Ieplāno, kad varēsim izrunāties!
Ar trīcošu sirdi Gunita kāpa augšā uz Mahmuda Alī kabinetu. Kā ejot uz eksāmenu, viņa domāja. Diez kādu atzīmi viņai ieliks šodien? It kā taču beidzot paveikusi, ko viņš gribēja – nu vairs viņš nevar pārmest, ka šis darbs ir nevietā. „Jūs vēl vakardien teicāt..” tieši tā Gunita iebildīs, ja viņš pēkšņi teiks, ka vajadzēja kaut ko citu darīt kā toreiz, kad aiznesa sabiedrisko attiecību stratēģiju. Klauvējiens pie durvīm, uzaicinājums ienākt, un Gunita pavisam viegli un bailīgi ieslīdēja priekšnieka kabinetā.
„Labdien, Mahmuda Alī kungs,” meitene sveicinājās.
„Labdien. Tātad esi pastrādājusi?” viņš brīnījās.
„Jā, kā jau es jums teicu pa telefonu, vēlos parādīt divus CV.”
„Nu, kas tad tur ir…” viņš pie sevis norūca un ar interesi paņēma papīrus, ko Gunita bija sagatavojusi. Viņš sāka ar Karolīnu, brazīļu meiteni, un vispirms aplūkoja viņas bildi – melnos matus un tumsnējo seju.
„Kas viņa ir pēc tautības?” kungs jautāja.
„Viņa ir no Brazīlijas,” Gunita norādīja. Priekšnieks ilgi skatījās uz bildi, domāja un tad teica.
„Nē, nebūs tā, šis noteikti nav brazīliešu izskats, šī ir ēģiptiete, un ēģiptiešu darbiniekus es nemeklēju,” viņš strikti pateica, nocēlis acis no papīra un stingri palūkojies uz Gunitu.
„Nē, viņa nav ēģiptiete, es to zinu, man ir draugs, kas viņu pazīst personiski,” Gunita iebilda. Turklāt viņa pati bija redzējusi meitenes profilu Couchsurfing portālā – meitene tiešām bija no Brazīlijas. Vai viņš tagad ar mani spēlējas? Nevienam pat prātā neienāktu, ka viņa ir ēģiptiete! Gunita domāja.
„Nē, nē, ko tad tu man nes tādu, ko pati nepazīsti?” Mahmuds Alī jau atrada otru iemeslu, pie kā piekasīties. Neiepazīdamies ar pretendentes kvalifikācijām divu lappušu garajā CV, viņš to nolika malā, pasakot savu gala vārdu: „Šī kandidāte te nestrādās. Nākamais?” viņš pacēla Ādama CV.
„Lūk, šis ir mans draugs, kas brauca pie mums uz Ziemassvētkiem. Es viņu esmu satikusi.” Gunita domāja, ka beidzot kungam nebūs iemesla pārmest, taču viņa maldījās.
„Jā, es tam ticu, bet tu ar viņu iepazinies internetā, cik es atceros,” priekšnieks norādīja. „Bet labi,” viņš turpināja, „pieņemsim, ka tu viņu pazīsti. Ko viņš darīs šai ciematā?”
„Viņš pašlaik strādā bankā, viņš var pildīt dažādus ar ekonomiku saistītus pienākumus,” Gunita mēģināja loģiski domāt.
„Labi, to es saprotu, bet kā tieši tev viņš būs noderīgs? Un tava joma nav ekonomika!”
„Hm, nu… man par to jāpadomā,” Gunita godīgi atbildēja un jau atkal nespēja noticēt, ka tiek pārspēta Mahmuda Alī domas veiklībā. Jebkas, ko viņa teiktu, vienmēr tika atsviests atpakaļ. Lai kā Gunita censtos pielāgoties viņa prasībām, nekas nederēja, visam viņš rada iebildumus.
„Nu tad ej un izdomā, jo pagaidām es neredzu šī jaunā cilvēka iesaisti manā ciematā un konkrēti tavā darbā,” viņš teica, un viņu tikšanās bija beigusies.
Un kāds tad ir mans darbs? Gunita domāja, izgājusi no Mahmuda Alī kabineta. Kāds tad tas galu galā ir? Un ko jūs no manis gribat? Es jums atnesu divus CV, kurus jūs pat neizlasāt. Meitene no Brazīlijas neder, jo jūs apšaubāt viņas identitāti, bet Ādams nevar te strādāt, jo nav noderīgs man. Iepriekš es jums nesu sabiedrisko attiecību plānu, kurš arī izrādījās nav derīgs. Gunita domāja un nespēja saprast šo cilvēku. Ko viņš īsti gribēja? Kāpēc es šajā ciematā esmu viņam vajadzīga? Nekas, ko es daru, nav pareizi. Visur viņš atrod, kur piekasīties. Gunita bija apmulsusi un neziņas pilna. Ko es te daru? Kāda no manis te ir jēga? Manas dienas tā arī paiet, nesaprotot, vai tās bijušas vērtīgas. Gunita nespēja šādi strādāt. Viņa ilgojās pēc skaidrības, noteiktiem mērķiem, sistēmas. Jau atkal viņa domu pilna gāja uz savu istabu, bet pat tā vairs nesniedza viņai vienatnes sajūta. Tagad pat istaba viņai bija jādala. Ar Renāti, kas prasīja padomus par Šerifu un citām nenozīmīgām lietām. Gunitai nenozīmīgām.
„Zini, es vispār domāju par to, ko Šerifs man teica – ka viņš gribētu ar mani veidot nopietnākas attiecības,” Renāte sāka stāstīt.
„Njā, to jau viņi visi saka,” Gunita vienaldzīgi atbildēja, nemaz nejūtot interesi klausīties kārtējās klačās.
„Nē, nu man jau viņš bišķi arī patīk, bet pirmkārt, attālums, otrkārt, es tā kā baidos ar ēģiptieti ielaisties. Turklāt man nepatīk daži viņa uzskati,” Renāte to pateica un ieturēja pauzi, gaidot, kad Gunita prasīs tālāk.
„Hmm,” Gunita tikai vienaldzīgi noteica. Viņa joprojām domāja par savu darbu ciematā un par to, ka aizvien vairāk neredz tam visam jēgu. Taču Renāte tikai turpināja runāt.
„Piemēram, viņš domā, ka viņa meitenei nav jāstrādā un ka viņš ir tas, kurš vēlas par viņu maksāt – un tāpēc arī viņš jūtas slikti, ka izšķīrās ar savu bijušo, jo nebija spējīgs maksāt. Ko tu par to domā?” Renāte turpināja vēl un vēl, taču Gunitai tas viss svilpoja kā vējš gar ausīm.
„Njā, nezinu,” Gunita bija iegrimusi savās domās.
„Gunita, tu manī vispār klausies?” Renāte beidzot pamanīja, ka Gunita ir izklaidīga.
„Piedod, man tiešām šobrīd nav noskaņojuma.”
„Kad tad tu varēsi ar mani parunāt?” Renāte viņai jautāja.
„Ne tagad, es gribu vienkārši padomāt,” viņa teica, paņēmusi rokās Veiksminieka rokasgrāmatu un iegrima domās par savu karjeru.
„Nu ok, tad ieplāno, kad mēs beidzot varēsim izrunāties,” viņa mudināja Gunitu. Renāte vairs nerunāja ne ar Olgu, ne Mārtiņu. Gunita bija palikusi vienīgā viņas sarunu biedre, ar ko uzsist klačiņu. Lai arī Gunita centās to respektēt, viņa nevarēja noliegt, ka arī šī kļuva par vienu no lietām, kas viņu ciematā sāka kaitināt. Jo sevišķi tādos brīžos, kā šis, kad viņa vēlējās vienkārši būt viena savā istabā, savās domās, nevis klausīties Renātes stāstos par džekiem. Renāte bieži arī prasīja no viņas portatīvo datoru. Gunita parasti to deva, jo zināja, ka citādi meitenei to nekur citur nebija, kur dabūt. Olga kategoriski atteicās ar savām mantām dalīties jau pirmajā dienā. Tomēr dažkārt Renātes lūgumi bija fiksi un iepriekš neizplānoti, tāpēc Gunitai nebija ne mazākās vēlēšanās uz tiem reaģēt.
„Iedod man datoru. Tūlīt! Tikai uz 5 minūtēm! Tas ir steidzami” Viņa jau zināja, ka steidzami Renātei nozīmē kaut kas saistībā ar Šerifu.
„Ne tagad.”
„Nu kas tev notiksies, ja tu iedosi? Tikai 5 minūtes!”
Gunita nebija tik strauja un nemaz nevēlējās tam pielāgoties. Turklāt viņa pati bija īsts datortārps, vienmēr piekalta ekrānam, viņa veica savas jauniešu organizāciju aktivitātes, meklēja informāciju, lasīja par Ēģipti. Kā teica Madis, „tev pat bērni no datora piedzims”. Gunita par to bija iesmējusies, taču zināja, ka viņam ir pamats tā teikt. Bieži Renāte tāpēc apvainojās, un viņu starpā izcēlās kašķi. Tie nebija tik lieli un nopietni kā ar Olgu, bet tādas nelielas nesaprašanās gan. Dzīvojot kopā, Gunita tikai pārliecinājās, cik viņas abas tomēr ir dažādas. Gunita nebija īpaši saimnieciska. Viņai pietika reizi nedēļā izmazgāt istabu. Taču Renāte uztraucās par katru sīkumu, arī nelielajām skudriņām, kas šad tad parādījās vannasistabā.
„Gunita! Mūsu vannasistabā ir skudras!” Renāte kādu rītu secināja. „Hmmm… jā, es zinu,” Gunita vienaldzīgi atbildēja.
„Es nespēju noticēt – tu te dzīvo, un tev ir vienalga?”
„Bet ko es tur varu darīt? Te taču visur apkārt ir skudras, jau tad, kad es ievācos, bija… un ne jau tikai manā istabā vien.”
„Bet ir taču kaut kas jādara!” Renāte uzstāja.
„Vai tad mēs tur varam ko darīt? Un Renāte, man tiešām nav tam laika,” Gunita strīdējās pretī.
„Bet tu vismaz varēji izrādīt kādu interesi,” viņa izgāja laukā, aizcirzdama durvis un atskrēja atpakaļ ar Pīteru. Abi uzlūkoja Gunitas un Renātes vannasistabu, un Pīters viens nosecināja, ka jānopērk inde.
Lai nu kā, sadzīvot ar Renāti bija iespējams. Viņas nebija sirdsdraudzenes, dažkārt nerunāja viena ar otru, bet tas viss bija tik pārejošs kā iesnas. Gan Renāte, gan Gunita bija no tām, kurām nepatika ilgi turēt ļaunu, tāpēc viņas ātri salaba pēc šādiem sīkiem kašķiem. Pat, ja viņa kaitinoši daudz runāja par Šerifu, tā tomēr bija jaukā un sirnsīgā Renāte, ar ko Gunitai šad tad patika izrunāties – normas robežās. Patiesībā Šerifs nebija vienīgais, kas meitenē bija ieskatījies. Reiz, sarakstoties ar Ādamu, Gunita uzzināja, ka viņas istabas biedreni iekārojis vēl kāds.
„Kā iet Renātei?” Ādams pēkšņi jautāja.
„Kāpēc tā prasi?” Gunita nobrīnījās.
„Nē, neko. Redzi, tikai nesaki to viņai, Hosams skatījās jūsu bildes feisbukā, un izskatās, ka viņam Renāte ir iepatikusies.”
„Ko?” Gunita bija pārsteigta.
„Jā, viņš man visu laiku lūdzas, vai mēs abi varētu aizbraukt pie tevis uz ciematu, jo viņš grib viņu satikt.”
Sākumā Gunitai šī ideja likās absurda. Viņa uzreiz atcerējās par nesenajiem briesmu notikumiem ciematā. Taču tad Gunita sāka domāt un saprata, ka tā patiesībā ir lieliska ideja. Tur būtu gan Ādams, gan Hosams, tas pat varētu izvērsties par tādu jauniešu tusiņu. Kaut kas tāds piestāvēja Gunitas Eiropā atstātajai dzīvei, bet ne šim ciematam. Kāpēc lai kaut kas tāds arī te nebūtu iespējams? Tiesa, kad viņa iedomājās par Mahmudu Alī, viņu šī ideja nedaudz biedēja – priekšnieks bija kļuvis tik neizprotams, turklāt viņa draudi par nogalināšanu un kritika Gunitai… Meitenei nemaz negribējās iet pie viņa un prasīt atļauju. Taču tad viņa sāka domāt, ka, iespējams, Mahmudam Alī atļauja nemaz nav jāprasa. Viņš taču pēdējā laikā visu laiku bija mudinājis vērsties pie Leona kā galvenā drošības uzrauga. Plāns bija rokā. Viņi vienojās, ka nākamajā svētdienā puiši brauks uz ciematu. „Vēl tikai saskaņošu ar Leonu, lai tas ir oficiāli,” Gunita plānoja. Meitene uzreiz kļuva priecīgāka, ka ir kāda ideja galvā, kuru īstenot.
