu rokasspiedienu un divām alus bundžiņām, kas palikušas no iepriekšējās dienas krājumiem. Ādams bija Gunitai teicis, ka parasti nedzer alkoholu, kā tas musulmaņiem pienāktos, bet, šķiet, šoreiz viņš neatteica.

„Tu aizej uz virtuvi un sagatavo savam viesim ēdienu!” Madis nokomandēja Gunitu kā tēvs, zinādams, ka meita nav mājsaimniece.

„Bet kur ir ēdiens? Kuru es varu ņemt” Gunita jautāja.

„Ak, kungs! Nāc, ejam,” viņš bija spiests ierādīt baltrocītei, tāpēc atstāja Ādamu uz brīdi vienu. „Paņem no vakardienas salātiņiem pa karotei, re kur vistas gabaliņš, saldajā augļu salātus ar saldējumu. Vai tad man tiešām viss jāmāca? Kuram tad te tas viesis brauc?”

„Labi, labi,” Gunita ļāvās Mada komandai, likdama uz šķīvja iepriekšējās dienas pārpalikumus. Tikmēr Madis aizgāja čalot ar jauniepazīto draugu.

Lielais ēdiena šķīvis bija gatavs jau drīz. „Tu noteikti esi izsalcis pēc brauciena,” Gunita domāja, ko parasti saka, piedāvājot ēdienu, un izvēlējās standartfrāzi. Viņa nebija radusi šādi apkalpot kādu. Virtuves lietas tiešām nebija viņas niša. Kad dzīvoja ar vecākiem, ēdienu gatavoja mamma, savukārt, studiju laikā – viņa pati sev gatavoja visvienkāršāko – rīsus, makaronus, griķus.

Madis atstāja jauniešus vienus, un Gunita domāja, kā uzturēt sarunu. Meitenē pamazām atgriezās runas drosme. Viņa pajautāja, ko Ādams domā par Madi. Likās, svarīgi zināt viņa viedokli par Gunitas ciemata ģimeni. „Jā, tāds baigi draudzīgs, foršs džeks, tikai viņam dīvaina angļu valoda, es pusi nesapatu,” Ādams iesmējās. Patiesībā to visi bija pamanījuši, bet skaļi nekad neteica. Madis pats par sevi gan bija labās domās.

Viņiem sēžot uz terases, no jūras puses iznāca arī Renāte ar Mārtiņu, kas pamanīja tikko atbraukušo viesi.

 „Čiu, čiu,” meitene teica Ādamam. „Mani sauc Renāte.”

„Mārtiņš,” arī Renātes draugs iepazinās ar viesi. Ādams atņēma viņu sveicienu. Tad Gunita Renātei pastāstīja par eglīti, ko Ādams bija atvedis, un meitene ar draugu steidzās to apskatīt, ieskrienot dzīvojamā istabā.

Vēl pēc kāda laika uz viņu pusi nāca Leons. Izskatās, ka viņš bijis sauļoties. Šī bija viena no iecienītākajām nodarbēm ciematā, vien Gunita labprātāk sēdēja telpās. „Sveiks, Ādam,” Leons sajūsmā izsaucās. „Mūsu Gunita tev tik problēmas taisa, vai ne?” Leons jokoja, un Ādams par to pasmējās. „Paskat, kāda mums skaista jūra un saule!” viņš lielījās Ādamam. „Aizejiet pasauļoties vai gar jūru pastaigāt. Jums tur Kairā tādas nav,” Leons mudināja. „Es gan iešu nosnausties, šodien tāds noguris jūtos.” Un viņš lēnām iesteberēja dzīvojamā istabā.

Pēc Leona ierosinājuma viņa sāka apsvērt, kā pavadīt atlikušo dienu.

„Varētu smēķēt šišu, bet es nepaņēmu līdzi,” Ādams atbildēja. „Jums jau te nekādu veikalu nav vai ne?” viņš pajautāja.

„Nē, tikai Aleksandrija pusotras stundas attālumā,” Gunita atbildēja. Meitene mirkli padomāja un tad atcerējās. Mums taču ir mašīna! Ādama vecā, nolietotā, avārijas pārcietusī, un tomēr mašīna! Gunita nespēja pretoties trakajai un pēkšņajai idejai, kas tikko ietriecās viņas galvā kā zibens spēriens.

„Klau, vai mēs varētu varbūt aizbraukt uz Aleksandriju? Kaut vai uz divām stundām?” viņa galvā rēķināja laiku.

„Tu nopietni?” Ādams paskatījās meitenes acīs, kuras jau no sajūsmas staroja.

„Te tāpat ciematā nav ko darīt.”

„Hmm, kāpēc ne?” Ādams likās ieinteresēts.

Tikai pēc tam Gunita sāka domāt, vai maz drīkst to darīt. Olga vienmēr prasīja atļauju, kad brauca ārā no ciemata. Arī toreiz, braucot uz Aleksandriju, viņiem bija jādabū atļauja.

„Zini, man laikam jāprasa atļauja,” Gunita to pateica tā it kā atkal nolaistos atpakaļ uz zemes.

„Tev jāiet pie Mahmuda Alī?” Ādams jautāja.

„Hmm, nezinu, es negribu. Varbūt pietiktu, ja es pajautātu Olgai?”

Gunita daudz nedomāja un steidzās uz dzīvojamo istabu, kur pie papīriem bija atgriezusies uzpūtīgā dāma. Nez kāpēc Gunita bija pieradusi, ka Olga, kas te ilgāku laiku dzīvojusi, noteikumus zina labāk. Taču Gunita aizmirsa, ka diez vai Olga būs ieinteresēta Gunitai sagādāt prieku. „Ko tu man prasi? Ej pie Leona!” viņa teica, piekodinot, „es tev neesmu neko atļāvusi”. Protams, ja būtu viņas varā, Olga pat drīzāk aizliegtu Gunitai kur doties. Vienu gan Gunita no viņas dabūja zināt. Leons! Kā viņa pati to nebija iedomājusies? Mahmuds Alī bija teicis, ka par darbinieku drošību atbildīgs ir Leons. Gunita nekavējoties iegāja vīra istabā, piemirstot, ka viņš pirms brīža bija teicis, ka iet nosnausties. Meitenei nebija izvēles. Tā bija trakā un pēkšņā ideja, kas rīkojās viņas vietā. Viņa klusām modināja: „Leon!”

„Ko tu gribi? Es guļu,” atbildēja īgna balss.

„Piedod Leon. Klau, tas ir ļoti svarīgi. Mēs ar Ādamu gribam braukt uz Aleksandriju. Šodien vakarā mēs būtu mājās. Vai tu vari dot atļauju?”

„Manis pēc brauciet kaut vai uz Mēnesi,” īgnā balss atbildēja, vēl joprojām pa pusei sapņojot. Pat, ja tas neizklausījās pārliecinoši un vīrs nebija pie savas labākās saprašanas, Gunitai ar to pietika.

„Paldies, Leon!” viņa iekliedzās un bija ārā no istabas.

„Braucam!” viņa paziņoja Ādamam, un abi devās uz mašīnu.

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu