Padošanās papirusam
Tā bija viena no visaugstākajām ēkām Gizas rajonā Kairā. Ja tu kādam pajautātu, kā sauc ielu, kur šī ēka atrodas, viņš teiks: „Ā, Mistera Mahmuda Alī ēka? Ejiet tur uz priekšu!” Viņu zināja pēc viņa ēkas, pēc viņa 31 stāva impērijas, kur katrā stāvā bija ofisi, bet, uzbraucot pašā augšā, Mahmuda Alī kunga rezidence ar lielu balkonu, kur iziet un apskatīties naksnīgo vai tikko pamodušos Kairu. Gunita ar Olgu pēc vakara uz kuģīša piebrauca pie šīs impērijas ar taksi un devās uz 9. stāvu, kur blakus ofisa telpām bija izveidotas dzīvojamās istabas.
„Cikos mēs rīt celsimies?” Gunita jautāja Olgai.
„Nezinu,” sekoja strikta atbilde, viņas sejai nenododot nekādus vaibstus un pat nepaskatoties uz jautātāju. Klusums. „Es celšos 9,” Olga pēkšņi izdomāja, paziņoja un sāka pakot savas mantas. Vai es biju ko izdarījusi? Kāpēc viņa pret mani izturējās tik vēsi? Vai tad mēs nebijām draudzenes? Gunita nesaprata, kas ir pēkšķi mainījies kopš viņu tikšanās Rīgā un regulārās sarakstes internetā. Viņa mēģināja vēlreiz.
„Vai ciematā visu izdevās pagūt iekārtot?”
„Nē!” Olga stingri atbildēja, pārejot no vienas istabas gala uz otru, pievēršoties savu lietu salikšanai un nepaskaidrojot atbildi sīkāk. Gunita saprata, ka viņas kolēģei nav ne mazākās vēlēšanās runāties. Varbūt viņa bija nogurusi? Gunita nolēma vairs neapgrūtināt ar saviem jautājumiem un devās pie miera, lai sagatavotos nākamajai dienai.
„Habibī!!! Kā tev šodien klājas?” Maikls sajūsmā sauca, ieraugot Gunitu nākamās dienas rītā. Arī Gunita bija priecīga puisi satikt.
„Ko nozīmē habibī?” viņa jautāja.
„Tas nozīmē „mana mīļā”, bet mēs, ēģiptieši, tā saucam visus, kas mums mīļi, pat vīrietis vīrietim tā var teikt,” Maikls paskaidroja. Gunita ļāvās Maikla labajam garastāvoklim. Viņi lēca pa priekšu visiem pārējiem un devās iekarot piramīdas.
„Vai tu gribi uzkāpt uz tā kamieļa?” viņš Gunitai jautāja, kā mazam bērnam jautātu: vai gribi saldējumu?
„Jā!” Gunita ne mirkli nešaubījās. Viņa gribēja visu! Tādēļ pēc piramīdu apskates Maikls, kā solījis, viņu aizveda pie kamieļa, kuram drosmīgā meitene braši uzkāpa mugurā. Tūlīt pēc nokāpšanas no lielā dzīvnieka Gunita pamanīja, kā Maikls klusām iespiež kamieļa saimniekam rokā naudu, bet tad atkal pievērsās pārējiem, par tikko notikušo finansiālo darījumu neminot ne vārda.
„Maikls par tevi samaksāja?” jautāja Olga.
„Hmm, nu laikam jā, viņš man pats piedāvāja,” Gunita žigli atteica, nejuzdama sevī vainas sajūtu.
„Nu skaties,” Olgas tonis jau atkal bija auksts, taču, kad sākās fotografēšanās pie piramīdām, viņas seja plauka un smaidīja kā pavasara puķe, kas tikko no ziemas miega atmodusies. Dīvaini. Gunita domāja, tomēr centās visu uztvert bez liekām aizdomām. Savukārt Renāte teica Mārtiņam: „Mēs, Mārtiņ, te vēl atbrauksim. Un tad es arī uzkāpšu kamielī.” Pareizi! Renātei taču arī bija gribējies tur uzkāpt. Gan jau arī Olgai, bet Maikls to bija piedāvājis tikai Gunitai. Neapšaubāmi viņa biju izpelnījusies Maikla simpātijas. Taču tas viss bija noticis tik dabiski! Gunita to darīja tik nepiespiesti un pašsaprotami, bez naida vai apzinātas pielīšanas nodoma, vienkārši izrādot savu prieku. „Nu tu esi viens varen aktīvs skuķis,” arī Madis viņu bija ievērojis.
Pēdējais viņu objekts Kairā bija papirusu muzejs. Muzeja darbinieks viņiem stāstīja pilnu galvu par skaistajiem gleznojumiem uz papirusiem, par to nozīmi. „Šis, piemēram, ir mūžīgai mīlestībai, šis simbolizē mieru jebkur, kur tu nonāktu. Un es jums došu atlaidi, ja pirksiet. Turklāt, ja jums tagad nav naudas, jūsu draugs Maikls var aizdot,” vīrietis, kurš bija arī Maikla draugs, nepārprotami gribēja savu preci pārdot. Skaistie vārdi un apburošais meistardarbs, kā arī Maikla iedrošinājums tikai pastiprināja Gunitas pozitīvās emocijas un, iespējams, tāpēc viņa padevās šim vilinājumam, nopērkot vienu no papirusiem par Maikla aizdoto naudu. „Nepārdzīvo habibī, kad saņemsi algu, atdosi. Viss ir pavisam vienkārši,” Maikls viņai teica. Tie bija 25 dolāri, ko Gunita ar vieglu sirdi, tik vieglu kā Maikla vārdi, aizņēmās.
Vilinājumam padevās arī Renāte, kura nopirka papirusu ar mūžīgās mīlestības simbolu sev un Mārtiņam. To jau tagad visi bija pamanījuši – abi ar Mārtiņu bija īsti sirdsāķīši. „Kad es strādāju Rīgā, Mārtiņš man vienmēr nāca pretī uz darbu, sūtīja mīļas īsziņas,” Renāte komentēja. Arī tagad puisis, lai arī kluss sarunās ar pārējiem, savu klātbūtni sirdsdraudzenei apliecināja nerimstošā uzmanības izrādīšanā. Vienmēr turpat blakus, vienmēr līdzās, vienmēr ieķēries Renātes baltajās un rozā drēbītēs abu neskaitāmajās kopbildēs, ko Renātei bija svarīgi visos objektos uzņemt, jo jāieliek „draugos”. Kā teikt – atrādīties pārējiem.
Nopirkuši papirusu, visi sēdās busiņā, lai dotos 5 stundu garajā ceļā uz viņu darba vietu Ali Hotels&Resorts kūrortā, kas atradās Alī ciematā. „Noteikti sazināsimies. Man jūs visu ļoti pietrūks,” Maikls uz atvadām teica. „Brauciet uz Kairu!” viņš piekodināja.
Jau atkal Gunita iekārtojās busiņā pie loga un kādu laiku vēroja dabu. Tā nomainījās no pilsētas burzmas uz neapdzīvotu tuksnesi, kur ik pa laikam pazibēja kāds benzīntanks vai kājāmgājējs tradicionālajā galabejā. Vienmērīgais busiņa ritms pēkšņi pamodināja Gunitā nogurumu, kuru viņa nebija jutusi pēdējās divas dienas, kad bija tik daudz ko tvert un skatīt. Gunita tam vairs nepretojās. Viņa iemiga, fonā dzirdot, kā Leons jautā Olgai dažādus praktiskus jautājumus: kā mēs saņemsim algu? kur to glabāsim? Zeķē vai seifā? Viņi patīkami čivināja, mašīnai mērenā gaitā traucoties uz priekšu. Gunita, esot nomodā, juta, kā Renāte, Mārtiņš un Olga spēlējas, viņai aiz saulesbrillēm liekot papīrus. Miegs to patīkami ieaijāja viņas sapnī, un Gunita bija pārāk nogurusi, lai iebilstu. Es nesaprotu Olgu, viņa domāja. Brīžiem viņa ir jauka pret mani, bet citreiz viņas attieksme liekas skaudīga, noraidoša un nelaipna. Vai tas varēja būt Maikla dēļ? Bet es taču viņu uztvēru tikai kā draugu. Turklāt Olgai nebija iemesla būt greizsirdīgai. Arī viņa varēja ar viņu runāties. Gunita cerēja, ka darba gaitā viss mainīsies. Izklaides un prieki bija beigušies. Tagad būs jāsastrādājas. Gan jau mēs to spēsim. Mums taču visu laiku bija tik labas attiecības un viedokļu sakritība daudzos jautājumos. Domāja Gunita, nenojaušot, ka patiesībā darbs Alī ciematā viņas šķels aizvien vairāk.
