Vārda dienu svin: Baiba, Barbara, Barba

Trīs tases Ēģiptes: XLIVdaļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Tu man esi parādā par viesnīcu

Lai arī Gunita visvairāk laika joprojām pavadīja ar Ādamu, viņa bieži atcerējās Maiklu un vēl joprojām nesaprata, vai Jaunā Gada naktī rīkojusies pareizi. Uzreiz pēc atgriešanās ciematā viņa bija Maiklam aizsūtījusi atvainošanās vēstuli, kurā piedāvāja kādreiz kaut ko citu sadarīt kopā, taču nu jau nedēļu Maikls nebija devis nekādu ziņu. Gunitai nebija arī kredīta, lai puisim zvanītu – ciematā to atjaunot nevarēja. Meitene sāka domāt, ka viņš ir novērsies. Iespējams, tā nebija, taču tas, ka Jaunais gads viņu attiecībās veicis korekcijas, bija pilnībā skaidrs. Jo īpaši pēc viņa pēkšņā telefonzvana. Gunita pirmajā brīdī sapriecājās, ka beidzot zvana Maikls, un tad jau viss atkal ir kārtībā. Taču viņa patiesībā dabūja lielu belzienu pa galvu.

„Sveika, Gunita!”

„Maikl, kā tev iet?” Gunitas balss bija pozitīva, cerībā piešķirt telefonsarunai pareizo toni.

„Paldies, labi un tev?” viņš apjautājās.

„Jā, viss kārtībā.”

„Klausies, Gunita, tās divas naktis, ko tu pavadīji viesnīcā…Tā kā bija sezona un cenas cēlās, tev būs par to man jāsamaksā 150 dolāri, tātad 75 par katru. Piedod, bet cena ir cēlusies, un es tur neko vairs nevaru darīt,” viņš stringri paziņoja, kamēr Gunita nespēja noticēt tam, ko dzird. Ko? Viņa pie sevis domāja. Kā tad tā? Viņš bija teicis, ka viss par velti, pat uzstājis, lai palieku viesnīcā, lai gan es mierīgi būtu atradusi naktsmājas couchsurfing portālā. Un tagad man ir jāmaksā? Vai tas ir tāpēc, ka es izvēlējos Jauno gadu sagaidīt ar Ādamu? Varbūt viņš tiešām nevarēja paredzēt cenu kāpumu, bet jebkurā gadījumā tas nebija godīgi to tagad tā paziņot. Gunita bija vīlusies, turklāt viņa atcerējās tās daudzās reizes, kad bija speciāli pārprasījusi, vai tiešām viņai nav par viesnīcu jāmaksā, un Maikls bija kategoriski teicis, ka nav. Lai nu kā, vismazāk Gunita tagad vēlējās ar viņu strīdēties. Lai jau tā būtu. Viņa saņems algu un samaksās.

„Aaa… labi,” Gunita lēni novilka, „es saprotu, bet man pašlaik nav naudas,” viņa darīja zināmu, ka tūlīt maksāt nevar.

„Jā, jā, es zinu,” viņš it kā atplauka, atvieglots, ka Gunita neceļ nekādus iebildumus. „Kad saņemsi algu, samaksāsi man gan par papirusiem, gan viesnīcu…es tevi vienkārši informēju. Un pasaki arī Renātei, ka viņa man parādā 200 paundus par papirusu,” viņš nebija aizmirsis savus parādniekus.

„Jā, protams,” Gunita teica.

„Labi, vai tev ar darbu viss kārtībā?” Maikls jautāja.

„Jā, jā…” Gunita, kas vēl joprojām nebija atguvusies no pēkšņā trieciena un vairs nespēja iedziļināties nevienā citā tēmā. Pēkšņi viņa vairs pat nejutās tā it kā runātu ar to pašu Maiklu, ar kuru aizvadīja pirmās lieliskās dienas Kairā. Viņš bija kļuvis tik svešs un auksts. Pavisam citāds.

„Labi, tad atā, bija prieks ar tevi parunāt,” Maikls atvadījās.

„Atā,” Gunita nolika klausuli un vēlreiz pārdomāja tikko dzirdēto. Ko tas tagad nozīmē? Gunita bija gandrīz simtprocentīgi pārliecināta, ka šādu soli viņš spēris Gunitas Jaunā gada izvēles dēļ. Viņš noteikti tikai tagad bija ielūkojies epastā, izlasījis Gunitas milzīgo atvainošanos un iedomājies, ka šo tā negrib atstāt. Es jau atkal esmu uzķērusies uz arābu viltībām. Gunita sevi tiesāja. Tu vairs nedrīksti pieņemt dāvanas, kas ir it kā par velti! Jo tās apdraud tavu brīvību pieņemt lēmumus! Tu vairs nedrīksti to pieļaut! Viņa sevi mācīja kā bērnu, kurš no svešinieka būtu ņēmis konfektes. Meitene bija dusmīga un vīlusies Maiklā. Viņa jutās kā jauna spēlētāja uz laukuma, kurā vēl nezināja spēles noteikumus. Un tāpēc viegli pieļāva kļūdas un lika tiesnesim svilpt sarkano svilpi un atsēdināt viņu uz soliņa jau atkal un atkal. Atsēdināt, lai padomātu, kā spēlēt tālāk.

 

Tu esi pazemināta amatā

Kādu rītu pie brokastu galda Olgai jau atkal bija jauns paziņojums.

„Mahmuda Alī kungam šodien divos ir pieņemšana, atbrauks jauni darbinieki un arī viņa brālis. Mums trijām jāiet pēc brokastīm viņam palīdzēt,” Olga ar skatienu norādīja uz Renāti un Gunitu.

„Kā tad tā – šodien pieņemšana, un mēs tikai šodien par to uzzinām?” Leons brīnījās.

„Nu es jau vakar vakarā to zināju,” Olga klusām un nopietni piebilda, un pārējie saprata, ka nav viņu varā ietekmēt, kā tiek nodota informācija.

Darbs izskatījās steidzams, tāpēc uzreiz pēc brokastīm Gunita, Olga un Renāte devās augšā uz Mahmuda Alī kabinetu. Kas notiks? Kāpēc notiks? Neviena to īsti nezināja, tikai klausīja priekšnieka pavēlei.

„Sēdieties,” Mahmuds Alī teica meitenēm, kas bija strīpiņā ienākušas viņa kabinetā. „Tātad šodien divos mums ir pieņemšana – pusdienas, kur atbrauks jauni arhitekti, arī mans brālis un viņa sieva būs šeit. Tas, ko es vēlos no jums, ir pasākuma plāns. Un es gribu, lai tas ir komandas darbs – Gunita kā sabiedriskās attiecības, Renāte par ēdieniem. Es gribu, lai pēc stundas jūs man iesniegtu plānu, kas un kā notiks,” Mahmuds Alī pabeidza savu sakāmo, šķiet, saprazdams, ka ciemata komanda, kā viņš to sauca, nav saliedēta, un, iespējams, šāds uzdevums to varētu tuvināt. „Jums nav daudz laika. Ejiet tagad strādāt, un es jūs gaidu atpakaļ pēc stundas,” bija priekšnieka pēdējie vārdi.

„Jums ir skaidrs, ko viņš grib? Es nekā nesapratu,” Renāte tūlīt secināja, iznākot ārā no Mahmuda kabineta.

„Man šķiet, mums vajag kaut kādu runu teikt, jo viņš uzsvēra sabiedriskās attiecības, tātad tur nebūs tikai ēšana,” Gunita piebilda.

„Nē, es gan nedomāju, ka vajag runu. Uzrakstīsim, kā mēs izkārtosim galdus, ko mēs tur saliksim, un tas ir viss,” bija Olgas viedoklis.

„Nē, Olga, man šķiet, Gunitai ir taisnība,” Renāte aizstāvēja savu istabas biedreni, kad jau meitenes rosījās pie Gunitas datora, lai rakstītu oficiālu pasākuma aprakstu. „Man arī šķiet, ka vajag kaut ko teikt, kaut ko no tām sabiedriskajām attiecībām. Viņš tak mums nedotu uzdevumu, ja vajadzētu tikai galdus izkārtot,” Renāte uzstāja.

„Nē, neko citu nevajag, un es neko citu zem sava paraksta nelikšu,” Olga bija cieta kā akmens. Renāte ar Gunitu saskatījās, un abas saprata, ka diez vai tiks cauri tikai ar galdu kārtojumu, taču iebilst Olgai viņas neuzdrošinājās. Izskatījās, ka te būs grūti iespraukties ar savu viedokli, kur visam jānotiek pēc Olgas prāta. Nebija arī daudz laika, ko strīdēties.

„Varbūt mēs varam iepazīstināt vismaz viesus?” Gunita uzdrošinājās vēl vienu reizi.

„Nē, es uzskatu, ka nekas cits nav vajadzīgs, labajā pusē galdiem būs otrais ēdiens, kreisajā – saldais, un Renāte kā viesmīle ik pa laikam pienesīs dzērienus un piedāvās pārējiem. Ar to pietiks,” bija Olgas galavārds.

„Nu es nezinu…” Renāte šaubījās. Arī Gunita zināja, ka būtu šo uzdevumu veikusi citādāk, bet labi. Lai jau. Kā Olga teiks, tā būs. Gunita nebija no tām, kas ar varu centīsies iekarot savu viedokli. Turklāt ar Olgu – meiteni, ar kuru bija tik grūti saprasties. Uzrakstījusi visu uz datora kā Olga bija gribējusi, Gunita uzlika dokumentu printēties. Visas trīs to parakstīja un gāja augšā pie Mahmuda Alī kunga atrādīt veikumu.

Viņas gaidīja. Ilgi gaidīja. Klusums, kas valdīja telpā, Mahmudam Alī lasot uzrakstīto, Gunitai likās biedējošs. Vēl jo vairāk viņa satrūkās, kad kungs pacēla acis no baltās lapas un ar mērķtiecīgu un jautājošu skatienu paskatījās tieši Gunitas virzienā.

„Vai tu šo plānojumu vispār esi redzējusi?” priekšnieks bargi jautāja Gunitai.

„Kā..?” meitene apstulba. „Es taču pati to rakstīju, un…mēs kopā domājām…grupas darbs..kā jūs teicāt,” viņa nobijusies centās paskaidrot. Mahmuda Alī jautājums bija tik skarbs, ka viņai jau atkal mežģījās mēle un ļodzījās vārdi.

„Un tu domā, ka galda ēdienu izkārtošana ir sabiedriskās attiecības? To mans pavārs varēja izdarīt. Es te neredzu neko no sabiedriskajām attiecībām,” Mahmuds Alī raidīja vārdus kā karstas un dzēlīgas liesmas meitenes izbiedētajā sejā, un viņai tā svila arvien vairāk un vairāk. Gunita zināja, ka tur nav nekā no sabiedriskajām attiecībām. Gunita to ļoti labi zināja. Bet viņa arī zināja to, ka Olga nebija ļāvusi nekam notikt pēc Gunitas prāta. Gunitas seja kļuva sārtāka, svilstot no Mahmuda ugunīgajām liesmām. Tā dega, liesmām aprijot viņas mēli un balsi. Viņa pat šobrīd vairāk juta sāpes nevis dusmas, kas būtu adresētas Olgai. Tās bija sāpes. Dziļas sāpes par to, ka Gunita tiek vainota grupas veikumā. Meitene kā paralizēta skatījās priekšniekam virsū. Viņa neuzdrošinājās Mahmuda biedējošajiem vārdiem, urbjošajām uzacīm un stingi pētošajām acīm bilst ko pretī. Viņa tik ļoti gribēja, bet neuzdrošinājās. Tas bija kā sapnī, kad gribas skriet prom, bet kājas nedzen uz priekšu, tās vienkārši nekustas. Gribas teikt pretī taisnību, beidzot pateikt taisnību par to, ka Olga nekādu grupas darbu nav pieļāvusi, bet mēle nekust ne no vietās, vārdi nenāk ārā. Viņa centās piespiesties. Taču pareizie vārdi, kas atklātu Olgas vainu, vienalga neiznāca.

„Tas… tas bija grupas darbs… mēs to kopā paveicām,” bija vienīgais, ko Gunita spēja pateikt kaut gan sevī iekšā viņas vārdi vārījās kā vulkāna dzira, kas nekādīgi nenāca uz āru. Tā bija Olga. Olga bija tā, kas man neļāva šai plānojumā ielikt neko no sabiedriskajām attiecībām. Renāte taču arī bija klāt. Viņa dzirdēja, kā Olga teica, ka nekādas runas neies zem viņas paraksta. Tā bija Olgas vaina! Gunita kliedza pati sev ausīs, bet nespēja to izteikt uz āru kaut vai kā čukstu. Nespēja pateikt taisnību Mahmuda Alī klusajā kabinetā, kurā viņš kontrolēja katru kustību, katru elpas vilcienu.

„Es esmu tevī vīlies,” sekoja viņa vārdi, kas likās tieši un pārdomāti. „Par sabiedrisko attiecību speciālisti tu vairs nestrādāsi,” viņš to pateica kā spriedumu. „Taču es tev došu vēl vienu iespēju. Kā sekretārei – šodien no Kairas atgriezīsies Muhameds, un tu varēsi būt viņa sekretāre. Tavu algu es pazeminu no 500 uz 300 dolāriem mēnesī,” viņš iepauzēja, mēģinot atcerēties, vai pateikts ir viss. „Un attiecībā uz šodienas pasākumu – tu vari būt brīva. Es strādāšu ar Olgu un Renāti, bet tu vari ierasties kā viesis, kuru es izlikšos, ka nepazīstu. Paldies,” asie un pārdomātie vārdi meitenei gandrīz lika saļimt turpat uz vietas. Vēl neviens viņu nebija tik ļoti pazemojis. Tik nepamatoti pazemojis.  

Viņa saņēma savus spēkus, lai izietu ārā no priekšnieka kabineta.  Tikusi laukā pa durvīm viņa skrēja uz savu villu, lai nesatiktos ar kādu strādnieku. Viņai tik ļoti sāpēja. Tās pat nebija dusmas vai vilšanās, bet sāpes par to, ko viņa tikko dzirdēja. Tu vari būt brīva. Un es izlikšos, ka tevi nepazīstu. Kā tā var pateikt? Kā viņš tā varēja pateikt? Gunita nespēja kontrolēt asaras, kas sāka strauji birt pār viņas vaigiem. Viņa bija kļuvusi tik vārga. Visu šo laiku viņa bija centusies izprast Mahmudu Alī, taču piedzīvoja tikai neveiksmes. Tagad viņai viss bija vienalga – viņai sevis bija tik ļoti žēl, ka viņa ļāva asarām vaļu. Vai es to tiešām esmu pelnījusi? Es paglābu Olgu, tā vietā saņemot brāzienu pati, lai gan es biju ierosinājusi ielikt programmā sabiedriskās attiecības. Kāpēc viņš vainoja tikai mani, ja jau tas bija komandas darbs? Kāpēc tāda netaisnība? Ejot uz 123. villu, Gunita uzskrēja virsū Leonam. Viņa izstāstīja draugam visu.

„Es gribu bēgt prom. Pavisam nopietni,” viņa teica Leonam. „Man ir augstākā izglītība, es esmu izdarīga, atbildīga, daudz strādāju, ja vien zinu, kas jādara. Es neesmu pelnījusi šādu attieksmi – jau cik dienas skrienu un daru visu, kā Mahmuds liek, un beigu beigās viņam nekas nav labi. Es nenosūdzēju Olgu, tā vietā ļaujot pazemot sevi. Es to vairs neizturēšu. Es te vairs negribu. Es vairs negribu dzīvot ar šiem cilvēkiem,” Gunita teica Leonam visu, kas tanī brīdī nāca āra un nožēloja, ka to tik viegli nebija varējusi pateikt Mahmudam Alī, ka viņas iekšējais vulkāns neuzvirda tieši viņa kabinetā.

„Nu paga, paga, nomierinies, es tevi saprotu Gunita, bet nestreb karstu,” viņš teica. „Tu zini, kāds ir Mahmuds – vienā dienā vienu, otrā – citu,” Leons mierināja.

„Nē, šoreiz ir citādāk. Es te nebraucu, lai mani pazemotu, lai pret mani tā izturētos. Visi tie viņa izteicieni. Jau no pirmās dienas. Es nespēju ar viņu saprasties. Un man viņa attieksme liekas necilvēciska. Turklāt Ādams arī teica, ka es varu mierīgi atrast Kairā darbu. Es braukšu prom, Leon. Es tiešām gribu braukt prom. Man pat vairs nav savas istabas. Dators vienmēr jādala. Mahmuds pavēl nošaut mūsu suni. Šis nav vienīgais iemesls. Iemesli ir krājušies. Bet, ja pazemo mani darbā, ko es tiešām nebiju pelnījusi, tad es to vairs nespēju izturēt. Tas ir netaisnīgi un pāri jebkādām robežām. Viņš pat nenoskaidroja, kā mēs darbu esam veikušas, bet uzreiz tajā vainoja mani,” Gunita runāja vēl joprojām asarām acīs. Vēl ne reizi viņa nebija tik slikti jutusies. Viņa bija centusies paciest visu, centusies saprast, pielāgoties, integrēties, taču tagad tas bija par daudz. Viņa zināja, ka vairs neizturēs. Viņai vairs nebija spēka cīnīties.

„Hmm… nu es jau tevi saprotu,” Leons teica. „Ir tev taisnība – bet par to bēgšanu – nu to tiešām apdomā kārtīgi, neesi muļķe, sagaidi vismaz algu,” Leons deva padomus. „Bet nāc, tagad mums jāiet uz to pieņemšanu, un neraudi,” vīrs teica.

„Es nekur negribu iet, ne uz kādu pieņemšanu,” Gunita spītējās.

„Nemuļķojies! Mēs visi esam izsalkuši. Parādi pretējo – ka tev tas ir vienalga, ko viņš saka, ka tu neņem galvā,” Leons rosināja. Gunita zināja, ka viņam ir taisnība. Ja priekšnieks rīkoja pieņemšanu, visi uz to gāja ar domām par ēdienu – arī Gunita bija izsalkusi. Taču šoreiz izsalkums cīnījās ar meitenes lepnumu.

„Un ko tad es teikšu tiem jaunajiem darbiniekiem vai viņa viesiem, ja viņi jautās, kas es esmu – sabiedrisko attiecību speciāliste? Sekretāre? Tukša vieta Mahmuda Alī acīs?”

„Tā arī saki, ka tu tagad pildīsi sekretāres pienākumus, bet biji sabiedrisko attiecību speciāliste. Nu tas taču nav tik svarīgi! Ej, nomazgā seju un taisāmies augšā!” Leons centās Gunitu uzmundrināt, un viņam tas nedaudz izdevās. Nobijusies meitene, kas pirms dažām stundām sēdēja Mahmuda Alī kabinetā, tagad bija pārvērtusies cietā kokā. Par spīti notikušajam viņa bija stipra. Un tā vietā lai saļimtu, viņā parādījās spīts un vēlme saņemties, iet tālāk, iet citu ceļu, cīnīties! Lai jau. Viņa sev teica. Varbūt tā pat ir labāk – es taču gribēju tikt prom no šejienes, nu man būs iemesls, nu man ir pilnīgi skaidrs iemesls. Domāja Gunita un nomazgātu, bet joprojām sarkanu seju kopā ar Leonu un pārējiem kāpa augšā pusdienās. Tā vietā lai izrādītu Mahmudam Alī, ka pārdzīvo, gluži pretēji – viņa eleganti runājās ar jaunajiem arhitektiem. Tie bija četri jauni puisīši, tikko no augstskolas sola izņemti. Viņiem šī bija pirmā darba pieredze. Ar entuziasmu un lielu ziņkāri viņi bija pametuši mašīnu sastrēgumiem pārbāztās Kairas ielas, lai ierastos miera ostā Mahmuda Alī ielejā. Lielo kungu viņi uztvēra ar cieņu. Ak, jūs naivie! Gunita viņiem klusībā teica. Jūs vēl nezināt, kur esat nonākuši. Bet darba pieredzes dēļ jūs paķērāt pirmo piedāvājumu, kur tikāt pieņemti, un tagad domājat šeit īstenosiet savus sapņus un idejas. Var jau būt, bet visticamāk –  šīs valsts kungs un ķēniņš ar jums spēlēsies kā tādiem alvas zaldātiņiem, ieliekot vienā no villām, tāpat kā mūs, un gaidot, kad pildīsiet viņa nekad nesaprotamās pavēles. Nu Gunitai likās, ka viņa saprata Mahmuda Alī spēli. Tad tāpēc viņam svarīgs bija sejas foto, pirms kādu pieņemt darbā. Lai pārliecinātos, ka šī ir kārtējā naivā sejiņa, kura neuzdos liekus jautājumus, kura paklausīs, strādās un kuru varēs stumdīt un izrīkot, kā tik lielajam bosam gribēsies. Ak, tad tāpēc tagad pieņemti darbā šie četri naivie puisīši, kuriem knapi virs divdesmit. Un deviņi profesionālie inženieri, par ko Ādams bija noskaidrojis no Pītera, tika atlaisti.

Gunita, kurai bija atņemts viņas amats, pēkšņi jutās tik pacilājoši, paskatoties uz situāciju no malas – uz ciematu, kurā valdīja mistiskais Mahmuda kungs ar saviem neizprotamajiem rīkojumiem un lēmumiem. Viņai nemaz nebija žēl to visu atstāt. Gluži otrādi – tagad, kad viņa bija nomierinājusies, viņa gribēja no tā visa tikt prom pēc iespējas ātrāk. Atstāt Olgu, kas bija visu kašķu iemesls jau no paša sākuma. Atstāt Renāti, kas tik kaitinoši katru dienu prasīja par Šerifu, lūdzās datoru un ar kuru bija jādala viena istaba un pat gulta. Atstāt Danu, kas bija mūžīgi rupjš un neapmierināts. Atstāt Madi. Vien Leona viņai pietrūks. Kas tā būtu par sajūtu! Gunita domāja. Kādu rītu pamosties kaut kur citur, tikai ne šajā karalistē, kur tev deviņos no rīta iestumj mutē brokastis, un lēmumus pieņem tavā vietā. Nē, Gunita nebija vāja, plānojot tikt no šejienes prom. To taču visi patiesībā gribēja, bet baidījās. Viņa parādīs, ka ir tik stipra, lai to izdarītu pirmā, ka viņai nospļauties par noslēgto līgumu. Viņai viss vienalga. Viņa darīs, kā gribēs. Ja jau viņu te neciena, arī viņa necienīs Mahmudu Alī.

No mazās, bailīgās meitenes tur Mahmuda Alī kabinetā Gunita bija pārtapusi būtnē ar stingru un nelokāmu skatu pār savu nākotni – viņa pametīs šo visu. Pavisam noteikti! Un nebūs ne kripatiņas žēl. Tāpat kā izsalkušie latvieši tagad pie galda kāri tiesāja Mahmuda Alī apkalpotāju sarūpētās zivis un kalmārus, viņa ar tādu pašu kāri iekaros Kairu, kas viņu tik ļoti vilināja ar savu dažādību un iespēju klāstu.

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu