Vārda dienu svin: Edmunds, Edžus, Vidmants

Trīs tases Ēģiptes: LXXVIII daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Neredzamie cilvēki

Attiecības ar Ādamu kļuva vēl tuvākas, kad Gunita sāka baidīties no pašas dzīvokļa. Viņa apdzīvoja tikai divas tā istabas (guļamistabu un kopējo telpu), kamēr otras divas ar lielo koridoru stāvēja tukšas. Viņa gulēja savās 16 sienās un grozījās. Ja vēl pirms Londonas Gunita baudīja iespēju dzīvot vienai, tad tagad dzīvoklis bija kļuvis par lielu. Augšējā stāvā viņai dzīvoja kaimiņš, kurš uzvedās dīvaini. Tas bija jauns puisis, kurš bija centies sadraudzēties ar Gunitu, taču, tā kā meitenei nebija laika un viņš nemaz tik labi nezināja angļu valodu, nekāda lielā draudzība tur nevarēja sanākt. Taču puisis nepadevās. Viņš kļuva ļoti uzstājīgs un centās pievērst uzmanību citos veidos. Gunita pamanīja, ka dažkārt viņš meitenei seko – iziet no mājas neilgi pēc tam, kad Gunita, un viņi iekāpj vienā autobusā. Nē, viņš negāja klāt un nerunāja, taču ar savu klātbūtni turējās pie meitenes līdz pat Valodu centram. Kāds tam bija mērķis? Gunita nezināja. Visbailīgāk bija naktīs. Viņa dzīvoklis atradās tieši virs Gunitas guļamistabas, un puisis ļoti bieži sita ar krēslu pa grīdu, lai Gunita lejā dzirdētu.

Šis puisis nebija vienīgais baiļu iemesls. Viņam vismaz varēja pateikt, lai pārtrauc šādi rīkoties (par to bija parūpējies Ādams), ko viņš lielākoties ņēma vērā. Taču Gunitai joprojām likās, ka viņa dzird trokšņus. Tas parasti notika vakaros pirms gulētiešanas, kad ārā satumsa un Gunita izslēdza visas gaismas. Viņa nevarēja aizmigt. Te noteikti kāds ir, mirušās dvēseles, spoki, kāpēc tās durvis ir visu laiku aizvērtas, tās ko saimniece nebija gribējusi vērt vaļā? Gunitas fantāzija attīstījās tālāk un pēc sarunām ar studentiem bailes tikai saasinājās. Visvairāk šādu sarunu viņai bija ar Muhamedu, šarmanto spāni.

„Vai esi dzirdējusi par džiniem[1]?” viņš vaicāja, kad Gunita izstāstīja par bailēm no sava lielā dzīvokļa.

„Nē. Kas tie tādi ir?” Gunita interesējās.

„Redzi, islāmā mēs ticam, ka ir divu veidu radījumi – redzamie kā mēs un neredzamie. Džini ir neredzamie, kurus tu dažkārt jūti, bet nekad viņus neredzi. Turklāt tie var būt gan labi, gan slikti.”

„Tad viņi ir tie, kas rada trokšņus?”

„Jā, tie varētu būt viņi, bet to es nezinu. Iedomājies, viens džins šodien ir niķīgs. Viņš grib spēlēties. Viņš paņem kādu tavu lietu, ko tev liekas, tu noliki uz galda. Un pēkšņi tās lietas vairs nav. Bet tu zini un labi atceries, ka noliki to tieši tur uz galda. Un pēc kāda laika tu atrodi šo lietu uz tā paša galda un saproti, ka nebiji uzmanīgi skatījusies.”

„Jā, man tā ir gadījies, ka kaut kas pazūd,” Gunita iesaucās.

„Lūk, tie ir džini. Viņi spēlējas.”

„Jā, bet kur tieši viņi ir? Kur viņi uzturas?”

„Hehe,” Muhameds iesmējās. „Visur. Viņi ir pilnīgi visur. Arī šeit, ar mums. Viņi ir tādi paši cilvēki, tikai neredzami.”

„Ārprāts! Vai tev nav no viņiem bail?” Gunita jautāja.

„Nē, viņi neko nedarīs. Taču ikreiz, kad tu baidies, mēs islāmā pieminām Allāhu, un tad bailes pazūd,” viņš skaidroja.

Līdzīgu stāstu Gunita dzirdēja no vēl kāda studenta. Tas bija viens no viņas jaunajiem studentiem Aimans. Puisis ap 26-27, kuram nodarbības sākās ap deviņiem vakarā, kad skolotāja jau bija nogurusi. Patiesībā meitene nesaprata, kāpēc viņš mācās angļu valodu. Viņš to runāja ļoti brīvi, tāpēc viņu stundas parasti izvērtās kā diskusijas par dažādiem tematiem. Viens no tiem bija džini. Temats, kas Gunitu biedēja un interesēja vienlaicīgi.

„Jā, man bija tāds gadījums. Es vakarā uztaisīju salātus brokastīm un ieliku tos ledusskapī. Un skaidri zinu, ka ieliku tos uz nakti ledusskapī – tas taču ir tikai loģiski. Tad naktī es pamostos, eju uz tualeti un redzu, ka mana bļodiņa ar salātiem ir uzlikta uz galda blakus ledusskapim. Es skaidri zinu, ka to neizdarīju.”

„Un ko tu darīji?”

„Ieliku bļodiņu atpakaļ ledusskapī.”

„Šausmas!”

„Ak, es par to tikai pasmejos. Ja jau viņi gribi ar mani spēlēties, lai spēlējas. Kas ļaunākais var notikt? Viņi mani var nogalināt? Nē, taču. Un pat ja, tas viss ir tikai Allāha ziņā,” viņš skaidroja.

Tagad arī Gunita dzīvoja šajā Allāha valstībā un dārzos. Vai tāpēc viņu piemeklēja šie neredzamie cilvēki? Visvairāk meitene nobijās, kad dzirdēja stāstu par spokiem no kāda pavecāka kunga, kas mācījās angļu valodu, lai nokārtotu IELTS testu un varētu emigrēt uz Kanādu vai Ameriku.

„Es esmu redzējis spoku! Pavisam nopietni!” 55 gadus vecais Temars Gunitai pārliecinoši teica, kad viņi apsprieda lasāmo tekstu par pārdabiskiem spēkiem. „Trīs reizes!” viņš uzsvēra.

„Nevar būt! Kā viņš izskatījās?” Gunita salēcās.

„Tumšs, tumšs, tumšs,” viņš teica, nespēdams paskaidrot ko vairāk savas diezgan vājās angļu valodas dēļ. „Viss tumšs,” viņš atkārtoja. „Es nevaru paiet.” Gunita saprata, ka tas noticis uz ielas, kad pēkšņi parādījies kāds tumšs tēls.

„Un ko jūs darījāt?”

„Piesaucu Allāhu un sāku skaitīt lūgšanu. Spoks pazuda,” atbildēja kungs.

Jo vairāk šādu stāstu Gunita uzklausīja, jo vairāk viņa par to domāja un, likās, aizvien vairāk dīvainu trokšņu viņa dzird. Vienreiz tas notika pat Ādama klātbūtnē – likās, kāds iesaucās. „Kas tas bija?” pat Ādams pārjautāja, kurš iepriekš bija teicis neticēt visiem šiem stāstiem. Gunita to nespēja. Lai kā viņa izvairītos no domām par mistiskiem tēliem, domas pašas nāca virsū, kad viņa tumsiņā atgriezās mājās un gāja slēgt vaļā savu dzīvokli. Tumsa – tā bija pirmā, kas ar viņu sasveicinājās, atverot milzīgā mājokļa durvis un tikai pēc pāris paspertajiem soļiem viņa varēja ieslēgt gaismu. Nobijusies meitene parasti saslēdza visas iespējamās gaismas, lai justos drošāk. Lai ir gaisma! Lai visur ir gaisma!

Gunitai daudz palīdzēja Ādams. Līdz šim viņš meiteni bija apciemojis piektdienās vai vakaros, kad viņa bija ātrāk mājās. Taču tagad, kad Gunita uzzināja par džiniem un tik ļoti baidījās, viņa gribēja, lai Ādams nāk katru dienu, pirms viņa iemieg. Viņi runāja. Ādams sēdēja uz Gunitas gultas malas, un viņi pārrunāja dienas notikumus. Meitene bieži izteica vēlmi pārvākties uz tuvāku vietu, ko, likās, puisis pat beigās atbalsta. „Man ir tik grūti – katru dienu 3 stundas paiet transportā vien, es esmu nogurusi, kad aizeju pie saviem studentiem, turklāt kļūst aizvien karstāks,” Gunita sūdzējās. „Un šis lielais dzīvoklis mani biedē,” viņa uzsvēra.

Taču Ādams… Tagad pavisam noteikti Gunita nedomāja puisi izdzēst no savas dzīves, kā bija solījusies pirms Londonas brauciena. Pat, ja viņa atrastu citu dzīvokli. Nē! Šis brauciens palīdzēja saprast, cik tuvi viņi patiesībā bija. Par spīti kļūdām, ko abi strīdu karstumā bija pieļāvuši, viņi bija ģimene. Pat, ja viņiem vēl joprojām dažkārt nesaskanēja viedokļi, pagātne, kas viņus vienoja, bija noteicošā un turēja abus kopā arī tagad. Tas jau bija ieradums – būt vienmēr kopā, katru dienu apjautāties, kā klājas. Gunita nebija aizmirsusi arī Ādama slimību. Vai viņš jau bija veicis gala pārbaudi? Meitene tik ļoti negribēja par to domāt. Viņa gribēja cerēt, ka tā ir bijusi kļūda, ka viņam nav vēzis. Tāpēc Gunita nekad to nepieminēja viņu sarunās. Viņa gaidīja, kad Ādams pirmais sāks par to runāt cerībā, ka, ja nesāks, tad varbūt viss ir kārtībā?

 



[1] Jen (no arābu val.)

Dalīties.

Atstāt Ziņu