Sabradāt centru kā kukurūzas vālīti
Gunita neticēja, ka spētu savas dusmas beidzot izteikt Nahlai. Patiesībā pienāca diena, kad tās vairs nebija tikai dusmas. Pēc apmēram divdesmit dienām, kas bija pavadītas depresijā, agresijā un milzīgā darba slodzē tas bija izmisums un nogurums no visa, kas pašlaik Gunitas dzīvē notika – viņas jaunais darbs, vecais darbs, autobusu stopēšana un Kairas putekļi, cilvēku burzmas, nežēlīgais maija karstums, emocionālais nogurums. Ja dzīvojot ciematā pie Mahmuda Alī, Gunita pēc tā visa bija ilgojusies – pēc kripatiņas sabiedrības, cilvēku – , tad tagad viņa to visu nicināja. Viņa nicināja to, ka nespēj nekad paiet pa ielu, kad kāds aiz muguras nepasaka „Welcome to Egypt”. Visi viņai vienmēr gribēja pievērst uzmanību, pielīst. Viņa necieta šo burzmu. Nez kāpēc dzīve Ēģiptē vienmēr bija galējību dzīve ar galējību sajūtām? Vai nu nav neviena cilvēka vai ir milzīgi pūļi, kas nogurdina. Vai nu darba nav vai tas ir pārpārēm. Kāpēc nekas nevarēja būt līdzsvarā?
Nahla iesauca Gunitu kabinetā, lai pārrunātu viņas stundu plānu. Skolotāja zināja, ka tas noteikti nevar būt tāpēc, ka viņai uzliek jaunus studentus. Viņas taču ar Nahlu bija sarunājušas. Vienojušās. Turklāt Gunitas plānojumā nebija arī laika, kur vēl kaut ko jaunu varētu pielikt. Gunita jau tā bija rūpīgi izskaitījusi visas palikušās stundas ar katru studentu, uzrakstījusi sev tabulā, un ikreiz, kad dienas beigās brauca uz mājām, viņa izdzēsa veco skaitu un ierakstīja jaunu – samazinātu. Tā bija viņas vienīgā motivācija – šī jau nobružātā papīra lapa, kur ar katru dienu cipari virzījās uz mazāku un mazāku, lai beidzot sasniegtu „0 atlikušās stundas”. Tas bija vienīgais dzinulis, kas viņu motivēja no rīta celties un doties uz darbu. Tas vēl bija tāls un lēns ceļš ejams, taču tas vismaz bija ceļš – tā bija kaut kāda virzība, izeja no šī centra, no neorganizētības, necilvēcības un nedraudzīgās attieksmes, kas spēcīgi sabojāja pašu mācīšanas procesu.
Nahlai tagad jau bija savs kabinets. Tas bija iekārtots vienā no kādreizējām mācību telpām. Šo divu mēnešu laikā centrs patiesībā bija ļoti mainījies – izkārtnes pie ārdurvīm ar uzrakstiem, ka „pie mums ir tikai native pasniedzēji”, jauni galdi administrācijas daļā, nomainīti logi. Varēja redzēt, ka centrā ieplūst nauda. Daļu no šīs naudas, iespējams, pat lielāko daļu bija iepludinājuši Gunitas studenti. Arī Nahla, kas tagad lepni sēdēja savā kabinetā, nevis kopā ar sekretārēm, izskatījās, sākusi labi dzīvot. Jauns mobilais telefons, mazs, piemīlīgs sarkans klēpjdators, kuru, šķiet, darbam viņa tāpat neizmantoja, jo turpināja rakstīt ar roku uz apbružātajām lapām. Kostīms ar spilgti sarkaniem klasiskiem svārkiem un sarkanu žaketīti, žvadzošas rokassprādzes, pieskaņoti sarkani auskari un kaklarota, jauna frizūra un rokassomiņa.
Kad Gunita ienāca viņas kabinetā, kā Nahla bija prasījusi, priekšniece izņēma no somiņas Gucci smaržas, Marlboro cigarešu paciņu, šķiltavas, ūdens pudeli, bloknotu un pildspalvu ar centra simboliku (iepriekš tādu nebija) un, atspiedusies uz sava krēsla, palūkojās uz Gunitu – vienkāršo meiteni, kuras melnbaltie puķainie svārki šo mēnešu laikā bija izdiluši un saulē izbalējuši, tāpat arī zilais T-krekls, kas uzvilkts virsū, vairs nebija spilgti zils. Melnās basenes vairs nebija melnas, bet putekļu apputējušas. Gaišie mati skolotājai bija saņemti nevīžīgā astē. Uz sejas nebija ne kripatiņas kosmētikas pretēji Nahlas izzīmētajām melnajām acīm un spilgti sarkanām lūpām. Pati skolotāja bija kļuvusi kalsna un vārga, kamēr Nahla ieguvusi treknākus gurnus. Norūpējušos seju viņa skatījās uz savu priekšnieci.
„Jā, sēdies,” Nahla teica un aizkūpināja cigareti. Valdniecei nemaz neienāca prātā, ka telpā, kurā nebija logu, tas varētu būt kaitinoši. Gunita apsēdās, taču uz sarunu neuzprasījās. Lai jau runā, kas runājams – tikai ātrāk.
„Gunita, tev būs jāpaņem divi studenti… nākamnedēļ,” priekšniece strikti pateica bez mazākās emociju izpausmes. Teikums, kuru Gunita bija rēķinājusies vairs nedzirdēt, bija tomēr pateikts. Meitene nespēja noticēt tam, ko dzird.
„Ko? Nahla, bet mēs taču sarunājām, ka es vairs jaunus studentus neņemšu!”
„Tie nav jauni studenti. Misis Mona – 4 stundas, Ahmeds – 5 stundas, viss.”
„Tie ir jauni studenti. Kad tad es viņus varu paņemt?”
„Kad tavas stundas atceltas, es tev tos likšu vietā,” Nahla skaidroja jau tā, kā visu būtu izplānojusi. Viss jau ir sarunāts. Lieliski! Gunita visu šo laiku bija skaitījusi nedēļas, dienas, stundas, kad varēs drīzāk tikt prom no centra, bet tā vietā lai atceltās stundas aizvietotu ar pašas studentiem, Nahla pieliks klāt vēl divus jaunus klientus.
„Bet Nahla mēs tā nebijām runājušas!” Gunita juta, kā viņas balss tonis kļūst augtstāks. Gunitai šis bija apnicis. Jau atkal jaunas stundas! Kāpēc man jācieš no tā, ka jau kārtējā skolotāja pametusi centru? Kāpēc visu uzkrauj man?
„Kas tad tas ir? Tas ir pēcpusdienas laiks, un tu mana darbiniece. Tu strādā pēcpusdienās. Es varu tev likt pēcpusdienā,” Nahla bija ļoti tieša un asa pret Gunitu. „Un vēl – parīt tev divpadsmitos jābūt centrā – tikai vieeena,” viņa uzsvēra,” tikai viena stunda, ko pabeigt ar Mistera Muhameda dēlu.” Jau atkal izskatījās, Nahla to ir pavisam viegli izplānojusi, nerespektējot Gunitas lūgumu nelikt stundas rīta pusē. Taču Gunitai šis teikums pielika punktu klusēšanai un kārtējai dusmu apvaldīšanai. Tas bija par daudz! Gunitas pacietības mērs bija pilns, un nākamajā mirklī viņa pateica ko tādu, kas pārsteidza viņu pašu.
„Nahla, bet mēs runājām, ka es nevaru no rītiem! Kāpēc tu mani nerespektē? Es tajā dienā nevaru divpadsmitos. Nevaru! Turklāt, mēs runājām… mēs vienojāmies… Kāpēc tu tā vienmēr dari? Tu zini, kur es dzīvoju, un es jau tev sen teicu, ka man no maija rīti būs aizņemti ar ko citu? Kāpēc man vienmēr jācieš, kad no centra aiziet kārtējā skolotāja? Un tas viss par šādu attieksmi? Tas viss par to, ka algas dienā tu centies atrast iemeslus, lai man neizmaksātu liekus 100 paundus? Es neēdu, es neguļu. Man nekam nav laika. Šoferis vienmēr kavē. Un tu pat nespēj ievērot to, ko mēs esam sarunājušas? Kāpēc tu mani nerespektē? Es esmu tikai cilvēks. Tikai cilvēks…” Gunitai šajā brīdī no dusmām parādījās asaras un… spīts. „Bet labi! Labi. Es iešu, es novadīšu visas tās sasodītās stundas! Labi, es to visu izdarīšu! Visu izdarīšu, ko teiksi! Tev par prieku!”
Gunita to pateica un saļima asarās. Viņa bija runājusi ar Nahlu tā kā vēl nekad. Pār piekusušās meitenes vaigiem ritēja asaras un vienlaicīgi lauzās ārā dusmas. Viņa izteica visu. Pirmo reizi Nahlas klātbūtnē viņa pateicu visu, ko domā. Ne jau tās vienas papildu stundas dēļ. Tā bija Nahlas attieksme, kuras dēļ Gunita sabruka un izlika savus pēdējo mēnešu sviedrus, ciešanas, negulēšanu, neēšanu. Viņa izlika sevi visu un pasniedza sevi tādu Nahlai. Redzi? Redzi, par kādu tu mani esi pataisījusi? Redzi, kāda es esmu? Redzi, kā es patiesībā esmu cietusi? Nahla viņu nebija cienījusi. Pat to, ko viņas jau sen bija sarunājušas, viņa nebija respektējusi. Turklāt viņa pat nepajautāja: vai tu varētu palīdzēt? Vai tu varētu novadīt stundas? Visu jau varētu sarunāt. Bet nē. Viņa to bija pateikusi tik strikti un valdonīgi kā jau izlemtu, kā jau savā lapā atzīmētu un ar klientiem sarunātu. Nemaz nepajautājot Gunitai. Vai tiešām viņa nespēja izrādīt mazliet vairāk cieņas?
Gunitas teiktais pārsteidza ne tikai Gunitu, bet arī Nahlu.
„Gunita, Gunita, lūdzu neraudi. Viss ir kārtībā, es sarunāšu uz citu dienu. Ja tu nevari, viss ir kārtībā, tikai neraudi, man nepatīk redzēt, ka kāds raud, neraudi,” viņa meitenei teic. Gunita, kas visu laiku bija valdījusi savas asaras, gribēja tieši otrādi – tās parādīt tai briesmonei, kurā nebija ne gabaliņa cilvēcības un sapratnes. Taču pat tas bija liegts. Lai nu kā, viņa darīja kā Nahla lika. Gunita noslaucīja asaras, un viņu turpmākā saruna noritēja mierīgi – viņas vienojās par stundām. Protams, Gunitai tās bija jānovada, taču tagad viņas to sarunāja mierīgi. Nahla tomēr nebija tik cieta kā akmens. Ja gribēja. Vismaz uz vienu vakaru. Pāris stundām.
Tomēr nākamajās dienās Nahlas attieksme pamazām nostājās vecajās sliedēs. Tā bija vēsa un formāla. Viņas tikpat kā nerunāja. Meitene tagad bija pārliecināta, ka Nahla diez vai uzkraus viņai papildu slodzi. Vismaz ne vairs tādā veidā, kā viņa to bija darījusi.
Gunita atskārta ko citu. Viņa pēkšņi saprata, kura ir skolotāja, kuras kursi viņai tagad jāpabeidz. Nu, protams. Priecīgā meksikāņu dāma, kas savās pirmajās dienās uzskatīja, ka šis ir darbs, ko viņa meklējusi. Tā enerģiskā lēdija, kas nu bija izpumpēta. Gunita atcerējās iepriekšējās dienas. Viss bija noticis tieši tā, kā viņa paredzēja. Mēneša laikā no skolotājas sejas bija pazudis smaids. Gunita bija vairākkārt redzējusi, kā viņa dusmīgi un neapmierināti runā pa telefonu, kā šoferis viņu pieved pie klienta, un viņa izkāpj no mašīnas un viņam uzbļauj: „vai atkal man būs jāgaida stunda uz ceļa? Es vēlos šodien laicīgi tikt mājās!” Viņa to pateica skaidrā angļu valodā – tam nebija nozīmes, šoferis viņu tāpat nesaprata, taču viņai bija kādam jāizgāž savas dusmas un neapmierinājums. Viņa vairs nesarunājās arī ar Gunitu, kā to bija darījusi pirmajā reizē, kad iekāpa mašīnā tik enerģiska un laimīga, ka atradusi jaunu darbu. Nē, arī viņai vairs nebija spēka. Jo sevišķi pēdējā reizē, kad Gunita meksikāni redzēja.
Skolotāja jau bija mašīnā, kad šoferis atbrauca uz Nasr City, lai paņemtu Gunitu no viņas pēdējās stundas. Meksikāne sēdēja aizmugurējā sēdeklī, dusmīga un piepūtusies. Gunita iekāpa mašīnā, un viņa pat neatbildēja uz kolēģes sveicienu. Šoferis bija kaut kur izskrējis ārā tumsā, un viņa jau ņēma rokās telefonu un kādam zvanīja (gan jau, lai izrādītu savu neapmierinājumu par to, ka šoferis atkal kavējas). Pavisam drīz šoferis bija atpakaļ un iedeva katrai pa kukurūzas vālītei. Bija sākusies kukurūzu sezona. Uz ielām dzeltenās vālītes tika pārdotas svaigi apceptas, un maksāja vienu vai divas mārciņas gabalā. Kalsnais vīrs gan jau vēlējās iepriecināt savas nostrādājušās un nelaimīgās skolotājas. Gunita pārsteigta paņēma vālīti un sāka to ēst – siltie kukurūzas graudiņi patīkami kusa viņas mutē un piepildīja izsalkušo vēderu. Šis bija mazs prieciņš, kas Gunitai lika pasmaidīt. Viņa zināja, ka šoferis cieš tāpat kā visi mazie strādnieki šajā centrā, ka viņš tiek pazemots un rāts, bet viņam nekas cits neatliek kā pelnīt naudu veidā, kā viņš to mācēja vislabāk.
Šķiet, meksikāni tas neinteresēja. Viņa bija tik neapmierināta, ka pat nepateica paldies par saņemto kārumu. Tikai piespiedu kārtā kundze pagrāba kukurūzas vālīti un, satvērusi to divos pirkstos, atvirzīja no sevis – it kā atvirzot visu, kas bija saistīts ar centru. Prom, prom, man neko no tā centra nevajag, viņa noteikti pie sevis domāja. Viss, kas ar to saistās, ir kā inde, kas tevi saindēs un sabeigs. Iznīcinās. Dāma skatījās ārā pa logu, mašīnai braucot uz priekšu, un neizrādīja ne mazāko interesi pagaršot vietējo gardumu. Likās, viņa to izmetīs tūlīt, kā šofera mašīna apstāsies. Izmetīs un sabradās. Samīcīs sīkos gabalos it kā tā būtu Nahla, kas vienmēr uzgrūda vēl un vēl papildu slodzi, Fatma, kas vienmēr lika gaidīt, un pati nekā nezināja, šoferis, kas vienmēr kavēja. Tā viņa tagad jutās. To visu, ko viņi sauca par valodu centru, viņa gribēja iznīcināt, uzkāpt tam virsū un paceltu galvu aiziet. Un tā viņa izdarīja. Izkāpa no mašīnas, nepateica ne paldies, ne uz redzēšanos, aizcirta mašīnas durvis un aizgāja prom. Kopš tās nakts Gunita meksikāni centrā nebija redzējusi. Bija palikuši tikai viņas studenti. Nepabeigtie kursi, kurus Gunita kā saplēsta šķīvja lauskas uzlasīja kundzes vietā. Kārtējās aizgājušās skolotājas vietā.
