Vārda dienu svin: Konrāds, Sebastians

Trīs tases Ēģiptes: XCIV daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Ardievas Ēģiptei?

Nākamajās dienās Gunita vēl ilgi domāja, kam ticēt – māsai vai Ādamam – un kā uztvert to, ko Juta viņai bija teikusi. No vienas puses bija Ādams, kurš viņai vēl un vēlreiz apliecināja, ka viņam nav iemesla melot, un to pat arī saprata Gunita. No otras puses bija viņas māsa, kas teica pretējo. Gunita pieļāva dažādus variantus. Viņa sāka domāt par to, kas notiktu, ja izrādītos, ka viņas māsai tomēr ir taisnība un Ādams melojis. Jā, viņa būtu ļoti dusmīga. Viņa tiešām justos krāpta un muļķota. Turklāt vairāku mēnešu garumā. Taču savā ziņā viņa būtu ļoti priecīga – tātad tas nozīmētu, ka Ādams nav slims? Ka Ādamam nav vēzis? Bet tas taču bija tas, ko viņa gribēja – viņa gribēja, lai viņš būtu vesels, lai viņas draugs, kas nu jau tiešām bija kļuvis par ļoti tuvu draugu, nemirtu. Gunitai sāpētu, ja viņš gadījumā būtu melojis, taču viņa zināja, ka agrāk vai vēlāk piedotu viņam – kā līdz šim piedevusi.

Taču tas nevarēja būt tik vienkārši, ka māsai ir taisnība. Šis bija pavisam cits gadījums, kuru nevarēja tā vienkārši pielīdzināt Jutas minētajam gadījumam. Kaut kur dziļi sirdī Gunita zināja, ka tās asaras un emocijas bija īstas. Iespējams, patiesība bija kaut kur pa vidu Jutai un Ādamam? Iespējams, Gunita nezināja vēl kaut ko? Iespējams, pirms Londonas, kad abu attiecības vēl nebija tik labas kā pašreiz un viņi bieži strīdējās, Ādams bija izdomājis, ka uzsāks šos melus, lai Gunitu beidzot iekarotu, un tagad bija par vēlu atzīties, ka tie bijuši tikai meli? Un tomēr – Gunita bija redzējusi, kā viņam sāp. Sajutusi to. Lai kā arī būtu, meitene tur vairs neko nevarēja darīt. No viņas te nekas nebija atkarīgs. Viņa turpināja dzīvot uz priekšu. Tad redzēs, kādās sliedēs viss iegrozīsies. Viņai negribējās tagad vainot vienu vai otru. Negribējās atkal nomocīt savu galvu ar kārtējām dusmām, vilšanos, negatīvo.

Parasti Ādams bija tas, kas Gunitai mācīja neatdarīt ļaunu. „Dievs atdarīs gan labo, gan ļauno,” viņš vienmēr teica. Viņi daudz runāja par reliģiju, pirms Gunita iemiga. Ādams bija teicis, ka visiem ir savi trūkumi un arī viņš nav labs musulmanis, taču daudzas lietas viņš centās ievērot. Pēdējā laikā viņš vairs nelietoja alkoholu. Piektdienās vienmēr gāja uz mošeju. Patiesībā viņi pat Londonā bija apmeklējuši mošeju, lai Ādams varētu izpildīt piektdienas lūgšanu. Gunita, pirms atbrauca uz Ēģipti, par islāmu nezināja gandrīz neko. Taču tagad viņai ļoti patika tie stāsti, ko viņa dzirdēja no studentiem un Ādama.

„Vai zini, kāpēc Dievs mūs radīja?” reiz Ādams bija jautājis Gunitai.

„Nē. Kāpēc?”

„Lai mēs viņu dievinātu. Un dievināt nozīmē ne tikai lūgt Dievu. Tas nozīmē strādāt, apprecēties un radīt bērnus. Jebkas, kas saistīts ar pasaules attīstīšanu, ir dievināšana, ko Allāhs no mums sagaida. Bet tev vispirms ir jātic Dievam, jo, ja tu tici, tad tu to visu dari ar nolūku – dievināt Dievu. Piemēram, kad es tev palīdzu, es pirmkārt to daru Dieva dēļ. Dievs vienmēr ir vispirms,” stāstīja Ādams, un Gunita viņā klausījās. Ādama balss bija teiksmaina un mierīga. Katru reizi, kad puisis uzkavējās ilgāk, viņa jutās kā dzirdētu jaunu pasaku. Tie bija dažādi stāsti no islāma, arī Ēģiptes vēstures. Ādams viņu tiešām bagātināja. Pat, ja viņš teica, ka vēlētos, lai Gunita pāriet islāmā, viņš to nekad nespieda. „Sāc lasīt Korānu, sāc interesēties,” viņš tikai dažkārt aicināja, taču bija jau pieradis, ka aizņemtā meitene aizbildinās ar laika trūkumu – un lielākoties tā nebija aizbildināšanās, viņai tiešām nebija laika. Gunitu ieinteresēja reliģija, īpaši šajā dzīves periodā, kad tā bieži palīdzēja izprast ēģiptiešu kultūru, viņu rīcību un pašus ēģiptiešus. Taču ne jau, lai kļūtu par šīs reliģijas sekotāju, bet lai to izzinātu.

Vai tiešām šis cilvēks man spētu melot? Tad jau sanāk viņš būtu melojis arī Dievam. Arī Allāham. Bet Dievs taču ir vispirms.

Ādama slimību un strīdu, kas toreiz bija radies, viņi vairs nepieminēja. Gunita vairs neprasīja Ādamam neko par to. Viņa izlēma visu atstāt, kā ir. Godīgi sakot, viņa jau bija tik nogurusi no visiem šiem strīdiem, meliem, pārpratumiem, aizdomām, slodzes. No visa. No Ēģiptes. Likās, nekas viņu nespēs no tā paglābt. Pat darbs valodu centrā, ko viņa drīz pabeigs. Tomēr Gunita bija aizmirsusi par kādu ziņu, kas meiteni pārsteidza, taču nesa sevī atbildi uz Gunitas sev pēdējā laikā uzdoto jautājumu: kā rīkoties? Ko darīt tālāk?

Atbilde atnāca pati no sevis. Vīza. Gunitai nebija izdevies to pagarināt. Pat, ja ārzemniece iepriekš bija brīdināta, ka kādu reizi viņas vīzu var nepagarināt, Maikls bija mierinājis, ka gan jau būs labi, viņi tikai tā saka un gan jau pa mēnesītim tik pagarinās uz priekšu. Ēģiptē ar visu varot tikt galā, te vienmēr var „izbraukt”, kā viņš to bija teicis. Ādams savukārt bija runājis par precēšanos vai darba vīzu. Par to visu noteikti varētu tagad cīnīties, ja gribētu… taču Gunita, stāvot vīzas ofisā starp daudzajiem ārzemniekiem, pēkšņi sajutās tā, it kā zīme no augšas viņai liktu sekot ierakstam meitenes pasē: 45 dienu laikā jāpamet valsts. Turklāt labāk to darīt ātrāk, jo, ja izbraukšanu atliks, var sanākt maksāt sodu lidostā.

Šī ziņa satrieca Ādamu.

„Mēs tev nokārtosim darba vīzu vai arī apprecamies, un viss būs vienkārši,” viņš teica. Taču Gunita zināja, ka darba vīza būtu pārāk liels dokumentu kalns un, zinot Ēģipti, ļoti garš un nervu kutinošs process. Turklāt tad tas nozīmētu, ka viņai kādā kompānijā jāstrādā vēl vismaz gadu. To viņa negribēja. Gunita patiesībā bija rēķinājusies šeit nepalikt ilgāk kā līdz oktobrim, kad bija pasūtīta viņas atpakaļceļa biļete uz Latviju, ja Mahmuds Alī to pēkšņi neiedomāsies atcelt. Savukārt par precēšanās ideju nebija ne vārda runas.

„Bet varbūt tas tā ir lemts. Es tūlīt pabeigšu darbu centrā un varēšu doties prom,” Gunita centās Ādamu pārliecināt.

„Un tu pametīsi mani? Gunita, es nevaru bez tevis. Gunita, lūdzu, tu man esi vienīgā, lūdzu nepamet mani,” Ādams lūdzās.

„Es negribu tevi pamest, Ādam, bet ko es varu darīt? Tu redzi, kā man nav veicies ar darbiem. Turklāt man tiešām vajag pārtraukumu. Es vairs nevaru izturēt visu, kas te notiek, šo nenormālo karstumu. Varbūt man tiešām labāk braukt mājās,” viņa teica.

„Bet tu vari aizbraukt tikai uz nedēļu un tad atbraukt. Tad tu būtu pametusi valsti un, iebraucot, dabūtu jaunu vīzu. Turklāt es nokārtošu tev darba vīzu,” viņš centās kā spēdams, lai meiteni pārliecinātu.

„Nezinu… varbūt,” Gunita pieļāva, jo negribēja draugu apbēdināt. „Bet man tiešām ir jāizbrauc no šīs valsts… vismaz uz kādu laiku,” viņa to zināja pavisam noteikti.

„Lūdzu, Gunita, tev jāatgriežas! Manis dēļ! Un es apsolu, ka tu redzēsi daudz labāku Ēģipti,” Ādams viņu joprojām centās pārliecināt un paskatījās uz Gunitu tā it kā visa viņa pasaule sabruktu, ja meitene šobrīd neapsolītu, ka atgriezīsies, taču viņa zināja, ka diez vai to darīs, kā būs tikusi atpakaļ Eiropā. Un būtu muļķīgi solīt.

„Ādam, man tiešām te ir grūti gājis. Es nesūdzos un novērtēju pieredzi, ko te guvu. Un bija jau arī daudz labu brīžu! Tādu, ko es nekad citur un ar nevienu citu kā tevi nepiedzīvotu! Bet es negribu tagad neko solīt. In shaa Allah,” viņa tik dabiski bija sākusi lietot šo teicienu, ka pati vairs nepievērsa tam uzmanību. „Tad redzēs… Es centīšos,” Gunitai kļuva Ādama žēl, un viņa vēlējās vismaz nedaudz šim bēdīgajam faktam piešķirt pozitīvismu. Tas uz mirkli izdevās. Ādams pasmaidīja.

„Ēģipte vienmēr būs tavas mājas,” viņš tikai atgādināja.

Lai gan Ādams bija kļuvis par ļoti tuvu draugu, Gunita patiesībā tik ļoti ilgojās pēc Eiropas: autobusiem un vilcieniem, kas kursē pēc saraksta un pienāk laikā, latviešu ēdiena, maizes, augļiem un dārzeņiem, zaļas pļavas, kur bezrūpīgi gulēt un lasīt grāmatu, cilvēkiem, kas viņu nepamana, kad paiet garām. To iedomājoties, viņā iedegās enerģijas dzirksts. Viņai tiešām sagribējās nokļūt mājās, kur atpūsties no intensīvā darba, satiksmes un pastāvīgās izsalkuma sajūtas, kas viņu mocīja Ēģiptē. Pastāvīgajām pārmaiņām un pārbaudījumiem. Vēl joprojām viņa jutās nemājīgi savā milzīgajā dzīvoklī. Vēl joprojām viņai bija bail no tām 16 sienām, kuras viņa apdzīvoja viena pati. Turklāt Gunita bija redzējusi feisbukā, ka arī Renāte ar Mārtiņu ir atgriezušies mājās. Viņi izskatījās tik laimīgi savās bildēs košajos Latvijas zaļumos. Gunita tik ļoti sailgojās pēc tā visa. Bet Ādams… Protams, bija žēl, taču meitene apzinājās, ka tāpat agri vai vēlu šī reize būtu pienākusi. Turklāt viņi vienmēr paliks draugi internetā un, ja vajadzēs, Gunita draugam būs klāt, kad pienāks tā baisā reize… par kuru viņi vairs nerunāja.

Tikpat ātri, cik meitene pieņēma lēmumu braukt uz Ēģipti, pamest ciematu, doties uz Londonu, pieņemt vienu vai otru darbu, viņa tagad izlēma: es vēlos aizbraukt no Ēģiptes. Gribu mājās!

Dalīties.

Atstāt Ziņu