Vārda dienu svin: Kārlis, Spodris

Trīs tases Ēģiptes: XCV daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Es nespēju vairs koncentrēties

Ja Gunita par savu līdz šim sapelnīto naudu iegādātos lidmašīnas biļeti uz Latviju, viņa nebūtu izpildījusi solīto – atdevusi draudzenei naudu, kuru aizņēmās Londonas braucienam, un tas jau atkal būtu iemesls jaunām bažām. Par laimi, Mahmuda Alī pasūtīto biļeti Maikls tā arī nebija atcēlis. Tā bija pasūtīta oktobrim, taču, aizejot uz aviokompāniju, izrādījās, ka biļeti iespējams samainīt uz ātrāku datumu. Tas viņai prasīja 500 ēģiptiešu mārciņas – jebkurā gadījumā mazāk nekā, ja viņa biļeti būtu pasūtījusi no jauna.

Ieguvusi ceļazīmi, Gunita pēkšņi saprata, cik tas viss ir reāli. Tas vairs nebija sapnis. Tas vairs nebija In shaa Allah, tas tiešām tā arī notiek – viņa brauc uz mājām. Vai tas bija tas, ko Gunita bija vēlējusies? Patiesībā, kopš viņa bija sākusi strādāt centrā un pēc tam arī tūrisma kompānijā, viņai nebija sanācis laika domāt. Pat braucot autobusos, viņa dažkārt lasīja studentu rakstu darbus vai, ja domāja – tad vienmēr par to, cik vēl ir naudas, cik daudz drīkst iztērēt, cik ir jāatliek pie ietaupījumiem. Viņa domāja par Ādamu, kuru apvija gan pozitīvas un priecīgas, gan skumjas un bēdīgas emocijas. Nekad Gunita nebija domājusi: ko pēc tam? Kā tam ar manu dzīvi? Viņa bija dzīvojusi dienu pa dienai, un jo sevišķi, kopš pateica Nahlai, ka vairs nevēlas ņemt jaunus studentus, mērķtiecīgi centusies tikt vaļā no valodu centra apliktās važas un tad… Iespējams, viņa būtu palikusi strādāt tūrisma kompānijā, kur viņa veica klientu apkalpotājas darbu? Taču Gunita zināja, ka arī to viņa nebūtu pavilkusi ilgi. Arī tur viņai negāja īsti labi. Izrādās, katru mēnesi vadība skatījās, cik daudz ceļojuma maršrutu tiek pārdoti un no tā rēķināja algu. Tā kā Gunitai ar pārdošanu nebija veicies, viņai bija piedāvāts nākamo mēnesi nākt kā praktikantei, nesaņemot par to algu, un apgūt pārdošanas pamatus. Gunita no tā atteicās. Tā jau atkal būtu sevis mānīšana – darīt to, kas patiesībā nepatīk. Taču to, ko vēlējās, viņa no šīs kompānijas saņēma – tūkstoš piecsimt mārciņu par nostrādāto laiku.

Vīzas problēma patiesībā bija nākusi tieši laikā. Varbūt tā bija palīdzējusi Gunitai saprast, ka patiesībā darba dzīve meitenei nemaz tik ļoti nepatika. Varbūt viņa vēl tai nebija gatava? Pirms Ēģiptes Gunita nekur nopietni nebija strādājusi – tikai nevalstisko organizāciju sektorā ar dažādiem projektiem. Taču tagad, nedaudz iepazīstot darba dzīvi, viņa patiesībā saprata, ka vēlas atgriezties pie studijām. Gunita gribēja studēt un apgūt profesionāli to, kas viņai šeit Ēģiptē bija tik ļoti iepaticies – angļu valodas mācīšana. Jā, Gunitai patika mācīt. To viņa bija sapratusi valodu centrā par spīti nelabvēlīgajiem apstākļiem, kādos viņa strādāja. Gatavoties stundām, meklēt interesantus materiālus, izprast, kas katram studentam vajag uzlabot, kādas tēmas viņu interesē un tad novadīt stundu atbilstoši sagatavotajam plānam. Dažkārt viņai likās, ka pārtiek no savu studentu stāstiem vairāk nekā no ēdiena. Tā bija nodarbe, kurā viņa pamazām peldēja kā zivs ūdenī. Savā ziņā viņa tajā redzēja pat egoismu – viņai patika uzzināt par saviem studentiem. Savukārt, ja nodarbība notika pie studenta mājās, bija tik interesanti redzēt, kā ēģiptieši dzīvo, bija interesanti ar viņiem runāt par dažādām tēmām. Taču jaunā skolotāja apzinājās, ka viņa ne tuvu nav profesionāla. Viņa gribēja mācīties, lai savas prasmes pilnveidotu. Joprojām viņas skaidrojumi nebija pilnīgi, tāpat arī vārdu krājums bija jāuzlabo. Pietrūka pedagoģijas zināšanu. Patiesībā viņa bija tik daudz iemācījusies jau darba procesā vien – uzlabojusi pati savu angļu valodu, atklājusi dažādas mācīšanas metodes, uzzinājusi daudz jauna par Ēģipti, tās kultūru un reliģiju. Viņas angļu valodas stundas bija kā dzīvas enciklopēdijas lappuses, kuras meitene ar interesi vēra vaļā. Viņa to labprāt turpinātu darīt vēl un vēl. Taču tikai ne valodu centrā pie Nahlas!

Gunitu novērtēja arī viņas studenti. Daudzi no tiem, pabeidzot kursu centrā, vēlējās mācības turpināt. „Mēs varētu privāti. Bez tā centra,” viņi uzsvēra. Visi no centra patiesībā bēga – no Nahlas slēptās naudīgās rokas, kas gribēja tikai satvert studentu naudas maciņus un spīdzināt to īpašniekus ar dažādajām centra nolaidībām – regulāro skolotāju maiņu, šoferu kavēšanos, melošanu. Mazā Mona un Muhanads teica, ka Gunita ir pat labāka skolotāja nekā bērnu angļu valodas skolotāja skolā un vēlējās, lai viņa turpina bērnus izglītot. Bērnu vecāki Gunitu bija tik ļoti iemīļojuši, ka uztvēra viņu kā māsu. Arī Gunitai šī ģimene bija ļoti tuva. Diemžēl viņai vajadzēja atteikt privātstundas, ko viņi lūdza. Vismaz pagaidām. Iespējams, pēc kāda laika viņa atgriezīsies. Ar šādu vienošanos viņi šķīrās.

Valīds bija vienīgais no centra studentiem, kuram Gunitai bija sanācis laiks pasniegt privātstundas. Tas notika tāpēc, ka savu kursu centrā viņš bija pabeidzis ļoti ātri un vēlējās mācības turpināt. Viņš nāca pie skolotājas uz mājām piektdienās. Protams, Gunita saprata, ka viņš vēl joprojām cer, ka viņi varētu apprecēties, taču uzstājīgs vīrs nebija. Tā drīzāk bija tāda sapņošana. Reizēm viņš atnesa ziedus ar kartīti, reizēm pateica kādu skaistu vārdu. „Tu esi tik jauka. Es vēlos kaut būtu saticis tevi pirms savas sievas,” viņš mēdza teikt, turklāt neslēpdams pat no sievas, ka ir iemīlējies jaunā „amerikānē”. Uz neko vairāk viņš neuzdrošinājās. Viņš gaidīja, kad Gunitā parādīsies jūtas, taču skolotāja zināja, ka tās ir veltas cerības. Viņa pilnīgi noteikti nedomāja ielaisties ar precētu vīrieti, kuram ir trīs bērni. Taču saglabāt draudzību viņai nebija iebildumu. Turklāt viņa darīja savu darbu – mācīja angļu valodu un pelnīja naudu.

Kad Gunita saprata, ka noturēt stundas savā dzīvoklī patiesībā ir labs piepelnīšanās veids, viņa neatteica arī kādam puisim, kurš vēlējās atnākt tikai uz pāris nodarbībām, lai sagatavotos darba intervijai angļu valodā. Tā bija aviokompānija, kurai viņš pieteicās kā stjuarts. Par šo puisi Gunita bija uzzinājusi no kāda ēģiptieša, kuru viņa satika bēdīgajā reizē, kad meitenei nozaga telefonu. Viņš bija pievienojis Gunitu feisbukā un tagad lūdza, lai skolotāja palīdz viņa draugam ar darba interviju. Šī bija lieta, kas Gunitai Ēģiptē patika. Tu nekad nevarēji līdz galam apzināties kontaktu nozīmi. Viena paziņa varēja aizvest pie nākamās, un bieži vien šis bija veids, kā varēja atrast darbu un tikt dzīvē uz priekšu. Tā nu Gunita uzņēma Hamzu savā dzīvoklī un gāja cauri interviju jautājumiem. Viņš bija diezgan kautrīgs puisis, tumšiem matiem, 25 gadus jauns un diezgan izskatīgs. Viņu pirmā nodarbība noritēja lieliski. Pēc tam Gunitu nedaudz kaitināja tas, ka viņš sāka zvanīt arī naktīs, lai vienotos par nākamo stundu, taču skolotāja to piecieta. Vien nākamās stundas laikā viņa nebija gaidījusi, ka nāksies šo it kā kautrīgo puisi patriekt.

Stunda sākās kā parasti. Gunita nopietni skaidroja, kā atbildēt uz darba interviju jautājumiem, līdz vienā brīdī puisis teica: „Gunita, es vairs nespēju koncentrēties. Puse no mana prāta domā par ko citu. Tu esi tik skaista.” Gunita bija šokā. Viņa nemaz nebija ievērojusi, ka puisis viņu visu šo laiku ir vērojis un savā iztēlē jau iedomājies dažādas ainas. Meitene pat nebija pievērsusi uzmanību, ka ir saģērbusies īsos šortos un nedaudz piespīlētā T-kreklā. Viņai pat prātā neienāca, ka Hamza varētu uzdrošināties uz ko tādu.

„Vai tev ir bijis draugs?” viņš Gunitai jautāja.

„Es atvainojos, bet šī nav mūsu nodarbības tēma. Lūdzu koncentrējies!” Gunita centās viņu pievērst stundai, tomēr puisis bija kā bezspēcīgs kārdinājuma priekšā. Viņš stāstīja, ka viss viņa ķermenis šobrīd domā tikai par Gunitu, un viņš tam nespēj pretoties.

„Man šķiet, mums vajadzētu… mums šobrīd vajadzētu.. to izdarīt,” viņš pavisam atklāti teica. Atklāti, droši un tomēr nedaudz bailīgi. Gunitā tas drīzāk radīja agresiju, nevis bailes.

„Es atvainojos, bet, ja tu neesi nācis mācīties, tad lūdzu beidzam šo nodarbību. Es esmu skolotāja, nevis mauka, un tavas vēlmes neapmierināšu.”

„Nē, protams, tu neesi mauka. Es tā nedomāju. Patiesībā tu man ļoti patīc. Varbūt mēs varētu kļūt par… draugiem,” viņš teica, virzīdamies no dīvāna aizvien tuvāk uz Gunitas pusi. Meitene ilgāk negaidīja. Viņa pielēca kājās un ļoti tieši norādīja uz durvīm, taču puisis nelikās mierā. Viņš turpināja runāt, cik ļoti vēlas ar viņu pārgulēt un cik Gunita viņam liekas skaista un vienreizēja. „Ja mēs to izdarīsim, es varēšu labāk sagatavoties intervijai,” viņš teica un nāca Gunitas virzienā. Viņš centās viņai pieskarties, uzlika roku uz pleca, taču Gunita ar spēku viņu atvirzīja. Nē, viņš nebija agresīvs, viņš vardarbīgi neuzstāja, tikai runāja un runāja un centās Gunitu pierunāt. Tā viņi staigāja no viena istabas stūra uz otru. Iespējams, meitene vēl ilgi ar viņu cīnītos, ja viņu nebūtu paglābis klauvējiens pie durvīm. Skolotāja, palekdamās, skrēja tās atvērt un bija priecīga ieraudzīt Ādamu. Puisis zināja par Gunitas nodarbību un zināja, ka ap šo laiku tai vajadzēja beigties.

„Tātad, mēs esam beiguši,” Gunita pateica Hamzam, liekot saprast, ka viņam jāiet. Citu variantu arī viņš šajā situācijā vairs neredzēja. Hamza izskrēja ārā, un Gunita izstāstīja Ādamam par notikušo.

„To tā nevar atstāt,” Ādams teica. „Ko viņš iedomājas?”

Ādams izskrēja ārā pa durvīm un devās pakaļ Hamzam, lai puisi pārmācītu. Gunita pat nebija vēlējusies, lai viņš to dara. „Neuztraucies, es uz viņu nekliedzu, tikai mierīgi pateicu, ka tas, ko viņš darīja nav pareizi. Lai viņš tā vairs nedarītu turpmāk,” Ādams skaidroja. Pēc šī gadījuma Gunitai vairs nebija ne vēlēšanās, ne arī laika pasniegt studentiem nodarbības mājās. Turklāt šīs pēkšņās mīlestības meitenei nebija nekas jauns. Pat kāds pārdevējs veikalā bija viņai skrējis pakaļ un teicis, ka nespēj pretoties savai mīlai, kas viņam pret Gunitu radusies dažu minūšu laikā. Tā notika bieži. Gunita viņus visus ignorēja.

Pamazām skolotāja pabeidza kursu arī ar Haniju, Ināmu un  Muhamedu Spāni, ar kuru Gunita vēl šad tad sarakstījās internetā vai sazvanījās. Savukārt viņas students Ahmeds, kā bija vēlējies, ar sievu aizbrauca uz Angliju.

Visvairāk Gunita gaidīja, kad varēs teikt ardievas Temaram, vecajam vīram, kurš skolotāju uzskatīja par amerikāni un uzdeva milzum daudz jautājumu par šo valsti un Gunitas dzīvi. Viņu nodarbības patiesībā prasīja ne vien papildu sasprindzinājumu, bet arī piepūli. Gunita vienmēr jutās nogurusi viņa 3 stundu garajās nodarbībās. Telpa bija ļoti auksta un nepavisam nerosināja uz mācīšanos, turklāt viņš gribēja apgūt tikai IELTS specifiskos uzdevumus, kuru bieži Gunitai nebija. Viņi izmantoja vīra grāmatas, kas skolotājai radīja daudz lielāku stresu. Ja nu tur pēkšņi parādās kāds vārds, ko viņa nezina? Visgrūtāk gāja ar klausīšanās vingrinājumiem. Bieži arī Gunita nesaklausīja pareizās atbildes, un viņai nācās izdomāt dažādākos iemeslus, kāpēc viņa kaut ko nav dzirdējusi vai sapratusi. „Šis laikam ir specifisks britu angļu valodas vārds,” viņa teica kā amerikāne. „Vai, es šo īsti nesaklausīju, neskaidra balss!” viņa attaisnojās. Vienmēr bija tik grūti atrast iemeslu! Taču pēdējā viņu nodarbībā, šķiet, arī Temars saprata, ka Gunita ir jau tik ļoti nogurusi no centra uzliktajiem pienākumiem, ka viņš pat ierosināja: „Vari iet. Mums nav te jāsēž. Varam beigt šodien ātrāk.” Skolotāja bija kungam no tiesas pateicīga. Tās tiešām vienmēr bija trīs garas darba un sasprindzinājuma stundas, ko viņi pavadīja kopā. Beidzot tām bija gals. Gunita novēlēja veiksmi eksāmenā un prom bija. Viņai bija žēl, ka ir melojusi, bet tur vairs neko nevarēja darīt. Būtu vēl vairāk žēl tagad pateikt, ka patiesībā viss, ko viņa ir teikusi par savu amerikānisko izcelsmi, bija meli. Tikai un vienīgi meli. Bija par vēlu. Viņa nedrīkstēja veco kungu šādi traumēt. Viņi šķīrās kā labi draugi.

Ar Jasmīnu, jauno dāmu, kas līdz pat pašām kursa beigām bija draudzīga un vēsa vienlaicīgi, viņas tā arī nekļuva par draudzenēm. Kurss bija formāli beidzies, viņas šķīrās. Viss noritēja pieklājīgi, bez liekām emocijām. Arī ar Amelu, interesanto jauno sievieti, kas vīra varā tikai sēdēja mājās ar bērniem un uzņēma Gunitu kā vienīgo sakaru līdzekli no ārpasaules, kurss beidzās diezgan lietišķi. Lai arī viņas apmainījās skaipa kontaktiem, problēma bija valoda. Viņas nevarēja daudz sarunāties, jo Amelas angļu valoda nebija tā arī īpaši uzlabojusies. Viņai bija problēmas jau ar vārdu un burtu izrunāšanu vien, un Gunitai sagādāja grūtības viņu mācīt. Ne velti studentei pirms Gunitas bija ēģiptiešu skolotāja, kas varēja lietas izskaidrot arābu valodā, taču nez kāpēc viņa bija pieprasījusi amerikāni – tātad Gunitu.

Vissirsnīgākās attiecības Gunitai bija izveidojušās ar Habibu, studenti, kas savai skolotājai daudz stāstīja par Ēģiptes kultūru un islāmu. Ar viņu bija tik viegli, un meitenes bija kļuvušas par labām draudzenēm jau no pirmās dienas. Arī viņas mammai Gunita patika, un abu pēdējā stundā Habiba pat raudāja. Viņai vasarā bija jābrauc prom – uz Kataru, kur strādāja viņas tētis. Meitenes pievienoja viena otru feisbukā, un Gunita no sirds cerēja, ka varēs Habibu satikt vēl.

Bija tik ļoti žēl pamest studentus. Kad pēdējās divas nedēļas bija kā atvadīšanās, Gunita saprata, cik daudz viņai katrs no tiem nozīmējis. Turklāt arī viņiem Gunita bija patikusi. Piemēram, ar Aimenu, kurš jau labi zināja angļu valodu un nāca to vienkārši praktizēt, pēdējā stundā viņi ēda šokolādi un skatījās Eirovīziju. Gunita stāstīja, cik Eiropā tas ir svinīgs un reizē arī dīvains pasākums. Viņš ļoti bieži jautāja Gunitai par Eiropu. Izskatījās, ka tas puisim ir sapnis, kuru gribētu piepildīt – paceļot pa Eiropas valstīm. Un tad pēkšņi viņš skolotāju pārsteidza nesagatavotu – izņēmis no somas milzīgu stikla glāzi, viņš to pasniedza savai skolotājai. Gunita sākumā nesaprata, kas tas ir, bet tad viņš izvilka maisiņu ar mazu zilu zivtiņu. Gunita nekad nebija gaidījusi dāvanas no studentiem. Un pavisam noteikti ne akvāriju ar zivi.

Viņa bija no tiesas laimīga, redzot, ka par spīti nelabvēlīgajai attieksmei no centra puses, gala cīņā uzvarēja labās attiecības, kas bija izveidojušās starp Gunitu un studentiem. Tās bija stiprākas un nepārtrūks pretēji viņas attiecībām ar Nahlu un Aminu. Pat dienā, kad Gunita atnāca pēc savas pēdējās algas (jo visas stundas jau bija pabeigusi), priekšnieces neizrādīja cieņu.

Tikšanās bija sarunāta astoņos vakarā. Gunita atnāca tieši laikā, taču Nahlas vēl nebija. Tas nebūt nebija pārsteigums. Skolotāja pacietīgi gaidīja. Ieradās Nahla, un meitene jautāja, vai varētu dabūt savu algu, taču priekšniece teica, ka jāgaidot Amina, kas ieradīsies pēc piecpadsmit minūtēm. Pagāja pussunda, un Aminas vēl nebija. Gunita jau sāka nervozēt, jo, tā kā šī bija algas, nevis darba diena, viņai mājās bija jātiek pašai. Taču pulkstenis jau rādīja pāri deviņiem un vēl ne miņas no solītā. Gunita iegāja Nahlas kabinetā.

„Nahla man tiešām tālu jābrauc. Vai tu nevari izsniegt algu?”

„Es teicu. Jāgaida Amina,” viņa tikai uzbļāva, un Gunita aizgāja atpakaļ uz soliņa, kur bija sēdējusi savā pirmajā dienā, kad centrā ieradās. Tas pats soliņš, tā pati gaidīšana, taču tik daudz kas bija mainījies. Centra telpas izskatījās vizuāli pievilcīgākas. Pat skudras bija noindētas – beigtas tās turpat mētājās pie sienas. Tiesa, tualetē to gan vēl bija papilnam. Vai tiešām es te izturēju gandrīz četrus mēnešus? Gunita sev jautāja. Tā tas bija.

Ieradās Amina, kad bija jau pusstunda pāri deviņiem, un Gunita nopriecājās, ka tūlīt dabūs algu. Viņa pieklauvēja pie Nahlas kabineta un uzreiz gāja iekšā.

„Vai tu nevari nedaudz uzgaidīt, kad klauvē?” Nahla uz viņas uzbļāva.

„Es atvainojos, es tikai gribēju pateikt, ka Amina ir ieradusies.”

„Gaidi! Viņa vēl nav brīva!” Nahla atbildēja.

„Nahla, bet ir jau tik vēls, man tiešām jābrauc mājās. Autobusi jau būs aizgājuši,” Gunita lūdzās. Nahla noelsās, dusmīgi piecēlās no savas vietas, aizgāja uz Aminas kabinetu, tad atgriezās atpakaļ, uzmeta Gunitai uz galda naudu kā tādus kaulus sunim un, apsēzdamās savā krēslā, turpināja rakstīt, acis nepaceldama. Monētas teju vai nogāzās zemē. Gunita tās aši uzlasīja, tāpat arī paņēma uz galda izkaisītās papīra banknotes un, pat nesalikusi makā, izskrēja ārā no Nahlas kabineta. Prom, es te vairs nekad savu kāju nesperšu! Tikai prom. Nahlai pat nerūpēja pienācīgi atvadīties. Tad Gunitai arī ne. Viņa tikai paņēma nopelnīto naudu un nevēlējās Nahlu vairs redzēt. Tāpat arī ne Aminu. Fatma un šoferis bija vienīgie, kurus viņai šeit bija žēl atstāt. Kaut viņiem izdotos atrast citu darbu! Gunita pie sevis domāja. Neviens nav pelnījis strādāt šajā centrā.

Dalīties.

Atstāt Ziņu