Vārda dienu svin: Cecīlija, Cilda

Trīs tases Ēģiptes: LXXXVII daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Nozagtais telefons

Izņemot desmit procentiem kristiešu, Lieldienas Ēģiptē vairāk nozīmē kultūras tradīciju, nevis reliģiskus svētkus. Lai nu kā, svinēja visi neatkarīgi no reliģijas, jo musulmaņiem dienu pēc Lieldienām ir svētku diena Sham Ennisim par godu pavasara sākumam, kad galdā tiek likta sāļa zivs. Tāpēc ap Lieldienu laiku šī delikatese rotā visu veikalu plauktus.

Liela daļa kompāniju saviem darbiniekiem Lieldienās dod brīvu, taču ne Gunitai. Tā vietā, lai sistos ar krāsainām olām un baudītu pavasari, viņa paņēma savu portatīvo datoru, salika vajadzīgos materiālus un devās uz centru vadīt nodarbības. Nekas, es svinēšu nākamgad. Man vajag naudu. Nauda šobrīd ir svarīgāka, viņa sevi mierināja, kamēr sēdēja mikriņā un ļāvās vējam, kas plivināja viņas matus, automobilim triecoties lielā ātrumā uz Tahrīra laukumu. Viņai blakus sēdēja Ādams. Puisim šī bija brīvdiena, un viņš vēlējās to pavadīt ar Gunitu, tāpēc izmantoja katru mirkli, lai būtu ar viņu – kaut vai tā būtu tikai kopīga aizbraukšana uz centru.

Likās, šī būs parasta darba diena, turklāt, iespējams, būs pat vēl grūtāk, apzinoties, ka citi svin svētlus. Taču nē! Notika kas tāds, kāpēc Gunita par spīti problēmām mīlēja Ēģipti. Zvanīja Nahla. Skolotāja pacēla telefonu un jau nākamajā mirklī palūdza šoferim apturēt mikriņu. „Man visas stundas šodien ir atceltas,” viņa kliedza Ādamam. „Āāāā, kā man patīk šī dzīve,” viņa priecājās un nemaz nebēdāja par to, ka bija jau autobusā, bija jau samaksājusi par ceļu, bija jau sagatavojusies stundām… Ar vienu telefonzvanu un dažu sekunžu laikā viņas dienas plāns bija mainījies kājām gaisā, uzlabojot meitenes garastāvokli par simt procentiem. Tā bija Ēģipe. Tā tevi lutināja un pēra, kad tu to vismazāk gaidīji. Pēkšņas izmaiņas – gan pozitīvas, gan negatīvas – varēja notikt katru sekundi. To nu viņa gan nebija gaidījusi – ka atceltas būs visas četras paredzētās stundas. Laikam studenti tomēr nav gribējuši uz Lieldienām mācīties. Viņi ar Ādamu izkāpa no mikriņa un priecājās par Gunitas brīvdienu. Nekādus dižos svētkus jaunieši nesvinēja. Jau tas vien, ka šo dienu bija iespējams pavadīt mājās, kurās Gunita viesojās kā ciemiņš tikai pa vēliem vakariem, bija daudz. Viņi iegāja lielveikalā, nopirka sālīto zivi, kas šajā laikā bija tik populāra, kā arī par abiem atļāvās vēl pāris gardumu un devās mājās. Ādams teica, ka vēlas Gunitu pārsteigt ar garšīgām vakariņām. Tas viņam izdevās. Savukārt Gunita priecājās būt mājās tik netipiski agri svētdienai – parasti vienā no aizņemtākajām viņas darba dienām. Lai arī bija par vēlu kaut ko saorganizēt ar Lauru, kas šajā brīdī atradās Aleksandrijā, Gunitai šis izvērtās par jauku vakaru ar Ādamu un Hosamu, kurš piebiedrojās vēlāk.

Cik pēkšņi tu varēji kļūt laimīgs, tikpat pēkšņi tu varēji sākt dusmoties un bēdāties. Arī negatīvās izmaiņas notika tikpat neplānoti un neparedzēti kā pozitīvās. Tie parasti bija sīkumi – autobuss, kas nenāk, kavēšana, sarunātā un apsolītā neizpildīšana – tas viss ļoti kaitināja Gunitu, un viņa tik ļoti gribēja par to kādam pasūdzēties. Kādam, kas parasti bija Ādams, jo viņš bija vienīgais, kuram varēja zvanīt jebkurā laikā. Viņš parasti uzklausīja meitenes sūdzības, taču bieži pārmeta Gunitai viņas stresaino dabu un nervozitāti. Dienā, kad Gunitai nozaga telefonu, viņas pacietības mērs pārtrūka. Taču meitene vienmēr atcerēsies šo dienu ne tikai kā zaudējuma, bet uzvaras dienu pār sevi un savu raksturu.

Tā bija diena, kad Laura devās atpakaļ uz Rumāniju – dažas dienas pēc Lieldienām. Viņas pēdējais rīts Ēģiptē. Gunitas draudzene patiesībā bija laimīga aizbraukt, jo uz Lieldienām viņai bija zvanījis Mahmuds Alī un piedāvājis nākt pastrādāt pie viņa. Redz, tā pati tehnika, kas ar Gunitu – „Tu dabūji no manis naudu, tagad atmaksā to!” Tā kā Laura tajā dienā bija Aleksandrijā, viņai bija iemesls teikt, ka neatrodas Kairā un nevar viņam palīdzēt. Viņš bija jautājis, kad viņa būs Kairā un piedāvājis, lai noteikti brauc vasarā. Protams, tagad viņus saistīja nauda – tās 300 mārciņas, ko viņš bija iedevis meitenei kā dāvanu un kuras Laura jau bija iztērējusi. Taču atstrādāt naudu viņa pavisam noteikti negribēja. „Negribu iet pie viņa strādāt. Pats vainīgs, ka dala naudu pa labi, pa kreisi,” Laura Gunitai teica uz atvadām. Viņas nolēma sazināties arī turpmāk un šķīrās. Rumānieti uz lidostu aizveda Hosams, jo Gunita tai dienā devās uz darbu. Kopumā Gunita bija apmierināta ar draudzenes vizīti. Viņām nesakrita uzskati par Ādamu, taču meitenes par to nestrīdējās. Turklāt Laura pēdējās dienās daudz laika pavadīja Aleksandrijā ar Nūru.

Tas notika, kad Gunita iekāpa mikriņā. Viņa bija tikko runājusi ar Ādamu pa telefonu, kad, izcīnot savu vietu mazajā, jau ar cilvēkiem piebāztajā mikroautubusā, meitene sajuta, ka kabatā vairs nav viņas telefona. Gunita pēkšņi apjuka. Viņa izskrēja tūlīt pat ārā no mikriņa, kas bija vēl grūtāk nekā tajā iekāpt, jo cilvēki vēl tikai spiedās iekšā. Viņa skatījās, vai tas nav nokritis pie busa. Viņa drebēja un baiļojās, un negribēja noticēt ļaunākajam – viņas mobilais telefons bija nozagts. Gunita sāka raudāt kā bērns, kas pazaudējis rotaļlietu. Viņa tikai raudāja un raudāja. Tagad, kad viņa taupīja katru mārciņu, kad viņai līdz vasaras sākumam bija jāiekrāj paredzētā summa, viņai nozog telefonu. Turklāt tagad viņa pat nevar nevienam savu sāpi izstāstīt. Viņā bija dusmas un žēlums vienlaicīgi. Cik ļoti viņa gribētu tagad kliegt un spārdīties un teikt, ka ienīst Ēģipti, ienīst šo valsti, šos cilvēkus, šos autobusus, šo darbu, uz kuru viņai jābrauc divas stundas, šo karsto laiku un nemitīgo svīšanu, šo mūžīgo ēdiena trūkumu. Bet apkārt bija tikai nepazīstami cilvēki, kas, sastājušies ap Gunitu, uztraucās, kas noticis, kāpēc šī meitene raud. Viņi gribēja palīdzēt, taču Gunita tikai domāja par savu telefonu. „Mans telefons, man nozaga telefonu,” viņa pūlim teica. No malas varētu likties, ka problēma ir nopietnāka. Gunita nekad nebija pazaudējusi telefonu. Vēl nekad. Nevienā citā valstī. Viņai likās, ka kāds viņu ir uzvarējis. Ka viņa kādam būtu zaudējusi. Viņa taču vienmēr bija tik rūpīga un sekoja līdzi savām lietām. Bet tagad arī viņa bija uzķērusies. Šeit, Ēģiptē. Gunita jutās kā pazudusi un nevēlējās darīt neko, tomēr viņa iekāpa nākamajā autobusā, jo viņai vajadzēja braukt uz darbu. Par spīti visam viņai vajadzēja braukt un pasniegt stundas. Mazie bērni viņu gaidīja. Mazā Mona un Muhanads. Gaidīja viņu, kas tagad ienīda šo valsti un cilvēkus kā vēl nekad. Līdz šim neviens nebija uzdrošinājies nozagt viņas telefonu.

Gunita sāka raudāt arī autobusā. Viņa nevarēja novaldīt asaras. Pasažieri uzdeva jautājumus, centās noskaidrot, kas noticis, palīdzēja un mierināja, piedāvāja piezvanīt no saviem telefoniem. Šoferis pat neprasīja maksāt par ceļu. Taču viņa tikai raudāja un centās atrast kādas vizītkartes, kam varētu piezvanīt, taču nesekmīgi – viņai pat nebija Ādama telefona numura. Nebija neviena. Tikai šie svešie cilvēki viņai apkārt. Tajā brīdī Gunita viņus pat neredzēja – tas bija pūlis, kas viņai likās vienaldzīgs un tikai vēl vairāk uzdzina asaras. Tikai vēlāk viņa saprata, cik patiesībā ēģiptieši bijuši ieinteresēti palīdzēt. Viņi ir vērīgi, lai gan reizē ziņkārīgi, ja tu pēkšņi saļimsti uz ielas asarās. Gunita to visu saprata tikai vēlāk.

Nokļuvusi centrā, viņa pateica par savu nelaimi Fatmai. Sekretāre to nodeva Nahlai, un Gunita lika, lai Nahla par to paziņo arī Ādamam. Priekšniecei bija puiša telefons, jo Gunita to bija iedevusi, kad Nahla prasīja par citiem iespējamiem angļu valodas skolotājiem.

Ar grūtībām Gunita novadīja stundas mazajam Muhanadam un Monai. Ar grūtībām viņa piespieda sevi bērniem uzsmaidīt un aizmirst par savu problēmu. Viņai izdevās noturēties līdz stundas beigām. Tad šoferis skolotāju aizveda atpakaļ uz centru, un tur priekšā jau stāvēja Ādams. Cilvēks, kuru Gunita tik ļoti bija vēlējusies satikt. Nevis tos pūļus autobusā, bet tieši Ādamu, kurš zināja, kāpēc Gunita tagad tik ļoti pārdzīvo, kurš zināja, ka viņai jāatdod parāds. Viņš zināja visu. Puisis izskrēja viņai pretī un meiteni mierināja. Viņa bija pilna izmisuma, dusmu, jutās sakauta, pieveikta un vāja. Viņa jutās tā it kā par spīti viņas centieniem un smagajam, rūpīgajam darbam, kāds stūma viņu atpakaļ, kāds gribēja viņu iemest bedrē un pazudināt. „Viss būs labi, mēs nopirksim tev jaunu telefonu,” Ādams teica. Taču Gunita zināja, ka arī Ādamam nav naudas, viņam arī tā bija jākrāj, lai nomaksātu parādu. Turklāt nekādā gadījumā Gunita negribēja, lai viņš viņai pērk telefonu, taču Ādams bija sapņotājs – viņš teica to, kas šajā situācijā būtu jāsaka. Un arī Gunita beidzot varēja būt dabiska. Viņa jau atkal izplūda asarās un teica to, ko domā: „Kāpēc tā notiek? Kāpēc ar mani Ēģiptē notiek viss sliktais? Es ienīstu šo valsti, es nespēju te dzīvot, es vienkārši nespēju. Tagad man jātērē nauda, ko jau biju iekrājusi, lai nopirktu jaunu telefonu. Tā visa aizies telefonam. Un nākamos iekrājumus es varēšu veikt tikai no nākamās algas. Bet kad tas būs? Man jau ir apnicis badoties.”

Gunita turpināja tiesāt Ēģipti arī tad, kad šoferis abus bija atvedis mājās. Ādams bija ienācis pie Gunitas, lai sagaidītu, kamēr meitene aizmieg. Viņa sūdzējās un dusmojās uz visu pasauli, kad Ādams pateica ko tādu, kas meitenei lika kaunēties par to, cik viņa bijusi nepateicīga.

„Gunita, tas varēja notikt jebkurā valstī. Pie tā nav vainīga Ēģipte. Tev ir vienkārši pārāk daudz pārbaudījumu, kas notiek vienlaicīgi. Un tomēr tu esi šeit, sveika un vesela, tev ir darbs, studentiem tu patīc, tev ir dzīvoklis, tu vari nopirkt sev ēdamo. Kāpēc tu neesi pateicīga par to, kas tev ir? Cik cilvēku Ēģiptē dzīvo daudz sliktāk par tevi! Cik cilvēku dzīvo uz ielas! Kāpēc tu tikai domā par sevi?” puisis viņai pavisam mierīgi jautāja.

„Bet man ir jādomā par sevi. Kurš tad domās? Man ir sava dzīve, un es nevaru to ciest, ka mani kaut kas visu laiku sit atpakaļ. Es smagi strādāju katru dienu, bet neko nevaru iekrāt,” viņa sūdzējās.

„Gunita, tas ir tikai telefons! Tikai manta! Tu nopirksi jaunu. Tu sakrāsi naudu un atdosi savu parādu. Un tev vēl nauda pāri paliks. Tas nav tā, kā tev atņemtu dzīvību…” Ādams pateica un lūkojās savā draudzenē. Viņa uz brīdi apklusa un pamanīja puiša sejā skumjas.

„Par ko tu runā, Ādam?”

„Tu zini, par ko es runāju.”

„Ādam… tu noskaidroji?”

„Kāpēc tu man to nekad neprasīji?” viņš jautājoši teica, un abi ļoti labi zināja, par ko ir runa. Par Ādama slimību, par vēzi.

„Nē, Ādam, ko viņi teica? Ko ārsti teica?”

„Ka tas tur ir. Analīzes uzrāda vēzi,” viņš atbildēja.

„Nē,” Gunita negribēja tam ticēt. Pēkšņi viņas telefons likās tik muļķīgs. Tagad, kad viņas draugam bija vēzis, nekas nevarēja būt svarīgāks par to.

„Kāpēc tu man neteici? Es domāju, ja tu par to nerunā, tad aizdomas bijušas nepatiesas, tad tas nav apstiprinājies… piedod Ādam,” Gunitai palika tik skumji. „Tev tas jāpasaka vecākiem! Hosamam! Varbūt tur kaut ko var darīt. Varbūt var operēt?”

„Nē, Gunita, es to negribu nevienam teikt, es negribu iet cauri tām starošanām un savu dzīvi beigt uz gultas. Es gribu izbaudīt dzīvi līdz pēdējam, un kad Dievs būs lēmis, es aiziešu. Es tev to pateicu, jo tu man esi vistuvākais cilvēks. Vienīgais cilvēks, kas mani saprot un kam es uzticos. Gunita, lūdzu nesaki to nevienam. Lūdzu!”

„Bet, Ādam, saproti, to varbūt ir iespējams ārstēt, tev noteikti ir jāpasaka!”

„Nē, lūdzu! Nav iespējams. Ja operētu, tie būtu tikai 10%, ka es varētu izdzīvot. Turklāt es negribu apbēdināt savus vecākus!”

„Nē, Ādam, tev ir jācīnās, tu nedrīksti vienkārši nolaist rokas un padoties! Tu nedrīksti! Tev ir jāpasaka kādam, tev jācīnās!”

„Gunita, lūdzu. Es esmu musulmanis, un es paļaujos uz Dievu. Kad viņš teiks, es aiziešu, ja viņš gribēs, viņš mani izārstēs. Gunita, lūdzu saproti mani!” Ādams raudāja un lūdzās savu draudzeni – savu vienīgo draudzeni. Meitene nezināja, ko darīt. Viņas draugam bija vēzis. Nu tas bija apstiprinājies. Turklāt viņš negribēja cīnīties.

„Lūdzu, tā ir mana vēlēšanās. Ja tu gribi man palīdzēt, tad lūdzu cieni šo vēlēšanos,” Ādams lūdzās, un Gunita jutās kā strupceļā. Viņa gribēja draugam palīdzēt. Viņa gribēja, lai viņš cīnās.

„Saki, ka tu to paturēsi tikai starp mums, lūdzu! Un mēs kopā izbaudīsim katru manu atlikušo dienu,” viņš teica. Gunita vairs nespēja valdīt savas asaras. Viņai tik ļoti bija žēl. Baudīt katru dienu. Līdz manis vairs nebūs. Bija tik smagi to dzirdēt! Tomēr viņa apsolīja Ādamam, ka cienīs viņa lēmumu.

„Ādam, man tik ļoti žēl, es nespēšu to pārdzīvot,” viņa teica, ļaujot asarām plūst pār vaigiem.

„Nevajag, Gunita. Lūdzu neraudi! Tikai lūdzu neraudi! Es gribu, lai tu smaidi, es gribu redzēt tevi smaidošu un laimīgu, un tad arī es būšu laimīgs, labi?”

„Es nespēju. Es nespēju. Kā es varu smaidīt?”

„Lūdzu, Gunita! Tev tagad jāiet gulēt,” viņš atgādināja. „Piedod, ka es tev izstāstīju. Man nevajadzēja to darīt.”

„Nē, es priecājos… es priecājos, ka tu man uzticies.”

„Tagad domā par mūsu labajiem brīžiem. Atceries, kā mēs gājām kopā uz Dreamland vilcienu, kā mēs kopā sēdējām kafejnīcās, kā mēs kopā staigājām pa Kairu, atceries? Kā mēs braucām pa Nīlas upi un izbaudījām Azāra parka skaistumu. Atceries tos labos brīžus?” Ādams viņai stāstīja, un Gunita kļuva vēl bēdīgāka, vēl emocionālāka. Viņai bija tik ļoti žēl Ādama.

Viņš aizgāja, kad meitene bija nedaudz nomierinājusies. Taču viņa nespēja aizmirst to, ko Ādams teica. Jau atkal viņa naktī murgoja un grozījās. Par Ādamu. Par viņa slimību. Viņa redzēja jūras vēzi, kas viņam rāpoja pa galvu un smējās, skaļi smējās, tik skaļi smējās… Gunita pamodās no nepierastās skaņas – tas bija modinātājpulkstenis Ādama telefonā, ko viņš bija atstājis Gunitai pagaidu lietošanā, pats iztikdams bez telefona. Jāceļas…

Dalīties.

Atstāt Ziņu