Vārda dienu svin: Gundars, Kurts, Knuts

Trīs tases Ēģiptes: VI daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Iepazīsties, es un mans vīrs

Ap novembra otro pusi, kad jau bija skaidrs, ka būs septiņi braucēji, Olga atsūtīja visiem kopīgu epastu ar lidmašīnas biļetēm lidojumam 30. novembrī. Atpakaļceļa biļete Gunitai bija oktobrī. Gandrīz gads Ēģiptē. Viņa nodomāja. Kopā ar biļetēm tika atsūtīts saraksts ar dokumentiem, kas jānokārto pirms braukšanas uz Ēģipti. Tā kā dokumentu kārtošana un izziņu noformēšana prasīja izdevumus, Mahmuds Alī bija atsūtījis naudu grupas vecākajam Leonam, kuru katram braucējam vajadzēja satikt, lai savu tiesu naudas saņemtu. Gunitai šī tikšanās izvērtās ļoti formāla un nedaudz neērta. Pat, ja viņi kopā strādās, viņa zināja, ka onkulis ap 55, nopietns un bargs sejā noteikti nekļūs par viņas draugu. Tas nebija tas pats, kas toreiz tikties ar Olgu, ar kuru noteikti viņa arī kūrortā pavadīs visvairāk laika. Gunita tikai paņēma sev domāto naudu, īsi pastāstīja, ko kūrortā darīs un tūlīt pat juta vajadzību skriet prom.

Ar Renāti bija nedaudz citādāk. Dažas dienas pirms izbraukšanas, kad Gunita bija Rīgā, viņa atsūtīja īsziņu ar piedāvājumu satikties. Viņas ātri vienojās par tikšanos Galerijā Centrs pie Drogām. Kad Gunita aizgāja, viņa redzēja Renāti tur stāvam ar kādu puisi. Tas bija Renātes draugs Mārtiņš. Viņš stāvēja mierīgs un kluss līdzās savai sarkanmatainajai draudzenei ar tumši zilajām acīm. Viņas ausis rotāja sudraboti spīdīgi auskari, kas bija saskaņoti ar kaklarotu, kuru Gunita pamanīja no atpogotā mēteļa. Gunitu piesaistīja viņas sirsnīgā un uztrauktā balss, kas Renātes sievišķīgajā izskatā atklāja mazu, vienkāršu meitēnu. 

„Es esmu tik ļoti nobijusies. Man ir bail. Tev nav bail braukt?” viņa Gunitai jautāja.

„Nē,” Gunita atbildēja, „Man patīk piedzīvojumi. Un es esmu diezgan daudz ceļojusi.”

„Es nezinu, man ir bail, viena jau es nebrauktu. Labi, ka Mahmuds Alī atļāva Mārtiņam braukt līdzi. Sākumā es Olgai bailīgi pajautāju par to Ēģipti, viņa teica, ka ir vēl vietas, un tad viņa runāja ar priekšnieku, vai drīkstu ņemt Mārtiņu. Bet nu ir jābrauc, Mārtiņš man ar to vislaik saka, jo te taču Latvijā čau. Nav jau darba,” viņa runāja ļoti ātri. „Jā, un Mārtiņš tagad ir mans vīrs.”

„Kā?” Gunita jautāja.

„Jo Ēģiptē nedrīkst dzīvot kopā, ja nav precējušies, tāpēc Mahmuds Alī mums lika visiem teikt, ka esam precēti. Citādi nevarētu dzīvot vienā istabā,” stāstīja Renāte.

„Ahā,” Gunita atbildēja.

„Par ko tu strādāsi?” Renāte interesējās.

„Būšu sabiedrisko attiecību speciāliste.”

„O, kruta! Tad jau tu labi zini angļu valodu!”

„Nu tā, ir pieredze, sarunāties varu.”

„Ai, mēs tak ar Mārtiņu vispār neko nezinām angliski. Man zvanīja tas Mahmuds Alī, un es nevarēju parunāt. Man bija skolā anglene, bet tur es neko neiemācījos, un tad atnācu uz Rīgu strādāt un neesmu lietojusi – man viņu nekur nevajadzēja.”

„Njāaa… nu nekas, iemācīsies tai vidē.”

„Es jau būšu viesmīle, un cerams, ka sākumā nevajadzēs angliski runāt.”

„Ā… skaidrs. Un par ko tu strādāsi?” Gunita jautāja Mārtiņam, kurš vēl neko tā arī nebija pateicis.

„Apsar…”

„Viņš būs apsargs,” Renāte paspēja pateikt ātrāk.

Gunitas pirmais iespaids par Renāti bija diezgan skaidrs. Viņa bija jauka un sirsnīga meitene, taču Gunita nespēja iedomāties, ka abas varētu kļūt par tuvām draudzenēm. Turklāt Renāte, likās, ir pārņemta ar savu puisi. Viņa bija apguvusi viesmīles profesiju arodskolā, un tagad šajā jomā arī pārsvarā darbojās. Ar Mārtiņu iepazinusies, kad atnāca dzīvot uz Rīgu, un tagad abi dzīvoja kopā. Viņš savukārt strādāja celtniecībā, taču tagad darbu bija zaudējuši abi, tāpēc bija pārliecināti, ka jābrauc prom.

Gunita bija iepazinusi nu jau četrus no visiem braucējiem. Arvien vairāk viņa pārliecinājās, cik katrs no viņiem ir dažāds. Olga, Leons, Renāte un Mārtiņš. Vai citādi mūs dzīve būtu savedusi kopā? Domāja Gunita. Tagad Ēģipte bija tā, kas viņus vienoja, dažādus pēc vecuma, izglītības, rakstura, mērķiem. Viņa iztēlojās, ka jaunie vairāk kontaktēsies savā starpā, kamēr vecie – savējā. Taču Gunita maldījās. Viņa vēl neapzinājās, ka, nokļūstot ciematā, gadu šķirbām nebūs nozīmes, un viņas prātā iztēlotais modelis sagriezīsies kājām gaisā.

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu