Vārda dienu svin: Rolands, Rolanda, Ronalds, Erlends, Lūkass

Trīs tases Ēģiptes: XCII daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Tas nelietis melo!

Maija mēnesis, kad karstuma vilnis plosīja Kairu, un arvien grūtāk kļuva pārvietoties transportā un izturēt garās slodzes, atelpu Gunitai nedeva. Tā vietā, lai vakaros nesteidzīgi šķiestu laiku āra kafejnīcās, viņa tikai strādāja un strādāja – cītīgi abos darbos – un turpināja uzņemt vienu sitienu pēc otra. Kā baterijai viņai bija jāsaglabā mundrums un jāspēj pielāgoties. Tikpat negaidīti, cik Gunitu pārsteidza strīds ar Nahlu un pēkšņās stundas, kas viņai bija jāpabeidz, Lieldienu viesības pie Mahmuda Alī, nozagtais mobilais telefons, viņu nošokēja Jutas teiktais skaipā, kad Gunita sēdēja vienā no centra mācību telpām un gaidīja Ahmedu, viņas pašu pirmo stundentu, kurš kā vienmēr kavējās.

„Viņš melo, tas nelietis tev melo,” bija māsas vārdi.

„Ko? Par ko tu runā?” Gunita nesaprata, kas notiek.

„Ādams! Netici viņam! Nav viņam nekāds vēzis! Manai bērnudārza audzinātājai bija tāpat! Vēl tagad dzīvo Ēģiptē un ieslēgta mājās.” Jutas teikumi skaipā rakstījās viens pēc otra, Gunitai nesaprotot, kas notiek.

„Ādams melo? Par ko tu runā? Kāda bērnudārza audzinātāja? Nē, šis nav tas gadījums. Ādams nemelo!” Gunita protestēja.

„Man jau viņš Londonā nepatika. Protams, ka melo. Tā audzinātāja arī aizbrauca uz Ēģipti, viens čalis viņai šito sastāstīja, teica, ka uz miršanas robežas un lūdzās, lai viņi precas, šie apprecējās un tagad jau viņai divi bērni no viņa un dzīvo tur Ēģiptē, vēl joprojām nav miris. Vēzis pēkšņi pēc laulībām pazuda. Tas ir reāls stāsts!”

Gunita klausījās un bija šokā. Nevar būt! Visu šo laiku? Kopš Londonas! Viņš būtu melojis? Un kā tad tie stāsti? Kā tad tā iztēlošanās par to, kā būs pēc tam… Kā tad viss pārējais? Nē, tas nevar būt. Tas vienkārši nav iespējams! Turklāt kurš melotu par tik nopietnu slimību? Tiesa, viņa ticēja savai māsai un zināja, ka stāsts varētu būt īsts, bet visu šo laiku viņa bija ticējusi arī Ādamam – cilvēkam, kas par viņu rūpējās. Durvīs parādījās Ahmeds.

„Labdien! Atvainojos par kavēšanu,” viņš smaidīgs teica un nāca iekšā.

„Pagaidi,” Gunita uzrakstīja skaipā māsai un aši pievērsās savam studentam.

„Jā, sveiki..” viņa neveikli atteica. Viņi uzsāka stundu, taču nespēja tai koncentrēties. Vai tu nāksi, kad man paliks sliktāk? Vai tu nāksi uz manām bērēm? Gunitai prātā skanēja teikumi, ko Ādams viņai bijai teicis. Man tik ļoti sāp galva. Tik ļoti…

„Tātad ko jūs domājat par veselīgu uzturu?” Gunita centās vadīt stundu par spīti tam, ka viņas domas lidoja citur. Viņi bija iepazinušies ar dienas jaunajiem vārdiņiem un pielietoja tos tagad praksē.

„Jā, es pavisam noteikti atbalstu…[vēzis…. Ādamds melo?] veselīgu uzturu…[viņš taču nemelo!], bet dažkārt tāpat sanākt paēst Kentuki…”

„Mhh, mhh,” Gunita tikai māja ar galvu. [Neraudi Gunita, habibi, mēs tiksimies paradīzē.] Gunita nespēja atbrīvoties no domām par Ādamu, no tā, par ko viņi bija runājuši visu pēdējo mēnesi.

„Īpaši tas gadās, kad esmu darbā, nav īsti laika paēst, visi pasūta kaut ko uz ātro.[Vai šis viss bija tikai teātris? Vai viņš būtu spējīgs man melot?]. Un tad mēs bieži pasūtam picu vai kaut ko no Makdonalda.

„Hmm, hmm..”

„Vai es varētu tagad aiziet uz lūgšanu?”

„Hmm, hmm. [vai viņš tiešām šo visu laiku būtu man melojis?]. „Kur jūs ejat?” Gunita pēkšņi pamanīja, ka viņas students ceļas un iet ārā no telpas. „Tas nav, kā jūs domājat,” viņa apjauta, ka jau no stundas sākuma nav spējusi koncentrēties nodarbībai. „Lūdzu neejiet, lūdzu!”

„Ko lūdzu? Es ātri. Lūgšana šajā laikā. Lūdzu atvainojiet!” viņš vēlreiz atkārtoja.

Gunita nopriecājās. Viņa jau domāja, students būs ievērojis viņas izklaidību un tāpēc mucis prom. Taču tā ir tikai lūgšana. Viņa ātri pieslēdzās atpakaļ pie skaipa. Tur joprojām bija Juta.

„Tas nevar būt ar Ādamu! Es tiešām zinu, ka viņš man nemelotu. Turklāt es esmu bijusi klāt, kad viņam sāp galva, kad viņš cieš, es esmu redzējusi, nē, viņš nespētu tā melot par savām emocijām,” Gunita pastāvēja uz savu.

„Tu vienkārši esi kārtējā, kas ir iekritusi un negribi to pieņemt. Viņi visi ir vienādi! Visi viņi melo! Visi! Vai tad tu nezini stāstus par musulmaņiem! Esi uzmanīga un nepiekrīti nekādām laulībām!” viņa norādīja.

„Nav tā Juta! Ādams nav visi! Un kā tu vari tā vispārināt! Tu neesi te bijusi, tikai saklausījusies sliktos stāstus un domā, ka visi ir tādi. Nav tā. Visur ir labi un slikti cilvēki. Un Ēģipte nav izņēmums. Ko es te būtu darījusi bez Ādama un viņa draugu palīdzības?” Gunita kļuva dusmīga uz māsu.

„Netici viņam! Es tev saku! Nepiekrīti nekādām laulībām!”

„Kādas laulības? Mēs ar Ādamu esam tikai draugi!” Gunita norādīja. Tad uz mirkli viņa atcerējās, ka reiz Ādams bija piedāvājis apprecēties, lai atrisinātu viņas vīzas problēmu. Vēl joprojām Gunita nezināja, cik ilgi viņai būs šeit ļauts uzturēties. Nē, Ādams to bija toreiz ieminējies tikai vīzas dēļ – viņš mani apprecētu, un tad es skaitītos kā legāla iedzīvotāja. Taču viņa to toreiz bija pat kategoriski atteikusi. Pavisam noteikti nē. Tad jau drīzāk Gunita pametīs valsti.

„Es tev ieteiktu pajautāt viņam dokumentus, kur ir ārsta slēdziens par to, ka tur ir vēzis,” Juta turpināja mācīt Gunitu.

„Ko? Tas taču būtu tik stulbi, Juta! Šādi prasīt cilvēkam, kurš ir slims? Tu spēj to aptvert? Turklāt tāpat tie dokumenti būtu arābu valodā,” Gunita protestēja.

Viņas jau atkal pārtrauca sarunu, jo klasē pēc lūgšanas pauzes ienāca Ahmeds. Gunita centās novadīt nākamo stundas daļu kā nākas, taču domas šaudījās par tikko dzirdēto no Jutas. Nevar būt! Tas taču nevar būt. Vai tiešām Ādams būtu visu šo laiku izlicies? Viņa atcerējās, kā viņš nebija gribējis, lai Gunita pārvācas dzīvot kur citur, lai viņa vienmēr ir Ādama tuvumā. Un tās reizes, kad viņam tik nenormāli sāpēja galva, kad viņš pie viņas palika un gaidīja, kamēr Gunita iemieg. Tās reizes, kad abi bija raudājuši, kad viņš stāstīja, kā vēzis pamazām saēdīs viņa organismu, kā viņš ar laiku nevarēs staigāt un gaidīs, lai Gunita viņu apciemo, bēres…Tās visas bija tik patiesas emocijas. Tik patiesas asaras. Tik patiesas sāpes. Vai viņš par to visu varētu tā vienkārši melot kā melotu, kāpēc nokavējis darbu vai svarīgu tikšanos? Par tādām lietām taču nemelo! Nemelo! Par to nekad nemelo! Un tomēr tas ēģiptietis bija melojis. Tas cits ēģiptietis bija melojis, lai apprecētu latviešu meiteni. Taču cilvēki ir dažādi. Tu nedrīksti vispārināt! Gunita bija teikusi Jutai un tagad atgādināja sev! Ādams tāds nav!

 Tai pat laikā Gunita zināja, ka Ēģiptē melo. Te ir tik daudz melu. No Nahlas, no Fatmas. Melot te ir tik normāli. Reiz Gunita bija Ādamam sūdzējusies, šī ir melu pilsēta, melu valstība, un tagad meloja viņa pati. Pat viņai bija jāmelo, ka ir amerikāne. Jāizgudro stāsti. Kas ir īsts un kas nav? Vai arī Ādams spētu melot? Nē, to nē! Gunita bija strupceļā. Domu strupceļā. Kā lai tās tagad virza? Uz kuru pusi iet? Kam ticēt? Kā pie diviem dzelteniem luksoforiem. Tie abi bija dzelteni un neviens no tiem nekrāsojās zaļš. Uz kuru pusi lai iet? Kurš no viņiem iedegsies zaļš? Kurš parādīs patiesības gaismu?

„Un vai jūs ēdat veselīgi?” Ahmeds pārtrauca Gunitas domu lidojumu. Skolotāja, kas visu laiku bija tikai mājusi ar galvu un neuzdevusi studentam nākamos jautājumus, tagad attapās kā mainītās lomās.

„Ak…es atvainojos…”

„Man šķiet, jums vajadzētu ēst vairāk. Jūs esat ļoti tieva un kopš mūsu pirmās reizes, est pat novājējusi,” viņš norādīja.

„Ak tā?” Gunita izlikās, ka dzird to pirmo reizi, ka nav to pamanījusi, taču zināja, ka viņam ir taisnība. Kāda tam nozīme? Kāda tam tagad nozīme? „Es to ņemšu vērā,” viņa tikai piebilda.

„Vai man būs mājasdarbs?” viņš jautāja. „Es varētu uzrakstīt stāstiņu par ēdieniem,” Ahmeds piedāvāja, un tagad Gunita nudien sajutās, it kā stundu vadītu viņas students.

„Ahā, jā… jā, jā… tieši to arī es biju domājusi,” Gunita meloja. Patiesībā viņa nespēja padomāt par neko citu kā Ādamu, vēzi, Jutas teikto. Arī nākamajā stundā viņa knapi turējās un gaidīja, kad beidzot tiks mājās.

Pēdējā stunda bija galā, Gunita sagaidīja šoferi un brauca uz savu dzīvokli. Zvanīja Ādams. Kā parasti. Viss taču bija kā parasti. Viņš piezvanīja ap desmitiem un Gunita pateica, kur atrodas, un tad viņi sarunāja tikties pie viņas mājas. Viņš pajautāja, vai Gunitai nevajag kaut ko nopirkt no veikala, zinot, ka viņai vairs nebūs spēka aiziet pašai, un meitene atbildēja, lai nopērk lavašu un apelsīnus. Kā parasti. Viss taču bija kā parasti. Pat Ādama balss. Un tomēr ne. Gunita bija iemācījusies melot par daudz ko, taču ne par savām izjūtām. Viņai bija grūti izlikties, ka viss ir kā vienmēr, un viņas sarunas ar Jutu nebūtu bijušas…

Dalīties.

Atstāt Ziņu