Vārda dienu svin: Vanda, Veneranda, Venija

Trīs tases Ēģiptes: XXI daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Ģimene nav sabiedrība

Interneta pieslēgšanu 123. villā Gunita uzņēma kā patīkamas pārmaiņas. Tā bija iespēja sajust, ka kaut kādā līmenī viņa tomēr atrodas civilizētā pasaulē, nevis uz vientuļas salas Mahmuda Alī karalistē. Tie bija viņas draugi, kas, pateicoties tīmeklim, tagad varēja ienākt meitenes ikdienā. Gunitai tas tiešām bija nepieciešams. Patiesībā tas bija nepieciešams katram, meitene uzskatīja. Nerastos tik daudz strīdu viņu starpā. Pavadot kopā dienu no dienas, 123. villas iemītnieki bija kļuvuši gan par ģimenes locekļiem, gan darba kolēģiem. Ikvienam tikai nāktu par labu izvēdināt gaisu citā sabiedrībā. Ar ēģiptiešu strādniekiem daudz sarunāties nevarēja – angļu valodu viņi labi nezināja. Arī Gunitas jaunais draugs rožu puisis bija mēms kā zivs – viņi sarunājās tikai caur puķēm. Tāpēc jau pirmajā vakarā, kad internetu pieslēdza, Gunita atsāka saraksti ar Ādamu, puisi no Kairas, ar kuru viņa bija čatojusi, vēl esot Latvijā.

„Heiiiiiiiiiiiiiii, kur tu biji pazudusi?” viņš sveicināja Gunitu, kā viņa tikko ielogojās mesendžerī. Gunita sāka puisim stāstīt par to, kā viņi ieradušies Kairā un tagad atbraukuši uz mistisko ciematu. Viņa bija tā noilgojusies pēc kāda no „normālās pasaules”, ka juta nepieciešamību izstāstīt Ādamam visu. Jo sevišķi viņa atklāja dīvainās detaļas par Mahmudu Alī. Par iesniegumiem, kas jāraksta, lai savu brīvo laiku pavadītu ārpus ciemata, aizrādījumiem par dāvanu, kā arī abu pirmo strīdu par mūziku.

„Ko? Tas taču nav normāli!” Ādams brīnījās.

„Ēģiptē darba devēji tā dara?”

„Protams, ka nē!”

„Varbūt tas ir tāpēc, ka viņš ir vecs un konservatīvs?”

„Vienalga! Tas nedod viņam tiesības iejaukties darbinieku privātajā dzīvē ārpus darba laika,” Ādams pārliecinoši atbildēja. „Klau, vai negribi man atsūtīt savu darba līgumu? Es varētu parādīt tētim, kurš ir jurists. Man liekas, tur kaut kas nav kārtībā.” Gunita neiebilda. Patiesībā viņa te uzturējās vairāk nekā nedēļu un juta, ka pamazām pierod pie visa, kas ciematā notiek, paklausīgi pildīdama priekšnieka sacīto. Viņa lēmumi Gunitu izbrīnīja arvien mazāk. Taču, runājot ar Ādamu, viņa sāka aizdomāties par to, ko puisis bija teicis. Varbūt tiešām te kaut kas nav kārtībā… Tikai tagad Gunita atcerējās, ka Ādams jau pirms braukšanas uz Ēģipti bija aizdomīgs par šo vietu tik tālu prom no Kairas. Taču toreiz meitenei vēl bija rozā brilles – viņa negribēja nevienā klausīties un bija patīkami satraukta par gaidāmo braucienu.

Neko vairāk viņa ar Ādamu nerunāja, jo viņš bija ceļā uz futbola maču. No viena puiša pie nākamā. Nepagāja ne mirklis, kad Gunitu uzrunāja Maikls. Viņš stāstīja, cik ļoti viņam Gunitas pietrūkst. Savukārt Gunita Maiklam izstāstīja par plānoto braucienu uz Aleksandriju un Kairu.

„Varbūt varam sarunāt, ka tu mums pievienojies?” meitenei iešāvās prātā. Arī viņa ilgojās satikt savu draugu.

„O, tas būtu lieliski!”

„Man šķiet, Olgai nevajadzētu būt iebildumiem,” Gunita piebilda.

„Kāpēc gan? Mēs taču esam draugi,” Maikls bija pārliecināts.

Viņi pieminēja arī Jaunā gada svinības. Maiklam bija plāns doties uz hardrock kafē. Gunitai, kas par tādu neko nezināja, bija gluži vienalga. Meitene bija sajūsmā par visu aiz ciemata vārtiem! Jaunajā gadā viņa pilnīgi noteikti nevēlējās te atrasties. Taču tad viņa atcerējās pašu galveno – atbildību, kas bija kādam par viņu jāuzņemas. Viņa pajautāja, vai Maikls to varētu izdarīt.

„Jā, protams, habibī, tas būs mans gods,” viņš teica. „Kā jau teicu, man tai laikā būs daudz ekskursiju ar tūristiem, tu varētu mums pievienoties, un es tev sarunāšu viesnīcu. Bet vispirms mēģini noskaidrot, cik ilgi tu varēsi palikt. Galu galā tu to varētu pārvērst par darba braucienu – es tev sarunātu darba tikšanās, jo mēs taču tagad abi esam tūrisma jomā. Tu varētu sākt reklamēt kūrortu. Es domāju, Mahmuds Alī par to būtu ļoti priecīgs!”

„O! Tā ir laba ideja! Es mēģināšu ar viņu sarunāt.”

„Patiesībā kaut kad tajā laikā jums beidzas iebraukšanas vīzas, un visiem būs jābrauc uz Kairu jebkurā gadījumā tās pagarināt. Varbūt to visu varētu kaut kā apvienot. Man vēl jāparunā par šo ar Olgu.”

„Ohoo, tas būtu ideāli! Vairākas dienas Kairā!! Nevaru vien sagaidīt!”

„Es arī habibī, man būs tiešām prieks tevi atkal satikt.”

Viņu saruna beidzās, un kā vienmēr Gunitu iepriecināja. Jau atkal viņai bija iemesls gaidīt un ilgoties pēc nākotnes notikumiem. Meitene bija izslāpusi pēc sabiedrības. Renāte reiz viņai bija stingri aizrādījusi: mēs tev neesam sabiedrība? Rezultātā pret Gunitu bija nostājies arī Dans. Viņš pavisam noteikti jaunieti nesaprata. Bet, šķiet, tas bija abpusēji. Gunitai savukārt likās, ka Danam nav ne mazākās intereses par kultūru, cilvēkiem, Ēģipti. Viņš jau lidostā bija norādījis, ka interesē tikai nauda. Tikpat labi tā varētu būt Austrālija, Šrilanka vai Meksika, kurā viņš tagad atradās. Gunitai likās, viņš varēja izrādīt nedaudz draudzīgāku attieksmi. Parasti viņš tikai sēdēja savā istabā, noslēdzies no visiem pārējiem. Neko daudz par sevi nestāstīja.

Gunita bija citādāka. Viņa domāja par sabiedrību. Daudz plašākā nozīmē nekā 123. villas ļaudis – viņas ģimene. Tāpēc arī viņu attiecības bija kā ģimenē – strīdi, salabšana, strīdi. Pieradums vienam pie otra. Tas nav tas pats, kas sabiedrība. Tas nav tas pats, kas katru dienu šķērsot ielu un satikt jaunas sejas, saskrieties ar tām vilcienā, liftā, bibliotēkā, veikalā. Te nekā tāda nebija. Tā visa Gunitai trūka.

Iespēja būt Kairā nozīmēja tikšanos gan ar Maiklu, gan Ādamu, gan, iespējams, citiem Couchsurfing draugiem. Daudzi no viņiem Gunitai zvanīja, viņa vieglu prātu bija iedevusi savu telefona numuru. Kāpēc ne? Viņai patika runāties. Praktizēt savu angļu valodu. Domas par Kairu mudināja viņu laicīgi saplānot gaidāmos Ziemassvētkus, kas bija jāizdara vēl pirms Jaunā Gada svinībām. Viņa sagatavoja Leonam kā vecākajam runu, sarunāja, ka Renāte uzzīmēs skaistus ielūgumus, ko pasniegt Mahmudam Alī un vietējiem strādniekiem, uzaicinot viņus visus uz 123. villas Ziemassvētku pasākumu. Madis ar Renāti un Pīteru jau bija izveidojuši produktu listi mielastam un sastādījuši tāmi. Visi nepieciešamie dokumenti bija sagatavoti, lai Gunita tos nestu atrādīt Mahmuda Alī kungam.

Dalīties.

Atstāt Ziņu