Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Trīs tases Ēģiptes: XLVIII daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Vai tu atceries 300 dolārus?

Pēkšņi atvērās mašīnas durvis, un Gunita no bailēm ievilka elpu. Ja nu tas ir kāds no apsargiem? Viss! Ar mani ir cauri! Taču viņa atviegloti nopūtās, izdzirdot pazīstamu balsti.

„Celies! Viņi zini, ka tu tur esi!” Ādams teica, un drīz mašīnā iekāpa arī Hosams.

„Kas notika?” Gunita jautāja.

„Viņi salikuši akmens bluķus priekšā un negrib laist mūs ārā. Tev jāiet pie Mahmuda Alī kunga. Viņš visu zina…un mums nav izvēles,” Ādams to pateica, cieši lūkodamies uz Gunitu.

„Nē! Es to negribu! Man ir tik ļoti bail,” Gunita teica. „Kas tagad būs?”

„Nezinu, es tiešām nezinu, Gunita, es arī baidos,” neslēpa Ādams un grieza mašīnu atpakaļ – uz Mahmuda Alī villas pusi. Ja iepriekš viņš bija tas, kas meiteni tik bravūrīgi pierunāja bēgšanas idejai, tagad arī viņam bija bail. Diez vai puisis bija plānojis šādu scenāriju. Viņš bija tikko kliedzis uz apsargiem. Nez ko viņi būs sastāstījuši. Kāpēc tur bija strīdi? Ķildas? Un tie šāvieni? Gunita to gribēja zināt.

„Bet ko jūs ar viņiem runājāt?”

„Neprasi tagad! Lūdzu neprasi neko!” Ādams pavēlēja ievērot klusumu. Kluss bija arī Hosams. Neviena vārdiņa. Iespējams, bija notikusi kāda domu nesaskaņa arī puišu starpā, taču, kā bija pavēlēts, Gunita vairs neko neprasīja.  Viņi piebrauca pie Mahmuda Alī villas. Villa numur 100. Gunita to atcerējās pavisam skaidri. Ikreiz, kad viņa spēra soli Mahmuda Alī kabineta virzienā, viņu pavadīja bailes. Tikai ne tādas kā šodien, šajā brīdī. Ārā bija Renāte, Madis, tur visi vēl joprojām stresoja un nespēja pieņemt to, kas notiek.

„Nu, ejiet tagad visi iekšā pie kunga,” Madis pateica tā, it kā jau viņi būtu notiesāti.  

„Vai mēs iesim?” Gunita jautāja puišiem.

„Jā,” Ādams teica, „es iešu pirmais, tad tu, Gunita, un aiz tevis Hosams,” Ādams raizējās, ka tik kaut kas netiek nodarīts, vēl pirms ieraugot lielo briesmoni, no kura tagad visi baidījās. Līdz nāvei baidījās. Te vairs nebūs strīds par mūzikas gaumi. Te vairs nebūs runas par viesnīcu vai Mahmuda Alī aizrādījumi par Gunitas žestikulēšanu. Neviens nezināja, kas tagad būs, izņemot pašu Mahmuda Alī kungu.

Gunita pat spēja saklausīt savus sirdspukstus, Ādamam paverot durvis un ejot iekšā Mahmuda Alī kabinetā. Viņa soļi bija lēni. No ārpuses nekas neliecināja par to, ka šī apmeklēšanas reize kā atšķirtos no citām – lielais priekšnieks sēdēja pie sava galda kā parasti, nokrāvies ar papīriem, skicēm, krāsainiem zīmuļiem, pildspalvām, lineāliem. Viņš nebija ne sasaucis bruņotus vīrus, ne pats pārvērties pūķī vai briesmonī. Vismaz no ārpuses. Tikai, ieejot tālāk, varēja redzēt, ka turpat telpā ir arī Muhameds, kura dēļ Gunita tik pēkšņi sataisījās bēgt, kā arī Aimans.

„Lūdzu sēdieties,” viņš, norādot ar roku, pavisam mierīgā balsī teica tikko ienākušajām trim baiļu pilnajām dvēselēm.

„Ko dzersiet? Tēju, kafiju, Pepsi?” viņš jautāja tā it kā nekas nebūtu noticis, un trīs jaunieši te atnākuši klaču uzsist. Gunitai tas likās aizdomīgi. Nē, šis noteikti ir viņa triks. Viņš noteikti grib mūs iebarot ar saindētiem dzērieniem, domāja Gunita. Viņa saskatījās ar Hosamu un Ādamu, un visi kā viens pieklājīgi pateicās ar „nē, paldies”.

„Kāpēc, lūdzu pasūtiet kaut ko, noteikti esat izslāpuši,” Mahmuds Alī iedrošināja, Gunita atcerējās iepriekšējās reizes viņa kabinetā, kad viņš bija tikpat uzstājīgs – un ja tā notika, tad labāk bija pasūtīt, citādi viņš savu uzrunu nesāks.

„Labi, man ūdeni,” Gunita joprojām domāja, ka dzēriens varētu būt saindēts, tāpēc pasūtīja ko tādu, kur vismaz nevarēja piebērt neko krāsainu.

„Man arī,” teica Ādams.

„Ok, Pepsi,” šķiet, vismazāk nobijies no dzērieniem bija Hosams. Iespējams, tas Mahmudu Alī uzmundrināja, un viņš arābu valodā uzsāka neformālu sarunu ar puisi. No intonācijas varēja noprast, ka saruna ir draudzīga, un abi pat ik pa laikam iesmējās.

„Labi, pāriesim uz angļu valodu,” paziņoja Mahmuds Alī. „Tātad, Gunita,  tu gribi pamest ciematu? Tev šeit nepatīk?” viņš jautāja pavisam mierīgi un nosvērti. Gunita neticēja, ka viņš tā patiesībā jūtas. Tā bija viņa mierīgā omulīgā āriene. Ieskatījusies Mahmudam Alī sejā, viņa redzēja viņa stingrās, gailīgās acis un tās pašas melnās uzacis. Viņa rokas bija savilktas kulaciņos un mierīgi saliktas uz galda. Gunita saprata, ka viņā iekšā vārījās pūķis. Viņa āriene, no kvadrātainajām lūpām saliktais smīns, mierīgā sēdēšana bija patiesībā kā maigs pavasara lietus, kas apdzēsa liesmas viņa ķermenī. Apspieda dusmas. Varbūt tās vēl tikai nāks uz āru? Gunita zināja, ka viņā ir dusmas. Ja jau viņš bija nikns par Emmu, kura neatbrauca, tad Gunitu, kura tagad gribēja pamest viņa ciematu vien pēc nepilniem diviem nostrādātajiem mēnešiem, radot milzīgus zaudējumus un problēmas, viņš noteikti būtu gatavs sadedzināt uz sārta. Šo trako skuķi, šo velnēnu kā viņš abu pirmajās telefonsarunās bija pareizi pēc bildes uzminējis. Vien tad viņš negribēja ticēt, ka viņā kas tāds varētu sēdēt iekšā. Un pat, ja viņš to zināja, kungs nebija iedomājies, ka Gunita atvilks uz ciematu palīgus.

„Jā, es esmu izlēmusi aizbraukt,” Gunitas atbilde bija tieša un stingra. Viņa vairs neielika tajā smaidu, cenšoties pielabināties, kā citās reizēs, cenšoties padarīt sarunu siltāku. Viņa nedrīkstēja atmaigt. Šoreiz ne. Jo tad stingrāks paliks viņš.

„Vai tas ir tavs lēmums?”

„Jā, tas ir mans lēmums,” Gunita atbildēja apstiprinoši, cieši viņā lūkodamās, un pati brīnījās, cik labi viņai izdodas saņemt sevi rokās. Varbūt tam iemesls bija puiši, kas, apsēdušies viņai gar sāniem, radīja drošības sajūtu. Uzticies man. Ādams bija teicis, un Gunita to tagad paklausīgi pildīja.

„Un kurš par tevi turpmāk uzņemsies atbildību?” viņš jautāja. Atbildību? Ha, tu noteikti gaidi, ka es nosaukšu Ādama vai Hosama vārdu. Vai varbūt kāda cita vārdu? Domāja Gunita. Protams, tev jau nav saprotams, ka katrs pats mēs par sevi varam uzņemties atbildību, sasniedzot pilngadību. Vismaz tajā pasaulē, kurā es dzīvoju, nevis tavā impērijā.

„Es pati par sevi uzņemšos atbildību,” viņa pārliecinoši atbildēja. Mahmuds Alī izskatījās pārsteigts par šādu atbildi. Viņš to noteikti nebija gaidījis, tomēr nepieļāva ilgu klusuma pauzi.

„Labi,” viņā drīzāk parādījās spīts, „tad tev ir arī jāzina, ka tava vīza no manas puses tiek atcelta, tāpat arī tava aviobiļete atpakaļ uz Latviju,” viņš šajā brīdī atbrīvoja sevi no atbildības pār Gunitu.

„Jā, labi,” Gunita to pašsaprotami pieņēma. Viņa nemaz nebija gribējusi arī turpmāk izmantot kunga bezmaksas priekus. Ja vien viņa veiksmīgi tiks no viņa prom… Tikai to viņai tagad vajadzēja.

„Labi, nevilksim procesu,” šķiet viņa dusmu savaldīšanas laiks bija skaitīts. „Es gribētu, lai tu uzraksti oficiālu atlūgumu,” viņš teica un iedeva Gunitai lapu un pildspalvu. „Raksti,” viņš diktēja. Un šis bija pirmais atlūgums, ko Gunita rakstīja pēc sava priekšnieka diktāta. Šis patiesībā bija pirmais atlūgums, ko Gunita rakstīja savā dzīvē.

„Es, Gunita Gaile, pases numurs…noraksti to no savas pases,” viņš apstājās un pagaidīja, kamēr Gunita noraksta.

„Vai varu diktēt tālāk?” viņš jautāja.

„Jā.”

„Latvijas pilsone, kas uzturējās Mahmuda Alī kūrortā, 90 kilometrus no Aleksandrijas, mans telefona numurs….lūdzu ieraksti to tagad,” viņš jau atkal deva meitenei laiku sameklēt savu Ēģiptes numuru.

„…deklarēju ar savu pašas gribu pārtraukt un atcelt līgumu, kuru ar mani bija nolīdzis arhitekts misters Mahmuds Alī darbam pie viesnīcas Vidusjūras krastā.” Viņš uz brīdi centās kaut ko galvā atcerēties, un Gunita jutās kā sākumskolā, kad skolotāja liek rakstīt diktātu.

„Raksti: līgums, kurš tika noslēgts 2009. gada 10. novembrī. Turpini – un es atzīstu, ka es pametu šo kūrortu 25. janvārī ar visām savām mantām, neatstājot neko un saņemot 300 dolārus par nostrādāto laiku janvārī…” 300 dolāri!! Gunita pēkšņi atcerējās! Viņa tos bija pavisam izmetusi no galvas! Dāvana, kā toreiz Mahmuds Alī to bija saucis. Gunitai pēkšņi kļuva tik neērti. Ne no priekšnieka, bet visvairāk no abiem puišiem, kuri noteikti saprata, ka Gunita no viņa ņēmusi naudu. Viņai gribējās, lai Mahmuds Alī to apslēpj, noklusē, nemin citiem. Jā, labi, man nevajag tavu naudu par janvāri, tikai lūdzu nesaki pārējo klātbūtnē, ka es paņēmu no tevis naudu pirms aizbraukšanas! Lūdzu nesaki! Jo sevišķi tagad, kad es biju Ādamam pateikusi, ka neesmu neko ņēmusi. Taču, šķiet, Mahmuds Alī ļoti precīzi sajuta Gunitas neērtumu un izlēma meiteni paspīdzināt.

„Vai tu vēl atceries tos 300 dolārus?” viņš lēni jautāja Gunitai.

„Jā, jā, protams,” Gunita aši pateica, vēlēdamās, lai viņš šo tēmu ātrāk beidz. Viņa pievērsa savu acu skatienu atlūguma lapai, parādot vēlmi turpināt rakstīt.

„Bet vai tu tiešām atceries?” viņš spītīgi jautāja. Viņam tomēr nebija gana!

„Jā, atceros,” Gunita teica, un kungs, sajutis, kā tagad zāģē Gunitas zaru, izlēma turpināt. Turpināt zāģēt.

„Es te pirms braukšanas uz Ēģipti biju piedāvājis, vai ir nepieciešama nauda,” viņš nu jau pievērsās puišiem, norādot, cik gādīgs bijis. „Un Gunita teica, ka ir nepieciešama, tad nu es, lūk, aizdevu,” viņš pateica ar katru vārdu aizvien dziļāk zāģējot Gunitai un liekot sajusties neērti. Ak, tad tagad aizdevums! Gunita bija saklausījusi. Vien mēs abi zinām, ka tu biji to nosaucis par dāvanu. Par arābu kultūras iezīmi. Gandrīz jau uzstājis, lai es paņemu. Taču Gunita negribēja strīdēties, viņa negribēja paildzināt šo procesu, jo nezināja, kā tas beigsies. Viņa gribēja tikt prom no ciemata. Tikai ātrāk beigt šo tēmu, šo neveiklo situāciju.

„Ahā,” Ādams pamāja ar galvu, un Gunita neuzdrošinājās uz viņu paskatīties. Kaut viņš tagad turpinātu to nolādēto atlūgumu. Gunita pievērsās papīram, un tikai pēc neilgas spīdzināšanas pauzes dzirdēja turpinājumu.

„Tātad par 300 dolāriem mēs pabeidzām. Tagad raksti tālāk: un es apliecinu, ka būšu drošībā ar savu draugu Ādamu..” Te viņš apstājās, ļaujot Ādamam pašam uzrakstīt savu pilno vārdu un ID kartes numuru. „Turpini: …atstājot kūrortu un pašai uzņemoties atbildību par savu uzturēšanās vīzu Ēģiptē. Tāpat arī es atbrīvoju kompāniju no nopirktās atpakaļceļa biļetes uz Latviju.”

Jau vienu lapu Gunita bija pierakstījusi un, likās, ko gan vēl te varētu teikt. Taču Mahmudam Alī bija ko teikt. Viņš pasniedza Gunitai jaunu lapu un atsāka diktātu: „Es ceru, ka mans darba devējs man piedos līguma laušanu pirms termiņa, un es ceru vienmēr būt labās attiecībās un cieņā pret viņu un maniem kolēģiem, kas par mani rūpējās, cienīja un mīlēja.” Viņš to pateica, šķiet, sajūtot vājumu, un tagad Gunita uz brīdi redzēja tās dusmu liesmas, kas bija izlauzušās no viņa uz āru.

„Un tagad paraksties,” viņš nokomandēja, tad pievērsās Ādamam. „Un tu lūdzu te apakšā uzraksti, ka Gunita pameta ciematu ar tevi, kā arī man būs vajadzīga tava ID kartes kopija,” Mahmuds Alī teica, un Ādams paklausīga izpildīja viņa pavēles.

„Tagad es tev jautāšu pēdējo reizi,” kungs pievērsās Gunitai. „Vai tu tiešām esi pārliecināta, ka pamet ciematu pēc pašas brīvas gribas?” Protams, Gunitas lēmums nebija gluži pašas izdomāts. Tas bija Ādama ietekmēts, un viņai jau atkal likās, ka Mahmuds Alī šo it kā sīkumu redz viņai cauri. Taču tagad, kad viņa bija skatījusi vaigā pašu ļaunāko, tā nebija vairs tikai Ādama ideja – Gunita bija pārliecināta, ka vēlas pati doties prom un vēlas to darīt tieši tagad. Nu viņa jutās drosmīgāka, un par katru cenu gribēja šo tikšanos ātrāk beigt. Lai gan tās vēl nebija beigas. No meitenes lauzās ārā slēptas bailes: ja nu viņš pēkšņi izvelk pistoli? Ja nu pēkšņi atsauc savus vīrus? Gunita neatrāva ne acu no Mahmuda Alī kunga.

„Jā,” viņa pārliecinoši atbildēja.

„Labi… tu vari būt brīva,” viņš teica. To sadzirdējusi, Gunita ar abiem puišiem nevilcinājās ne sekundi – viņi aši piecēlās kājās, paņēma atlūguma kopijas, ko viņš bija uzlicis kopēties, un jau grasījās pamest telpu, kad Mahmuds Alī ieminējās: „vai no saviem kolēģiem tu neatvadīsies?”

Gunita paskatījās pa labi, kur sēdēja Olga un tuvāk viņai – Mārtiņš. Dīvaini. Viņa domāja. Viņa nebija nevienu no latviešiem pamanījusi, kad ienāca Mahmuda Alī kabinetā. Tik ļoti uztraukusies meitene bija, ka skatījās vien Mahmuda Alī virzienā, kontrolējot katru viņa kustību, katru vārdu. Nu re, tagad arī Olga un Mārtiņš būs dzirdējuši par tiem 300 dolāriem. Bet nebija vairs laika par to uztraukties. Gunita paskatījās uz Mārtiņu, un puisis tik pateica, ka izies ārā, lai atvadītos pie mašīnas, taču Olga palika. Viņu starpā bija varbūt 3 lieli soļi, kurus pasperot, varētu paspiest roku un pateikt: atā. Vai labākajā gadījumā apskaut. Gunita paskatījās uz Olgu, tad vēlreiz uz Mahmudu Alī, viņai bija jāizdara izvēle tūlīt.

„Ak, nu jā,” Mahmuds Alī pats noteica, ieraugot, ka stūrī ir palikusi tikai Olga. Visiem bija skaidrs. Olga un Gunita nebija draudzenes. Nebija iemesla atvadīties. Gunita vairs ilgāk nevilcinājās, vien ļāva Olgai noskatīties, kā viņa aiziet. Aiziet uz visiem laikiem. Un varbūt pat Olga to gribēja. Varbūt beidzot viņa bija panākusi savu. Gunitai tas vairs nerūpēja.

„Uz redzēšanos,” viņa tikai pateica Mahmudam Alī un izskrēja ārā, puišiem sekojot nopakaļ. Pirms kāpšanas mašīnā Gunita vēl atvadījās no Renātes un Mārtiņa.

„Noteikti ziņo mums, kā tev iet! Mēs par tevi uztrauksimies,” Renāte runāja. No viņas staroja patiesa sirsnība un raizes. Taču viņa zināja, ka Gunita savu izvēli nemainīs. „Es tā nespētu kā tu,” Renāte vien noteica.

Viņa atvadījās arī no Mada un Leona. Leons! Viņš tikai tagad bija iznācis ārā, nemaz iepriekš neredzēdams lielo skandālu. Patiesībā Gunita sāka uztraukties, ka sataisījusi Leonam ziepes, jo viņš bija tas, kurš bija meitenei devis atļauju šo pasākumu rīkot. Un tagad tas bija pārvērties par skandālu. Iespējams, Mahmuds Alī tagad vēlēsies Leonu sodīt.

„Piedod, ka tā sanāca,” Gunita teica Leonam.

„Nekas, gan jau…Lai tev veicas!” vīrs tikai atteica un lika saprast, ka viss kārtībā. Viņa nepaspēja atvadīties no Dana un pavāriem, bet tas nelikās svarīgi – Gunita patiesībā vēlējās ātrāk tikt prom, arī puiši viņu mudināja.

„Labi, mēs brauksim, citādi atkal aiztaisīs vārtus ciet!” Gunita iesēdās mašīnā, šoreiz sēdus un neslēpjoties zem segas.

Ak, es nespēju noticēt! Tagad galvenais tikt ārā, un es būšu brīvībā! Gunita tik strauji tuvojās laimei, un jā – vārti šoreiz bija vaļā, vairs nekādu šķēršļu. Bija viens naktī, un mašīna sāka ripot Kairas virzienā.

„AAAAA,” Gunita kliedza. „Es esmu brīvībā, es lidoju,” viņa teica puišiem. „Es nespēju noticēt, ka viss ir tik labi beidzies. Un Mahmuds Alī īstenībā bija cilvēciskāks un laipnāks nekā Muhameds,” meitene atstāstīja puišiem savas pārdomas.

„Hmm, nu es nezinu gan,” Ādams piebilda, „es ceru, ka viņš neatriebsies, viņš aizsūtīja manu un Hosama ID uz nacionālo drošību!”

„Nē, es nedomāju, ka viņš vēl ko var izdarīt,” Hosams šaubījās.

Gunita to vairs nedzirdēja. Viņa gribēja baudīt uzvaras garšu. Jā, tā bija uzvara!

„Bet tas Mahmuds Alī…Viņš ir tiešām dīvains,” apgalvoja Ādams, un trijotne sāka apspriest notikušo priekšnieka kabinetā. Laimīgā kārtā puiši nepieskārās 300 dolāriem, ko kungs bija tik ļoti uzsvēris. Mašīnā valdīja līksms noskaņojums. Atvieglojums. Un jau atkal – ne tāds, kā pēc eksāmena, ne tāds, kā pēc bakalaura darba aizstāvēšanas. Tas bija atvieglojums pēc tiem diviem mēnešiem – laiku, ko Gunita bija aizvadījusi pie Mahmuda Alī. Izturējusi viņa bargumu, noslēpumainību, dīvainības. Gunita jutās kā pirmajā karstajā vasaras dienā, ienirstot ūdenī pēc bargās ziemas un bīstamā pavasara, kad tu izstiep rokas taisni uz priekšu un kājas stingri atpakaļ un jūti, kā ūdens plūst tev gar sāniem. Vien ar nedaudz vairāk kā tūkstoš mārciņām (par decembri saņemtā alga), bez nākotnes plāniem, bez darba, bet ieskauta brīvībā, kas kā pamazām austošā gaisma tagad, virzoties uz Kairu, apņēma viņu no visām pusēm un nogalināja tumsu – apspiestību, kas viņā bija valdījusi, esot ciematā. Diena nomainīja nakti, un viņi iebrauca Kairā piecos no rīta. Hosams bija sarunājis pārnakšņot pie kāda no draugiem. Gunita juta, kā nogurums pārņem viņas organismu, un bija laimīga par iespēju pagulēt. Vienalga kur – tikai ne vairs pie Mahmuda Alī, ne vairs viņa villās un impērijās. Gluži kā Hosams vairs neredzēs savas alkohola pudeles, ko atstāja ciematā un, iespējams, arī Renāti, kuras dēļ uz turieni brauca, Gunita cerēja vairs nekad nesatikt lielo valdnieku… Vai tā būs? Ko atnesīs nākotne? Un nākamā diena, kad Gunita piecelsies? Meitene nezināja it neko, taču patīkami ļāvās šai neziņai, iegrimstot miega un sapņu valstībā…

Dalīties.

Atstāt Ziņu