Es tev visu nokārtošu
Nākamajā rītā Gunita piecēlās tieši pirms brokastīm. Galds tika klāts pulksten 9. Viņa centās nedomāt par iepriekšējās dienas pārpratumu un atdoties jaunajai dienai, kas bija uzausi ar patīkamiem saules stariem, kuri tagad krita zilajā jūrā, izstarodami to vēl zilāku. Pie galda jau sēdēja Madis, Dans un Leons. Gunita, daudz nedomājot, piesēdās klāt Leonam.
„Nu labrīt, meitēn,” viņš pozitīvi uzsauca.
„Labrīt,” Gunita atbildēja vārgā balsī. „Tā gribas kafiju. Kamēr neesmu no rīta iedzērusi, nevaru atmosties,” viņa atklāti pavēstīja.
„Tā mēs te visi gaidām,” Madis piebiedrojās, šķiet, šodien pozitīvākā attieksmē nekā iepriekšējā dienā. Atnāca arī „jaunie” (Renāte un Mārtiņš), kā Leons viņus bija iesaucis. Pirms paspēja pievienoties Olga, no virtuves parādījās kāds vīriņš ar ēdiena šķīvjiem rokās.
„O, tas taču mūsu pavārs, par ko Olga stāstīja, atceries, Madi?” Leons sajūsminājās. Madis uzmeta viņam ašu skatu.
„Sabah el kher[1],” viņš viņam padeva labrītu arābiski, jo bija samācījies dažas frāzes no savas iepriekšējās uzturēšanās Ēģiptē.
„Sabah el nour[2],” mazā auguma vīriņš, tērpies zilās treniņbiksēs, kurās cītīgi sabāzts balts T-krekls, ar krupi mugurā, kurmīša seju un lielām brillēm viņam atmeta ar to pašu un vēl pasmaidīja. Viņam rokās bija divi šķīvji – uz viena kārtīgi salikta lavaša maize, kas te bija tik iecienīta, uz otra – kāda dīvaina bieza, tumšbrūna putra – tas bija tas, ko viņi sauca par fool jeb vienkārši runājot – samaltas pupas. Viņš nolika ēdienus, brīdi apstājās un pamanījis, ka trūkst Olgas jautāja: „Kur tad Olga?” Visi paraustīja plecus, un vīriņš aizgāja atpakaļ uz virtuvi. Cerams, viņš atnesīs daudzveidīgāku ēdienu, domāja Gunita. To pupu pļūrē man kaut kā nekārojas ēst.
„Kriksi, labrīt,” visi pēkšņi paskatījās uz virtuves pusi, kur izdzirdēja Olgas balsi. Tad parādījās viņa pati ar baltu šunelīti pie kājām. „Re, tas ir mūsu suns, Kriksis,” viņa bravūrīgi paziņoja.
„Ohoo, kā tas te gadījies?” Madis jautāja.
„Es pat nezinu. Kaut kāds tuksneša sunītis…pats pie mums atskrēja, un tā mēs ar pavāriem viņu pieradinājām. Tagad viņš te dzīvos ar jums,” viņa atbildēja, paglaudot mājas iemītnieku.
„Vai ar Pīteru un Šadiju iepazināties?” Olga jautāja.
„Mums te viens sāka nest kaut kādus ēģiptiešu brīnumus,” Leons ar lepnumu paziņoja, paskatījies uz pupu putru. „Un tur jau viņš atkal nāk,” Madis sasmaržoja olas, sieru un olīves, kas Pītera rokās vibrēja uz ēdāju pusi.
„Tas ir Pīters,” Olga oficiāli iepazīstināja, „un virtuvē strādā vēl viens pavārs – Šadijs. Viņi dzīvo villas otrā pusē – tur viņiem ir maza istabiņa,” Olga zināja teikt. Pīters mazliet pasmaidīja, taču, ilgi neuzkavējies, skrēja atpakaļ pie darba.
„Kāpēc viņiem tādi angliski vārdi – Pīters, Maikls?” Gunita iedomājās.
„Jo tie ir ēģiptiešu kristieši. Kopti,” paskaidroja Olga.
„Vai tik tu par to Maiklu tagad nedomā, ja pieminēji?” Renāte pavilka Gunitu uz zoba. „Nav zvanījis?”
„Nē, nav. Kāpēc lai es domātu? Man viņš interesē tikai kā draugs. Un viss!” Gunita nedaudz pikti taisnojās. Nez kāpēc visi cenšas izdomāt ko vairāk? Maikls tiešām nebija viņas gaumē.
„Nu, kādi šodienai plāni?” Olga jautāja, iekārtojusies vienīgajā brīvajā krēslā. Tas savukārt izrādījās blakus Gunitai.
„Es domāju iet sauļoties,” Leons teica.
„Plāni ir atpūsties, jo ir brīvdiena,” pārinterpretējot Mahmuda Alī iepriekšējā dienā teikto, atbildēja Madis, uz ko Olga iesmējusies vaicāja.
„Madi, no kā tad tu jau esi noguris?”
„Kā! Te tā pieņemts – kamēr nav kārtīgi atpūties, darbs nevar sākties,” viņam atbilde bija rokā. Madim vienmēr patika pierādīt savu taisnību. Viņš nebija ļauns. Tāds lāga vīrs, kam patika labi paēst, šiki dzīvot un atpūsties. Pipariņi, sālītis, paprika, etiķītis – viņš izmantoja visu, kas bija uz galda, lai izdaiļotu savu ēdienu. Un dažkārt arī savam raksturam viņš uzbēra piparus – tāpēc tas dažkārt bija ass kā iepriekšējā dienā uz Gunitu. Taču, ja aizvainotajam Mada pipari koda ilgāku laiku, viņš pats tos ātri sagremoja, izlikdamies, ka nekas taču nav noticis. Saprasties ar viņu varēja – ja vienā dienā bijis strīds, jau otrā viņš, it kā atvainodamies, gribēja būt tavs draugs.
„Mēs ar Mārtiņu domājam gar jūriņu pastaigāt,” uz Olgas jautājumu atbildēja Renāte.
„Un peldēties neviens negrib iet?” Olga ierosināja.
„Jā, es gribu,” Gunita teica.
„Tiešām varētu,” Renāte piebilda. Tad nu bija skaidrs, ka jaunie ies peldēties, bet vecie ķers sauleszaķus savā nodabā.
„Klau, Olga, te nav kaut kāda fitnesa zāle?” pēkšņi iejautājās Dans, kurš savu vajadzību izlika uz paplātes pavisam skaidri.
„Vispār ir, bet tai ir cits īpašnieks, kuram jāprasa atļauja. Viņš ir nopircis pāris villas Mahmuda Alī teritorijā un iekārtojis tur savu kūrortu,” noziņoja Olga. Dans atplauka un, likās, to piefiksēja.
„Olga, vai mums šeit ir internets?” Gunita izmantoja situāciju, lai pajautāju savu vienmēr svarīgo jautājumu.
„Tikai Mahmuda Alī villā. Šeit pagaidām vēl nav ievilkts, teica, ka rīt ievilkšot,” Olga atbildēja.
„Gunita, tak padzīvosies vienu dienu bez interneta! Iztiksi bez saviem čatiem,” Renāte, kurai Gunita bija ieminējusies par viņas virtuālajiem arābu draugiem, strupi norādīja.
„Ne tikai čatiem man to vajag, bet arī nevalstisko organizāciju projektiem, ko es gribu darīt brīvajā laikā,” Gunita atbildēja, taču Renāte uz to vairs nereaģēja.
Pēc brokastīm Pīters novāca traukus. Olga visiem piekodināja nenokavēt pusdienas, kas strikti paredzētas 14.30, savukārt vakariņas – 18.30. Gunita to piefiksēja un izrēķināja, ka pirms norunātās peldes viņai ir laiks aiziet izskrieties. Pārģērbusies, ar austiņām ausīs, šortos kājās viņa prom bija. Meitene domāja pie reizes iepazīt vietējo ciematu – šaurās ieliņas, aiz kurām pavērās tuksneša klajums ar jaunām, nepabeigtām ēkām. Skriešana bija nodarbe, kuru viņa nespēja izmest no savas dzīves, lai kur arī atrastos. Vējos, sniegos, tuksneša smiltīs – vienalga kā, vienalga kur, bet viņai gribējās izskrieties. Tas bija brīdis, kad sev mīļās mūzikas pavadībā viņa sakārtoja dzīvi pa plauktiņiem, izkustināja kājas un smadzenes un ģenerēja daudz jaunu ideju. Tas bija brīdis ar sevi. Jo sevišķi tagad, kad Gunita bija ieguvusi tik kuplu ģimeni, viņai šo brīdi vajadzēja.
Kājām vienmērīgi kustoties uz priekšu, viņa domāja par visu, kas noticis. Par cilvēkiem, ar ko kopā dzīvos un strādās. Par Mahmuda Alī kungu. Sajūta bija dīvaina. Lielais entuziasms, kas viņai bija piemeties Kairā, likās turpat arī palicis. Gunita saprata, ka visvairāk viņai paticis laiks, ko meitene bija pavadījusi kopā ar Maiklu. Viņa pat nebija īsti runājusi ar latviešiem, izņemot iepriekšējās dienas vakariņas. Olga pret viņu joprojām bija neizskaidrojami vēsa, drīzāk vairāk biedrojās ar Renāti, nevis Gunitu. Abas tomēr bija līdz devītai klasei kopā mācījušās. Tad Olga pameta Alūksni un kļuva par rīdzinieci. Madis it kā bija lādzīgs, taču dažkārt kļuva bargs. Dans nez kāpēc Gunitā bija radījis bailes jau Rīgas lidostā. Mārtiņš visu laiku bija kopā ar Renāti. Nebija īsti sanācis ar viņu parunāt. Leons Gunitai patika. Pozitīvs, ar labu humora izjūtu. Viņai noteikti bija interese veco vīru iepazīt tuvāk. Taču ko lai tagad dara ar pašu kungu un ķēniņu? Gunita domāja. Man noteikti jāpierāda sevi darbā, tad viņš patiesībā redzēs, ka bijis pret mani nepamatoti ass.
Skrienot Gunita pēkšņi juta, ka viņai sānos kaut kas vibrē. Telefons? Lai arī viņa bija jau Kairā nopirkusi ēģiptiešu sim karti, nebija daudz variantu, kas viņai varēja zvanīt. Renāte? Olga? Nē. Ieraugot numuru, Gunita nopriecājās. Maikls!
„Heiii Maikl!”
„Sveika, habibī! Kā tev iet? Vai tu tagad kur steidzies?” viņš bija saklausījis Gunitas skriešanu.
„Hehe, nē, nē,” Gunita smējās, „es skrienu…sportoju.”
„Tas ir labi! Kā tev patīk ciematā? Kas jauns? Man tevis tā pietrūkst! Stāsti!”
„Ai, Maikl, te viss ir tiešām ļoti skaisti! Daba, jūra, mūsu villa, viss ir tiešām ideāli!”
„Lieliski. Un kā Mahmuda Alī kungs? Vai tikāties?” viņš aizsāka tēmu, par ko Gunita negribēja runāt, bet tai pat laikā nespēja slēpt savu sašutumu.
„Hmm, nezinu. Mums vakar iznāca tāds bišķi pārpratums,” Gunita nopietni atbildēja.
„Nu, nu?” vinš jautāja, „Kas notika? Nevar būt tik traki!”
Gunita izstāstīja draugam par notikušo, un viņš centās meiteni uzmundrināt.
„Tak viņš tikai jokojās! Mums ēģiptiešiem patīk jokot, esmu pārliecināts, viņš nav uz tevi dusmīgs.”
„Tu tiešām tā domā?”
„Protams! Neskumsti! Kad tu brauksi uz Kairu? Man tevis pietrūkst, habibī! Šeit ir tik garlaicīgi!”
„Kā, bet tu taču esi Kairā! Tur nevar būt garlaicīgi!” meitene brīnījās.
„Redzi, ka ir. Nav īsto cilvēku,” viņš skumji piebilda.
„Hmm, es pavisam noteikti gribētu Jaunajā gadā braukt,” Gunita viņam atklāti stāstīja par ideju, ko savā galvā bija perinājusi, jau esot Latvijā, un neatkarīgi no Mahmuda Alī kunga vai Olgas plāniem. „Bet, šķiet, man jānoskaidro, kā es te varu tikt prom no ciemata. Vai ir kādi autobusi? Te ir viens milzīgs tuksnesis! Es patiesībā tik lielu neapdzīvotību nebiju gaidījusi!”
„Ēēe, tā ir ieliska ideja! Nesatraucies! Es visu nokārtošu. Tiklīdz tu iebrauksi Kairā, tev par neko nav jāsatraucas! Es varu tev dabūt nakti viesnīcā par brīvu un varēsi piebiedroties man ekskursijās, man tai laikā būs daudz tūristu! Tikai noskaidro, kā tu vari tikt prom, un es par visu pārējo parūpēšos,” viņš jau, šķiet, dzīvoja nākotnē un pievērsa tai arī Gunitu.
Saruna beidzās, un meitene jau atkal smaidīja. Man ir ko gaidīt. Jaunais Gads, kad būšu Kairā, pilsētā, kurā biju iemīlējusies, kas mani tik ļoti vilināja. Bija jau decembra sākums – tikai nepilns mēnesis, ko gaidīt. Meitene izrēķināja. Pabeigusi apli, Gunita skrēja atpakaļ uz villu rindām. Pati nejuzdama, viņa smaidīja un lidinājās mākoņos, kamēr viņas kājas nesa meiteni uz priekšu. Bet…kas tad tas? Viņa pēkšņi tālumā ieraudzīja kādu tēlu. Nebaidīdamās, viņa skrēja tam garām un saskatīja jaunu puisi. Viņš kautrīgi smaidīja un nāca uz Gunitas pusi, gribēdams aizšķēršot viņas ceļu. Vai man būtu jābaidās? Gunita nepārtrauca savu raito gaitu, pagrieza galvu uz priekšu, neskatīdamās uz viņu, līdz brīdim, kad viņš pieskrēja pie sāniem un bez jebkādiem vārdiem sniedza gaiši rozā, tikko noplūktu rozes ziedu. Viņš smaidīja. Gunita mazliet samazināja ātrumu, lai skrējienā paķertu viņa rozi, bet vēl joprojām jutās apstulbusi. Kas tad tie par brīnumiem! Roze no kāda nezināma puiša? Nekādu vārdu vai runu, tikai roze? Viņa sajutās kā viduslaikos. Varbūt šī tiešām bija no pārējās pasaules nodalīta zeme? Skaistā daba, bargais un cienījamais ķēniņš Mahmuda Alī kungs, viņa pils ar galma locekļiem un kalpotājiem, kas slepus skatās uz jaunām meitenēm un dāvina rozes! Šis noteikti nebija 21. gadsimts.
