Vārda dienu svin: Konrāds, Sebastians

Trīs tases Ēģiptes: Noslēgums

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Joprojām vilinošās gaismiņas

Bija palikušas divas dienas līdz Gunitas lidojumam uz Rīgu. Divas dienas, kuru laikā viņa beidzot nedarīja neko saistītu ar angļu valodas mācīšanu. Meitene satika Amru, lai atdotu parādu. Kopš tās reizes, kad viņš bija naudu aizdevis, un viņi ar Ādamu strīdējušies, Gunita nebija ar puisi vairs uzturējusi tik ciešu kontaktu – Londonas brauciens un pēc tam uzreiz intensīvais darbs to neatļāva. Turklāt Gunita pārsvarā uzturējās 6.Oktobra pilsētā.

Naudas lietas meitene tagad varēs nokārtot arī ar savu draudzeni Leldi. Laimīgā kārtā viņa bija sakrājusi visu nepieciešamo naudu, ko toreiz aizņēmās Londonas draucienam. Arī Ādams viņai bija atdevis savu tiesu. Vien Maiklam Gunita nevēlējās atdot naudu. Jau no Gunitas aprīļa algas viņi bija norēķinājušies par papirusiem, taču par viesnīcu meitene izlēma nemaksāt. Viņa uzskatīja, ka tas nav godīgi – viņš sākumā teica, ka izmitinās Jaunajā Gadā par velti, taču tagad pieprasīja samaksu. Tiesa, pēdējā laikā arī viņš pats šo saucamo parādu nebija pieminējis, tāpēc Gunita to vienkārši izmeta no galvas. Viņa neuzskatīja, ka būtu viņam parādā.

Kopā ar Ādamu Gunita vēl pēdējo reizi apskatīja Khan el Khalili bazāru, Kairas vecpilsētu, aizbrauca uz Muhatam kalnu. Viņi izstaigāja arī 6. Oktobra pilsētas vietas – Hosery mošejas apkārtni, kur vienā no tradicionālajām ēstuvēm paēda košeri un tad ilgi sēdēja Sarajas kafejnīcā. Atnāca arī Hosams, Ādama brālēns, un viņi kopā nesteidzīgi malkoja tēju un smēķēja šišu. Beidzot Gunitai bija laiks. Beidzot viņa ļāvās ēģiptiešu lēnajam dzīvesveidam un nesteidzināja iet prom. Beidzot! Viņi kopā atcerējās vistrakāko piedzīvojumu, kādu bija piedzīvojuši – bēgšanu no Mahmuda Alī. Tagad draugi par to pasmējās, bet bailes, kas valdīja tobrīd un vēl ilgu laiku pēc bēgšanas viņi nekad neizdzēsīs no savas atmiņas.

Pēdējā diena bija visskumjākā. Žēlums par aizbraukšanu un prieks par atgriešanos mijās roku rokā un uzjundīja neparastas emocijas. Gunitas lidojums bija pēc pusnakts. Hosams viņus ar Ādamu aizveda uz lidostu.

„Gunita, es tik ļoti negribu, lai tu brauc prom. Es esmu pieradis, ka mēs vienmēr esam kopā, tu man tiešām esi tuvākais cilvēks. Es tev nopirkšu biļeti, bet lūdzu, lūdzu atgriezies. Mēs izdomāsim kaut ko par vīzu. Es apsolu, es tev atradīšu stabilu darbu Vodafone vai kādā citā kompānijā, un viņi tev nokārtos vīzu. Tu nedrīksti mani atstāt,” Ādams lūdzās.

„Ādam, es nezinu, ko teikt…” Gunita bija godīga.

„Tev ir jāatgriežas. Manis un tavu studentu dēļ. Paskaties, kā tu visiem šeit patīc, visi tevi gaida atpakaļ, ne tikai es,” Ādams norādīja. Protams, aizbraukt nebija viegli, zinot, cik daudz atmiņu un emociju viņa šeit guvusi tikai nedaudz vairāk kā pusgada laikā. Taču, domājot par savu dzīvi un nākotni, Gunita zināja, ka tāpat agri vai vēlu to darītu. Ja nebūtu vīzas problēmas, kas viņas lēmumu paātrināja, viņa būtu aizbraukusi oktobrī. Ar to pašu Mahmuda Alī nopirkto biļeti. Agri vai vēlu – viņa būtu aizbraukusi. Un visskumjāk šajā brīdī bija atstāt Ādamu. Viņas Ēģiptes ģimeni. Tāpēc arī Gunita zināja jau sākumā, ka nevēlas nekādas attiecības. Diez ko tagad domāja Ādams…

„Vai tu vēl joprojām gribi, lai mēs esam kopā?” Gunita viņam pajautāja, jo negribēja, lai puisim būtu liekas cerības. Lai arī viņa mīlēja Ādamu, taču tā nebija tāda mīlestība. Viņš bija īpašs draugs. Ļoti īpašs. Pat ar ģimeni viņai nebija tik tuvas attiecības kā ar Ādamu, taču Gunita zināja, ka neiemīlēsies puisī. Un, pat ja iemīlēsies, tas nekur nevar aizvest. Viņu pārāk dažādie raksturi, dzīves plāni un mērķi… Ādams gribēja ģimeni un bērnus kā lielākā daļa ēģiptiešu viņa vecumā, savukārt Gunita bija pārliecināta, ka vēlas šobrīd studēt un nodoties savai karjerai.

„Tu zini atbildi…” Ādams paskatījās meitenē ar savām lielajām brūnajām acīm. Jā, viņš viņu joprojām mīlēja. Vai citādi viņš būtu bijis meitenei klāt visos viņas sarežģījumos? „Tu man esi viss. Mana draudzene, māsa, meita… Tu man esi viss, Gunita!” Ādams to pateica tik patiesi, tik īsti, ka Gunitu tas aizkustināja. „Mani valdzina tavs naivums, tavs bērnišķīgums. Tu esi kā mazs, neaizsargāts bērns, un to es tevī mīlu. Man gribas par tevi rūpēties, palīdzēt, kad esi kārtējo reizi apmaldījusies Kairā, rūpēties, lai tu vienmēr esi paēdusi, stāstīt par islāmu, par Ēģipti, mācīt arābu valodu, kopā ceļot. Man gribas ar tevi pavadīt laiku… Man pietrūks šīs trakās dzīves, kāda man nekad vēl nebija bijusi…” viņš nopietni stāstīja.

„Man arī pietrūks, Ādam. Un es šeit esmu ļoti daudz ieguvusi. Tiešām daudz. Jo sevišķi tādu draugu kā tu. Liels tev paldies par visu, par to, ka biji šeit, man blakus. Tu esi mana Ēģipte. Bez tevis tā būtu pavisam citādāka.”

Tā viņi tur stāvēja pēdējās minūtes, pirms Gunita devās iekšā izlidošanas rajonā. Stāvēja un raudāja.

„Es atgriezīšos. Neraudi,” Gunita mierināja Ādamu.

„Piedod Gunita, ja es kādreiz biju agresīvs pret tevi. Piedod.”

„Piedod arī tu man. Tas nekas, Ādam. Tas bija kā pārbaudījums. Un man šķiet, tagad mēs beidzot saprotam viens otru.”

Viņi atvadījās ar ciešu un draudzīgu apskāvienu.

„Un obligāti padod man ziņu, kad esi nolaidusies Latvijā, es par tevi ļoti uztraukšos,” Ādams teica.

„Labi,” Gunita apstiprināja. „Viss būs kārtībā. Mēs kā vienmēr sazināsimies internetā!”

„Jā, noteikti. Katru dienu. Kā vienmēr,” Ādams teica un pazuda tālumā, Gunitai ieejot biļešu pārbaudes zonā.

Kamēr viņa gaidīja lidmašīnu, vienaldzīgi klimstot pa beznodokļu veikaliem, viņai  pēkšņi gar acīm nozibēja viss Ēģiptē pavadītais laiks. Likās tā bijusi vesela mūžība – darbs Mahmuda Alī ciematā, aizbēgšana uz Kairu, amizantais Vaels Riads un viņa tējas puika, kas palīdzēja Gunitai saprast, ka viņa šai pasaulē nākusi, lai būtu kopā ar cilvēkiem, nevis sēdētu glaunos ofisos, Londona, bargā Nahla valodu centrā, kad viņa savukārt saprata, ka vēlas kļūt par profesionālu angļu valodas skolotāju. Visa kā bija tik daudz! Jo sevišķi cilvēku – tik daudz cilvēku, ko viņa bija satikusi un no kuriem viņa bija mācījusies, smēlusies pieredzi un iedvesmu. Tik daudz dīvainu cilvēku un dīvainību. Tā patiesībā bija bauda viņus iepazīt. Mahmuds Alī ar saviem ierēdņiem, Vaels Riads, par kuru varēja pasmieties, visi viņas studenti… un Ādams. Ādams. Vēl joprojām Gunita nezināja, vai viņš viņai melojis par savu slimību vai ne. Tas bija tik dīvaini. Viņai būtu jākļūst dusmīgai, jāuzstāj, jācenšas noskaidrot patiesība, jāatklāj, kurš galu galā melo, taču viņa bija pavisam mierīga. Viņa ticēja Ādamam un ticēja savai māsai. Varbūt ir lietas, ko labāk nezināt? Lietas, ko labāk atstāt noslēpumā, līdz īstajā mirklī tās atklāj pašas sevi? Pēdējā laikā Gunita nebija novērojusi, ka Ādamam paliktu slikti vai sāpētu galva. Un tas bija labi. Godīgi sakot, viņa tikai vēlējās vienu – lai Ādams ir laimīgs, lai viss viņa dzīvē ir labi. Ja būs nepieciešams, viņa būs draugam blakus. Gluži tāpat kā to bija darījis viņš brīžos, kad to vajadzēja Gunitai.

Meitene iekāpa lidmašīnā un nakts melnumā pacēlās virs Kairas. Pilsēta negulēja. Tā kā vienmēr dzīvoja. Tā turpināja dzīvot, arī atvadoties no Ādama. Atvadoties no Ēģiptes. Kā pirmajā naktī, kad Gunita šeit ieradās, tā žilbināja savas spožās gaismiņas un aicināja ar tām spēlēties. Gunitai pietrūks šo daudzo āra restorānu un kafejnīcu, kur tās, saliktas palmās, patīkami izgaismo tumšo nakti vai gluži otrādi – rada pavisam citu dzīvi – lēnu, mierīgu, nesteidzīgu ar šišas dūmiem, ēdiena, tējas un kafijas smaržām. Vai viņa bija gatava no tā visa šķirties? Vai viņa bija to visu kārtīgi iepazinusi? Nē, gaismiņas meiteni vēl joprojām vilināja, joprojām aicināja lejā – aizsniegt, atklāt un izzināt. Ne šodien, ne rīt, ne nākamgad. Kaut kad viņa te atgriezīsies. Tie bija tikai trīs mēģinājumi. Trīs darba devēji. Lēni baudīti, iepazīti gan paši, gan viņu apkārt radītā vide un cilvēki, garšoti, spļauti ārā. Kā trīs tases kāda dzēriena vienā no 6. Oktobra kafejnīcām. Kā trīs tases Ēģiptes. Viņa tās bija izgaršojusi, sajūtot uz ķermeņa kārpiņām visas iespējamās garšas emocijas – šķebinošu saldumu, riebīgu skābumu, ļaunu rūgtumu, baudāmu sulīgumu, piparotu asumu. Tagad bija laiks šīs sajūtas izvērtēt un saprast, cik ļoti tās Gunitu bija bagātinājušas. Izgaršot tās savās domās un atmiņās vēlreiz. Skatoties no malas. Skatoties no mājām, no Latvijas. Tās bija sajūtas, ar kurām Gunita lepojās, kuras nevienā mirklī nenožēloja un neaizmirsīs.

Dalīties.

Atstāt Ziņu