Vārda dienu svin: Edmunds, Edžus, Vidmants

Trīs tases Ēģiptes: LXXVII daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

III daļa

TASE MELU

 

Brālēns no Amerikas

Lai kā nākamajā dienā pēc atgriešanās no Londonas gribējās pagulēt un vienkārši pabūt mājās, Gunita to nevarēja atļauties. Viņas priekšniece Nahla pat piezvanīja un atgādināja par dienas stundām, kas Gunitai par pārsteigumu bija mainītas. Ahmeds un Muhameds bija atcēluši savas nodarbības, tāpēc Nahla bija pacentusies viņu vietā atrast citus – mazo Monu un Muhanadu. „Bet es neesmu viņiem sagatavojusies,” pa telefonu taisnojās Gunita, kura vienmēr rūpīgi gatavojās stundām. Turklāt abiem šiem skolēniem bija īpaši jāgatavojas, jo centrā materiālu bērniem tikpat kā nebija, tāpēc skolotājai vajadzēja tos meklēt internetā. Taču tagad acīmredzami tam nebija laika, jo jau tūlīt pat bija jāizbrauc uz centru, lai paspētu tur nokļūt uz četriem pēcpusdienā, kā Nahla bija vēlējusies. „Kas tev jāgatavo?” Nahla pārjautāja. „Paņem centrā materiālus, sakopē!” Protams, tā taču bija Nahla – viņu tikai interesēja apmierināt klientu, kamēr no angļu valodas mācīšanas menedžere nesaprata neko. Nekas cits neatlika kā paklausīt Nahlas teiktajam.

Ritenis sākās no gala – stundas katru dienu, jau ierastie vecie klienti, kā arī jauni, kas Gunitai bija iedoti sarakstā. Kairā nekas nebija mainījies – un centrā, likās, neviens pat nebija pamanījis gaišmatainās „amerikāņu” skolotājas trūkumu. Neviens nepainteresējās, kā viņai gājis Londonā. „Tev jauni klienti,” tikai aši pateica Nahla, kad Gunita ar viņu centrā saskrējās, likdama pierakstīt vēl un vēl jaunus vārdus skolotājas stundu plānojumā. Vien šoferītis priecājās par Gunitas atkalredzēšanu. „Ooo, welcome,” viņš teica, kad pirmo reizi pēc Londonas pārtraukuma veda skolotāju uz stundām. Taču pēc tam arī ar šoferīti turpinājās ierastās attiecības – klusēdami viņi brauca no viena punkta līdz otram cauri viņa nebeidzamo cigarešu dūmiem.

Atsākās arī knapināšanās. Lētākie makaroni un rīsi, siera pikucītis un tomātu mērce, piens, kā arī ikdienišķais lavašs – tās bija lietas, kas parasti atradās Gunitas iepirkumu grozā. Likās, jau pārdevēji veikalā būs ievērojuši, ko viņa pērk. Parasti Gunita izgāja no mājas ap 11 un, zinot, ka atgriezīsies ātrākais desmitos vakarā, viņa ņēma līdzi maizītes. Neko daudz. Parasti tās bija kādas četras lavaša šķēles, kur iekšā iesmērēts siers, sviests vai dažkārt pat nebija nekā. Ādams, cik varēja, centās palīdzēt ar ēdienu – viņš turpināja nest dažādus labumus no mājas ledusskapja. Bija jātaupa. Gunita to apzinājās. Turklāt ne tikai jātaupa, bet jāiekrāj tie nu jau pāris simti latu, ko līdz vasaras sākumam jāatdod draudzenei Leldei. Par neatdošanu laikā nebija ne runas – Lelde bija piekodinājusi, ka naudu vajag tieši tajā brīdī, un Gunita vēlējās būt uzticīga draudzenei. Bija marta vidus, un viņa skaitīja, ka palikuši divi mēneši, kas viņai doti parādu atdošanai. Tāpat arī Amram viņa vēl bija parādā. Vairs nekādu ceļojumu un izpriecu, apsolījās Gunita. Tikai darbs.

Lai cik ļoti Gunitai patika lielākā daļa savu studentu, nevarēja noliegt, ka kvantitāte pazudināja kvalitāti. Gluži dabiski viņa jutās nogurusi jau pēc divām, trim lekcijām, pirms kurām vienmēr bija pārvarēts divu stundu garais ceļojums autobusos, tāpēc smaidīt ceturtajam dienas studentam nācās ar lielām pūlēm. Mazie prieciņi viņas ikdienā bija studentu tik ierastā kavēšanās – transports, ak jā, transports. Viņi vienmēr to vainoja un mūžīgi atvainojās par nokavētajām minūtēm. Ja vien viņi zinātu, ka Gunitai tas patiesībā tīri labi patika, jo šajos brīžos varēja atpūsties (oficiālu pārtraukumu starp stundām viņai nebija). Jau 10 minūtes, 15, 20, 30 kavētas minūtes – tātad palikusi tikai stunda, ko mācīt. Tā parasti Gunita rēķināja. Vislielākie prieki bija par atceltajām lekcijām. „Mis Gunita, Ahmeda kungs šodien nebūs,” šie bija Fatmas vai Nahlas vārdi, ko skolotāja vienmēr uzņēma ar tēlotu vilšanos, bet patiesībā – ar lielu prieku. Galu galā tas bija darbs. Un nebūt ne viegls darbs.

Studenti Gunitas nogurumu lielākoties nemanīja. „Gunita, tu laba skolotāja. Gunita, tu visiem patīc,” tā teica gan Nahla, gan Fatma. Taču patiesība bija pavisam vienkārša: kāda gan Gunita angļu valodas skolotāja? Viņai pat pedagoģiskās izglītības nebija. Viņiem patika Gunitas atbildīguma sajūta, rūpīgā gatavošānās stundām, individuālā pieeja katram studentam. Meitene ar datoru vienmēr pie rokām, tā viņu bija iesaukuši. Ikvienam studentam Gunita bija izveidojusi failu, un tas viņiem likās kaut kas ļoti profesionāls. Taču jau atkal – Gunita to darīja sevis dēļ, lai pati saprastu, ko kuram uzdevusi mājās, kādus kuram uzdevumus devusi – lai būtu kārtība un sistēma, un spētu tai visā orientēties. Turklāt Gunitas ārzemnieciskums noteikti padarīja viņu kaut kādā mērā labāku par ēģiptiešu angļu valodas skolotājiem, kuri „parasti māca no pieredzes”, tā bija teicis kāds students, jau atkal uzslavējot Gunitu par viņas rūpīgo stundu plānošanu.

Skolotāja patika visiem, tikai ne Hendai. Vismaz tā likās Gunitai, un tas pilnīgi noteikti bija abpusēji. Katru reizi viņa ar bailēm devās uz Hendas divu stundu nodarbību. Procedūra vienmēr bija viena un tā pati. Durvis atvēra mazā meitene, kas izrādās bija Hendas mazā māsiņa. Tad viņa noskaidroja, ko Gunita vēlas dzert. Mazā meitene to pagatavoja un pienesa uz paplātes. Piecpadsmit minūtes vēlāk, tikko cēlusies, un pēc ikrīta dušas iznāca pati skolniece. Likās, ka tā tas turpināsies vienmēr, ja reizē, kad Gunita to vismazāk gaidīja, nebūtu noticis izņēmums. Pirmo reizi durvis atvēra Henda, nevis viņas mazā māsa. Viņa bija smaidīga un, Gunitai ienākot lielajā istabā, kur viņas parasti noturēja stundu, pamanīja, ka tur ir kāds ap 35 gadus vecs vīrietis. Henda viņu tūlīt iepazīstināja.

„Tas ir mans brālēns,” viņa smaidīga un lepni teica. „Viņš ir dzīvojis Amerikā kādu laiku. Vai neiebilsti, ja viņš pievienosies mūsu stundai?” Henda jautāja, smaidam nepazūdot no viņas sejas. Gluži otrādi, viņa centās to parādīt kā tādu draudzīgu žestu. Taču Gunita saprata, par ko ir runa. Brālēns no Amerikas. Kāpēc lai viņam būtu interese piedalīties Gunitas stundā, ja tam nebūtu dziļāks mērķis – viņi noteikti gribēja Gunitu iedzīt stūrī, atmaskot mazo amerikāni, mazo viszini, sīko skuķi, kas cenšas būt gudrāka par Hendu. Gunita vēl joprojām atcerējās to gadījumu ar vārdiņu stir, kas izrādās nozīmēja „maisīt”, nevis kā viņa bija teikusi „viegli pieskarties”. Henda to nebija nākamajās stundās vairs pieminējusi. Turklāt līdzīgi atgadījumi vairs nebija notikuši, vien Gunita šad tad nebija mācējusi kaut ko izskaidrot, bet pie tā jau bija zināmā mērā pierasts. Taču tagad te bija viņš – eksperts no Amerikas.

„Jā, protams, viņš var pievienoties,” Gunita tikpat pieklājīgi un smaidīgi atbildēja uz Hendas jautājumu.

Skolotāja nodarbību vadīja kā parasti. Taču bija dīvaini. Viņa lika Hendai pildīt kārtējo TOEFL testu, kuram mājās bija sagatavojusi atbildes, un to pašu uz vietas darīja arī Hendas brālēns.

„Nē, šajā piemērā pareizā atbilde ir c,” Gunita pārliecinoši laboja Hendas kļūdu, zinot, ka aiz when nevar sekot will nākotnes laiks.

„C?” pārjautāja Henda. „Man gan liekas, ka a. Kā tev liekas?” viņa pievērsās savam brālēnam. „A taču, vai ne?”

Brālēns izlasīja teikumu un piekrita savai māsīcai. Gunita zināja, ka viņai ir taisnība, un tas, ka kāds ēģiptietis kādu laiku dzīvojis Amerikā nenozīmē, ka viņš perfekti pārzina gramatiku. Taču Gunitas vājā vieta bija nespēja pārliecinoši paskaidrot. „Nē, tur ir c,” viņa uzstāja, „tas ir tāds likums.” Viņas argumentācija bija vāja. Turklāt viņa jutās kā eksāmenā. Viņi divi pret viņu vienu.

Kad brālēns uz brīdi pameta nodarbību un aizgāja uz virtuvi, Gunita jau sapriecājās, ka varēs atvilkt elpu no uzbrūkošā uzrauga, kas līdz šim tik uzmanīgi bija vērojis katru skolotājas kustību. Taču nē! Tekstā gadījās vārds, ko meitene neprata īsti izrunāt. Mischievous! Lai cik rūpīgi viņa būtu gatavojusies stundai, šo vārdu viņa bija palaidusi garām, un kad sāka Hendai to lēnām izrunāt, viņa apstulba. Brālēns no virtuves to bija dzirdējis un bļāva aiz sienas pareizo izrunu. Tātad, pat viņam esot virtuvē, Gunita un viņas kļūdas joprojām bija redzamas un dzirdamas. Ja gramatikā skolotāja jutās pat stiprāka par brālēnu, tad izrunu viņš uzdrošinājās aizrādīt diezgan regulāri. Turklāt jo vairāk viņš aizrādīja, jo vairāk Gunitai sāka mežģīties mēle. Taču skolotāja nepadevās. Viņa turējās pretī visu atlikušo stundu pat, ja sajutās kā mazs neaizsargāts putnēns, nevis skolotāja. Par vienu gan viņa varēja priecāties – nodarbība aizritēja ātrāk, jo katru uzdevumu brālēns ar Hendu pildīja kopā, un kamēr vēl to apsprieda arābu valodā, Gunita laimīgi skaitīja minūtes. Tajā brīdī viņa vēl neapzinājās, ka tās ir pēdējās minūtes, ko viņa pavada kopā ar šo studenti. „Izsvītro Hendu no sava stundu plānojuma,” nākamajā dienā Gunitai pavēstīja Nahla. Ak, tad tāds bijis juristes un viņas brālēna spriedums. No vienas puses viņa priecājās, ka nebūs vairs jāiet uz Hendas dzīvokli un jāvelta vai divas stundas, lai sagatavotos viņas nodarbībām. No otras puses – tātad viņa tomēr neizrādījas laba skolotāja. „Neuztraucies, tā Henda traka, nekad nepatīk skolotāji,” Nahla viņai teica, un Gunita sajutās labāk, ka nav bijusi vienīgā, par ko Henda sūdzas. Tad kāpēc viņa neiet mācīties uz Britu padomi, bet izvēlas šādus mazus centriņus, kuriem pat kārtīga ofisa nav? Domāja Gunita. Taču tā vairs nav mana problēma! Viņa sev teica un pēc sarunas ar Nahlu priecīga zvanīja Ādamam. Tas likās tik pašsaprotami – Ādams zināja visu par viņas studentiem, viņš zināja visu par Gunitas dzīvi Kairā, un nu viņam bija jāzina arī šī labā vēsts. Turklāt pēc Londonas Gunitas un Ādama attiecības bija pat uzlabojušās – viņi sazvanījās katru dienu, tikās gan retāk, jo Gunitai bija daudz jāstrādā. Ādams, dažkārt viņa brālēns Hosams – tie bija vienīgie cilvēki, ar ko meitene pavadīja savu brīvo laiku, kura patiesībā nebija daudz. Vairs nekādu Amru vai Maiklu. Pat, ja Gunita saņēma no viņiem regulārus zvanus un uzaicinājumus tikties, tam vienkārši neatlika laika. Turklāt Valodu centrā viņa satika tik daudz studentu, ka meitenei nemaz neprasījās pēc jaunām pazīšanām. Viņas studenti bija viņas draugi, ar kuriem viņa pavadīja lielāko dienas daļu. Pārējā laikā pat drīzāk gribējās pabūt vienai vai ar Ādamu – cilvēku, kura klātbūtnē Gunita varēja būt dabiska gan savos priekos, gan bēdās.

Dalīties.

Atstāt Ziņu