Atvainojiet, jūsu skolotāja nomira
Visgrūtāk bija piecelties tieši sestdienās – jau septiņos no rīta, jo desmitos vajadzēja būt centrā. Ap septiņiem vai astoņiem Gunita cēlās katru dienu, jo rīta pusē gatavoja stundas, taču piecelties pēc piektdienas, apzinoties, ka visi pārējie guļ, un kad aiziets gulēt ap vieniem naktī, bija īpaši grūti. Gunita vienmēr novietoja telefonu ar modinātājzvanu istabas otrā galā, lai, to izdzirdot, vienkārši nenospiestu, turpinot gulēt tālāk. Tas katrā ziņā bija drošāk nekā turēt to pie gultas – bija gadījies šādi aizgulēties. Tiesa, skrējienā pēc telefona vienmēr bija jāuzmanās, lai neuzskrien virsū kādam lielam tarakānam. Siltākam laikam sākoties, tie nāca nez no kurienes. Visa kāpņu telpa bija kā nosēta ar pretīgajiem, lielajiem, gaļīgajiem tarakāniem, kas skrēja tik ātri, ka varēja nepamanīt, kā aizzib gar kājām.
Gunita piektdienās vienmēr tīrīja savu dzīvokli (vismaz tās divas istabas un virtuvi, ko viņa apdzīvoja), taču tie vienalga mēdza parādīties. Kad tas notika pirmo reizi, un viņa ieraudzīja tādu pretīgu lielu vaboli vannasistabā uz sienas, viņa zvanīja Ādamam. Septiņos no rīta Ādams bija atnācis, lai to nogalinātu. Pēc šī gadījuma viņa bija nopirkusi indi, kas darbojās arī kā profilakse. Ja tagad viņa kādu briesmoni atrada, tas jau bija beigts – gulēja uz muguras ar kājām gaisā. Vienalga izskatījās pretīgi. Labi, ka vismaz viņas vannasistabā nerāpoja skudras, kā tas bija valodu centrā. „Tici man, ja tu dzīvotu pilsētas centrā, tur būtu daudz vairāk skudru un tarakānu,” Ādams visu laiku skaidroja, cik tas ir normāli tādā pilsētā kā Kaira un jau atkal pārliecināja, ka 6.Oktobrī dzīvot ir labāk.
Iespējams, grūtajā sestdienā viņas ierašanos centrā pusstundu vai dažkārt stundu vēlāk neviens nepamanītu. Lai arī skolotājai bija teikts darbā būt desmitos, jo pirmā stunda sākās pusvienpadsmitos, šoferis nekad neatbrauca laikā. Otrs šoferis, kas viņu parasti veda mājās – tievais vīriņš ar mūžīgo cigareti zobos – tomēr bija atbildīgāks. Taču sestdienu šoferim viss bija vienalga. Tāpēc, braucot sestdienās uz centru, Gunita zināja, ka vienmēr to sasniegs pirmā un kārtējo reizi sēdēs uz kāpnītēm pie savas darba vietas, lai sagaidītu Fatmu vai citu sekretāri, kuras arī nāca ar nokavēšanos. Un tikai tad ap pusvienpadsmitiem vai citreiz pat vēlāk parādīsies šoferis – vēl miegains pēc smagās piektdienas nakts.
Jasmīnu, pie kuras Gunitai tajā laikā bija jābrauc un jāpasniedz stunda, tas kaitināja. Tik ļoti kaitināja, ka vienā no nodarbībām viņa piezvanīja Nahlai un arābiski izteica savas dusmas. „Tie ir slikti cilvēki, kas tai centrā strādā,” viņa Gunitai teica. „Viņi tikai grib tavu naudu, bet cik reizes man nodarbība sākas pusstundu vēlāk?” Jasmīna pārmeta. Gunita viņai piekrita. Lai arī skolotāja pārstāvēja to pašu centru, viņa vienmēr nostājās studentu pusē un piekrita tādiem studentiem kā Jasmīna, Ahmeds, Muhameds, Hanijs, Habiba. Visiem! Teju katram Gunitas studentam bija slikta pieredze ar šo valodu centru, kurš kā zirneklis bija visus studentus savilcis savā tīklā – iekasējis no viņiem naudu jau pašā sākumā un tad uzsāka ar viņiem spēlēties: skolotāju maiņa, vilšanās, ka skolotāja nav amerikāne, kā bija solīts, stundu nemitīgā atcelšana un pārcelšana, šoferis, kas skolotāju atved vēlāk vai ātrāk, kas neatbrauc viņai laikā pakaļ. Tas viss bija jāpacieš tikai tāpēc, ka centrs jau bija iekasējis naudu un atpakaļ to dabūt vairs nevarēja.
„Es viņus iesūdzēšu policijā, es zinu, ka viņi strādā bez atļaujas,” Gunitai stāstīja viens no studentiem, kuram šī bija tikai otrā stunda un jau ar citu skolotāju. Taču viņam tas neizdevās, viņš neizturēja un pameta centru, atstājot viņiem savu naudu. Un tāds nebija viņš vienīgais. Bija kāds kungs, kas studēja biznesa angļu valodu un gribēja Gunitu vest uz savu ofisu, lai tur noturētu stundu. Bet viņš bija samaksājis par stundām centrā, kas ir lētāk, nekā pie viņa mājās vai darbā, kur skolotāju attiecīgi aizved šoferis. „Šajās telpās taču nav nekādas akustikas, te viss ir putekļos, un nevar normāli pamācīties. Pat galdi līgojas,” viņš sūdzējās, izskaidrojot vēlmi mācīties savā ofisā. Gunita viņu ļoti labi saprata. Taču Nahla aizliedza viņam skolotāju vest ārpus centra, pat ja to nokārtotu viņš pats, neprasot šoferi no centra. „Maksā vairāk,” viņa bija teikusi. Kungs sadusmojās pavisam un jau nākamajās dienās Nahla paziņoja Gunitai: „Izņem viņu no sava plānojuma. Viņš vairs nenāks. Viņš ir nojūdzies!”
Ļoti bieži centra nebūšanas Gunita pārrunāja ar Muhamedu Spāni. Arī viņu visvairāk kaitināja melošana, kas, likās, bija viena no centra pamatstratēģijām. „Ikreiz, kad man teica, nākamreiz būs jauna skolotāja un amerikāne, es viņiem vēl pārjautāju: vai viņa tiešām būs amerikāne? Un viņi atbildēja: jā. Tad es teicu, tas nekas, ka nav amerikāne, man nevajag amerikāni, es gribu tikai praktizēt angļu valodu. Vai tiešām tā jaunā skolotāja būs amerikāne? Un viņi vienalga turpināja melot, ka tā ir amerikāne,” Muhameds atstāstīja Gunitai. „Protams, patiesībā tās nekad nebija amerikānes. No Rumānijas, Ukrainas un tagad tu,” viņš atbildēja. „Man ir bijusi tikai viena amerikāne pašā sākumā,” viņš piebilda. Muhameds bija tas, kurš uzskatīja, ka skolotājas nacionalitātei nav nozīmes. „Kāda jēga no amerikānes, ja viņa nekad nesagatavojas stundai? Nekad man nav iedevusi nevienu materiālu vai mājas darbu?” Muhameds stāstīja Gunitai savu pieredzi ar „īstu” amerikāņu skolotāju. Izskatās, beidzot viņš bija laimīgs ar savu latviešu skolotāju, kura vienmēr nāca sagatavojusies un uzdeva mājasdarbus. Viņš praktizēja ne tikai angļu valodu, bet bieži vēlējās kaut ko iemācīties arī no latviešu valodas. Turklāt šim studentam ļoti patika runāties. Skolotāja nekad neiebilda. Tā arī viņi aizrunājās par Lieldienām. Gunita izstāstīja, ka brauc ciemos viņas draudzene no Rumānijas un ka viņa gribētu Lieldienu svētdienu brīvu.
„Vai tiešām viņi tev nedotu? Es personīgi varu atcelt savu nodarbību svētdienā,” Muhameds bija ļoti atsaucīgs.
„Tiešām?”
„Jā, protams, es izmantošu to dienu, lai darītu, ko citu, turklāt mums darbā tā būs brīvdiena,” viņš teica.
Taču ar Muhameda labvēlību nepietika. Kad Gunita pēc stundām runāja ar Nahlu un lūdza, lai iedod viņai Lieldienas brīvas, priekšniece bija kategoriski pret. Gunitai tas likās necilvēcīgi. Turklāt viņa aizvien vairāk apzinājās to, ka ne tikai studentiem, bet arī viņai pašai šis centrs sāka kaitināt.
„Mēs nesvinam Lieldienas. Mums nav Lieldienas. Mēs starptautisks uzņēmums. Tev jāstrādā,” Nahlas atbilde bija viennozīmīga.
„Bet vai tad sudenti nesvinēs Lieldienas? Piemēram, Muhameds tikko teica, ka atcels stundu.”
„Labi, ja viņš atceļ, viņš atceļ. Bet tev ir cik?” Un viņa noliecās aplūkot Gunitas sarakstu. „Tev svētdienā seši klienti, ja viņi visi atcelts, tad jā, bet tagad es tev nevaru dot brīvu.”
„Bet tā ir tikai viena diena – svētdiena. Vai tiešām tā būtu tāda problēma?” Gunita pārjautāja un uz mirkli viņai likās, ka, pat runājot ar studentiem individuāli, būtu vieglāk sarunāt nekā ar Nahlu, kas nepavisam negribēja būt pretimnākoša.
„Gunita, es tevi paņēmu, kad tu meklēji darbu. Es apžēlojos un tevi paņēmu un teicu, ka darbs smags. Un tu tagad vēl gribi brīvdienas. Tev ir viena brīvdiena – piektdiena. Un svētku mums nav. Mēs nedzīvojam pēc ēģiptiešu kalendāra, mums cits bizness.” Pēc priekšnieces asās atbildes Gunita saprata, ka nav vairs jēgas ko piebilst. Viņa mani paņēma? Jo man vajadzēja darbu? Domās pārcilāja Gunita. Kuram kuru vairāk vajadzēja? Gunita pat tagad nevarēja aiziet no darba, ja viņu kas neapmierināja. Līgums bija sastādīts tā, ka viņai jāpabeidz iesāktie kursi, kas prasītu vismaz divus mēnešus. Neko daudz jau Gunita negribēja. Tikai mazliet lielāku pretimnākšanu. Sapratni. Vai viņa ne reizi neiedomājās, ka varbūt Gunita svin Lieldienas? Mēs nesvinam! Bija viņas stingra atbilde. Tikai par mēs, tikai par centru un sevi viņa spēja domāt. Sasodītais centrs! Gunita varēja aizmirst par brīvdienām kopā ar Lauru.
„Labi, vai šoferis jau ir piebraucis?” Gunita pajautāja, saprotot, ka nav nekādu cerību uz Lieldienām dabūt brīvu.
„Nē, gaidi, brauc pēc 5 minūtēm,” viņa atbildēja. Kā tad. Gunita zināja, ka 5 minūtes šajā centrā bija 15 minūtes kā minimums. Pēc 5 minūtēm, pēc 10 minūtēm – centrā šādi runāja bieži gan Fatma pa telefonu, kad zvanīja klienti, kas gaidīja savus skolotājus, gan Nahla, kas savukārt runāja ar skolotājiem, kuri stāvēja kaut kur uz ielas, beiguši stundas un gaidīja šoferi. Gaidīšana – te tā bija ikdiena. Gunitas stundas bija beigušās pusdeviņos. Turklāt pēdējā stunda bija atcelta. Nogurusī skolotāja jau bija sapriecājusies, ka būs ātrāk mājās, bet nekā. Jo izrādās šoferim nebija pateikts, ka viņai pēdējā stunda atcelta.
Kad šoferis pēc kādas pusstundas piebrauca pie centra, uz mašīnu devās vēl kāda sieviete. Blondiem krāsotiem matiem ap 40 gadu veca. Centrā Gunita viņu nebija manījusi. Laikam tāpēc, ka sieviete bija runājusi ar Aminu viņas kabinetā.
„Vai tu arī šeit strādā?” viņa jautāja Gunitai, kad viņas apsēdās mašīnas aizmugurējā sēdeklī.
„Jā, es mācu angļu valodu,” Gunitai nebija nekādas vēlēšanās tagad ar kādu iepazīties. Dienas beigās viņa jutās tik nomocīta pēc astoņu stundu runāšanas, ka dažkārt pat gulēja, kamēr šoferis viņu veda mājās. Turklāt Nahla bija tikko atteikusi dot brīvu uz Lieldienām, un Gunita nemaz nebija tajā labākajā garastāvoklī.
„Un tu?” Gunita centās izspiest no sevis kaut kripatiņas intereses, lai gan tādas nebija. Centrā skolotājas nāca un gāja. Gunita bija tā, kas, šķiet, turējās visilgāk. Viņai nebija draudzeņu. Un nevajadzēja ar. Nebija ne laika, ne vēlēšanās. Turklāt studenti bija viņas klienti un draugi vienlaicīgi.
„Es tik tikko sāku šeit strādāt, esmu no Meksikas, bet nu jau piecus gadus dzīvoju Ēģiptē,” viņas možumu nevarēja salīdzināt ar Gunitas nogurumu un dusmām uz Nahlu. Sieviete izskatījās tik satraukta, tik ieinteresēta un enerģijas pilna savā jaunajā darbā. Pagaidi, Gunita klusībā viņai teica. Pēc mēneša tu redzēsi, kā pamazām izpumpēs arī tevi. No sākuma jau viss būs labi. Pirmajā nedēļā Nahla, tevi satiekot, smaidīs – kamēr tu iejūties. Tad viņa tev liks plānojumā vēl un vēl jaunus klientus, kamēr mērķis būs sasniegts. Un mērķis ir aizpildīt visas sešas nedēļas dienas no 10 rītā līdz 10 vakarā. Tad tu sāksi pagurt. Tu sapratīsi, ka nespēj vairs pasmaidīt pat saviem studentiem, ka, lai arī viņi ir pavisam normāli cilvēki, kas liela daļa varētu būt tavi draugi, tu pamazām kļūsi neieinteresēta, vienaldzīga un skaitīsi minūtes līdz stundas beigām. Tu jutīsies kā fabrikā – nāk viena kastīte pēc otras, un tu tām uzliec vāciņu. Tev nebūs laika paēst, padzert. Tu jutīsies miegaina, taču tev būs neērti gulēt centrā, kad kāda nodarbība ir bijusi atcelta, kā to bieži daru es un nemaz neiebilstu, ka Fatma par to smejas un stāsta visām pārējām sekretārēm. Visvairāk tevi tracinās tas, ka tu ieradīsies pie kāda mājās, bet nodarbība izrādās ir atcelta, ka šoferis nekad nav laikā, kad tu jau biji saplānojusi, ka tikos un tikos būsi mājās. Es jau ap šo laiku varētu būt mājās, bet neesmu. Un tikai tā šofera dēļ! Tikai tā centra dēļ! Tu sūdzēsies Nahlai, bet viņa būs palikusi pret tevi rupja. Tu ienīdīsi visu pasauli. Tu ienīdīsi cilvēkus, kas tev ir apkārt. Uzmācīgos ēģiptiešus, kas tev, blondīnei velta tradicionālās uzmanības pievēršanas frāzes, kad tu tiem paej garām. Tu kļūsi agresīva un viegli aizkaitināma. Izgāzīsi dusmas pat uz saviem tuvajiem… Un tad tu pametīsi centru. Pat, ja tu būsi noslēgusi līgumu, kas paredz pabeigt iesāktos kursus, tev būs vienalga. Tu vienkārši kādu dienu neatnāksi. Pat, ja Nahla tevi bombardēs ar telefonzvaniem un īsziņām. Pat, ja pie tavām mājām piebrauks šoferis. Tev būs vienkārši nospļauties. Tāpat kā Sārai. Nahla būs nikna uz tevi. Un viņa savas dusmas izkliegs uz Fatmu un pārējām sekretārēm, uz šoferi. Viņa smēķēs vienu cigareti pēc otras un tad kā pieglaimīga kaķene piezvanīs taviem klientiem un pateiks: „atvainojiet, jūsu skolotājai ir pēkšņa slimība, viņai jāpavada slimnīcā vismaz trīs mēneši” vai „atvainojiet, jūsu skolotājai vajadzēja steidzami braukt atpakaļ uz Ameriku”, jo visas centra skolotājas taču nāk no Amerikas, ēģiptiešu sapņu zemes vai, ja tas būs bijis ļoti bargs klients, viņa varbūt izmantos visemocionālāko iemeslu – „atvainojiet, jūsu skolotāja diemžēl nomira, pakļuva ceļu satiksmes negadījumā”. Students tam nespēs noticēt, jo viņam liksies, ka vēl vakar jūs kopā mācījāties, un viņš tev piezvanīs. Tu pacelsi telefonu kā dzīva! Un viņš tikai vēl vairāk ienīdīs centru par viņu nežēlīgo melošanu.
Lai kāds būtu arguments, kāpēc skolotāja aizgājusi no centra, tas nedrīkstēs liecināt, ka viņai tajā kaut kas nav paticis. Nē, Nahla centās, cik varēja, lai spodrinātu centra slavu. Jebkurā gadījumā viņa tikai piebildīs: jums būs jauna skolotāja no Amerikas – Gunita. Un jau atkal es būšu neapmierināta, viegli aizkaitināma, un Ādams man teiks: pamet to nolādēto centru! Tev nav jāpabeidz tās nolādētās stundas! Dari, kā citi! Tu esi tik ļoti mainījusies, kopš sāki tai centrā strādāt! Taču Gunita Ādamu neklausīs. Viņa kārtējo reizi uzsūks visas negatīvās emocijas sevī, turot tās cieši kā piepūstu balonu.
„Un man te tīri labi patīk,” turpināja stāstīt jaunā centra skolotāja. „Man, šķiet, te ir lielāka individualitāte un brīvība nekā bērnudārzā, kur iepriekš strādāju – protams, forši, ka tur jau es divos biju brīva, taču tie vecāki – vienmēr nāca ar tevi runāties, jautāja par saviem bērniem, dažkārt izteica kādu sūdzību,” viņa stāstīja.
„Ak tā,” Gunita tikai noteica. Pagaidi, pagaidi, viņa klusībā atkārtoja, abām sēžot aizmugurējā sēdeklī. Un tu redzēsi, ka palekdamās aizskriesi atpakaļ uz bērnudārzu. Tu pagursi tāpat kā tā skolotāja, kuru es redzēju pirmajā dienā, kad man bija intervija ar Nahlu un Aminu. Un tad tu aiziesi tāpat kā Sāra.
Jaunā skolotāja izkāpa no mašīnas, atvadījās no šoferīša un Gunitas. „Te, nu, lūk, es dzīvoju,” meksikāne norādīja. Ak laimīgā, nodomāja Gunita. Tas bija tikai 10 minūšu braucienā no centra. Gunita apgūlās uz aizmugurējā sēdekļa un iemiga. Pēc apmēram stundas viņai vajadzētu būt mājās.
