Vārda dienu svin: Edmunds, Edžus, Vidmants

Trīs tases Ēģiptes: LXXIV daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Londonai būt!

Vēl pirms 24 stundām Gunitas prātā mājoja bailes un stress. Likās, ka balss, kas runāja ar studentiem nāca nevis no viņas pašas, bet kādas svešas attālas vietas. „Es nebūšu 11 dienas, es tagad braucu uz Londonu, tiksimies pēc 2 nedēļām,” viņa bija atvadījusies un par savu Londonas ceļojumu pastāstījusi visiem studentiem. Ar smaidu un ārēju saviļņojumu, kamēr iekšā mājoja neziņa, neziņa, neziņa. Vēl ceturtdienas rītā (piektdienā bija jābrauc prom) viņa iztēlojās sevi paliekam Londonas metro stacijā. Viņa pēkšņi atcerējās, kā kāda draudzene bija stāstījusi, cik ļoti nosalusi, nakšņojot stacijā pēc tam, kad bija nokavējusi pēdējo autobusu, – un viņai nācās tur pavadīt visu nakti…

Pirms 72 stundām Ādams bija teicis, ka atcels savu biļeti, jo naudas nav un nebūs, viņi nevar atrast lētu istabu, un viņš atsakās braukt. Gunita jau atkal bija zaudējusi savaldīšanos. Par spīti viņa slimībai, par spīti viņa iekšējām problēmām – viņi brauca uz Londonu kopā un tagad abi kopā saskārās ar problēmu, Ādama izraisītu, no kuras viņš vēl pēdējā brīdī gribēja izkrist kā pirms eksāmena nesagatavojies students. Gunita neļāva. Viņa lūdzās, mudināja, iedrošināja un apsolīja sev, ka pēdējo reizi brauks ceļojumā ar kādu, uz ko īsti nepaļaujas, ka pēdējo reizi paļausies uz citiem. Pat, ja tas bija Ādams – viņas draugs.

Ceturtdienas pēcpusdienā kā krusa abu priekšā nobira labas ziņas. Turklāt gandrīz vienlaicīgi. Gunita bija iegājusi kabinetā pie Aminas, un priekšniece negribīgi, bet tomēr iedeva tūkstoti mārciņu. Gunita satraukta zvanīja Ādamam, lai pavēstītu labo vēsti, un izrādās, viņa tēvs bija apžēlojies par dēla neapdomīgo braucienu un arī iedevis apmēram tikpat lielu naudas summu, lai gan iepriekš bija stingri pateicis, ka viņa problēmas netaisās strebt laukā. Šķiet, tā nebija pirmā reize, kad viņam par dēlēnu bija jāsamaksā. Turklāt Ādams jau momentā bija arī atradis istabu kādā dzīvoklī. Viņš to dabūja par simt mārciņām no kāda paziņas drauga. Tā bija tik lēta tāpēc, ka tajā nebija mēbeļu, tikai liels matracis, līdz ar to viņiem vajadzēja paņemt savus guļammaisus. Ka tik jumts virs galvas! Domāja Gunita. Nebija svarīgi, kāda ir istaba. Turklāt viņa bija priecīga, ka, paliekot kopā ar Ādamu, nebūs vienai jāmaldās, jo viņš teicās zinām pilsētu kā savas kabatas. Gunita vēl nekad nebija bijusi Londonā, turklāt, zinot sevi, viņa apmaldījās vienmēr un visur. Meitene pat nespēja orientēties kartēs, tāpēc parasti prasīja ceļu citiem. Labi, ka tagad blakus būs Ādams.

Lai samazinātu savus izdevumus Londonā, viņi iepriekšējā vakarā bija sapirkuši arī pārtiku – rīsus, nūdeles, makaronus, ko varēs uz vietas gatavot. Jo noteikti dārgs būs sabiedriskais transports, stāstīja Ādams, kur aizies lielākā daļa viņu naudas.

Kā pēc tikko noskrieta krosa viņi tagad sēdēja lidmašīnā un centās atgūt elpu – lielākās problēmas bija pārvarētas. Lidmašīnas zilie mīkstie krēsli, kuros atgāzušies, Ādams un Gunita skatījās filmu, lika jau domās klejot pa Londonu. Tā noteikti nāks kā balva par tikko noskrieto krosu. Domāja Gunita, vēl nenojaušot, ka maldās, uzskatot, ka visas līdzšinējās problēmas slēpās tikai naudā.

 

Nemierīgā nakts

„Es nespēju tam noticēt, es nespēju tam noticēt!” nemitīgi atkārtoja Ādams pēc tam, kad abi šķērsoja robežkontroli Hītrovas lidostā un jau stāvēja pie Londonas metro ieejas. Kā lielas, smagnējas durvis Londonas pilsēta pamazām vērās vaļā, vairs ilgāk neizturot viņu ilgos, skaļos un pamatīgos klauvējienus. Gunitai likās, ka Ādams ko tādu dara pirmo reizi – ko tik traku. Iespējams, pirms meitene ienāca viņa dzīvē, viņš nekad neko tādu nebija uzdrošinājies – vai, ja bija, nebija novedis savu ideju līdz galam, un līdzīgi būtu noticis ar Londonas ceļojumu, no kura Ādams gribēja atteikties pēdējā brīdī, jo nebija naudas. Taču Gunita jutās lepna, ka, lai vai ar mokām un cauri šantāžas virpuļiem, tomēr bija izdevies panākt to, kas sākumā iecerēts. Ideja par Londonu – tā bija nākusi pēkšņas brīvības iespaidā, aizbēgot no Mahmuda Alī cietokšņiem. Tā varbūt nebija labi pārdomāta ideja, atceroties toreizējo finansiālo situāciju, taču tā bija bezgala lolota un gaidīta. Tā bija izveidojusi pavisam šauru adatas aci, cauri kurai abiem bija jāizlien, lai pierādītu, cik ļoti viņi šo ideju vēlas piepildīt. Un nu viņi bija Londonā.

Brauciens ar metro viņus aizveda uz Pimlico staciju, kur ceļotājus gaidīja kāds vīrietis – viņu īrētās istabas īpašnieks. Pēc akcenta varēja saprast, ka viņš nebija anglis. Tas bija kāds tumsnējas ādas imigrants. Viņš neuzkavējās ilgi – ierādīja vietni, iedeva Ādamam atslēgas, par ko pretī saņēma naudu, un devās prom. Tā bija pavisam šaura istabiņa ar lielu matraci istabas centrā. Nekā vairāk nebija, bet neko vairāk arī nevajadzēja. Dzīvoklī bija vēl divas istabas, kurās dzīvoja tādi paši īsāka vai garāka laika ceļotāji. Tagad visiem bija jādala virtuve, vannasistaba un duša.

„Nu kā?” Ādams vaicāja Gunitai.

„Lieliski. Ideāli! Man tiešām patīk,” viņa nemeloja. Viņi iepazinās arī ar dzīvokļa biedru, kas dzīvoja blakus istabā – kāds austrālis, kas bija ievācies pirms dažām dienām, lai paliktu Anglijā uz mēnesi. Un tad pienāca vakars ar tēju, līdzpaņemtajiem ēģiptiešu cepumiem un došanos pie miera.

Gunita ielīda savā guļammaisā un piestūmās pie sienas. Nebija jau pirmā reize, kad jāguļ vienā istabā ar puisi. Ādams pārģērbās, paņēma savu guļammaisu un apmetās uz tā paša matrača blakus Gunitai. Šī varēja būt mierīga nakts ar skaisti sagaidītu rītu un brokastīm kopā ar jauniepazīto austrāli. Tomēr ne. Gunita nebija gaidījusi, ka Ādams kā suns, kas norāvies no ķēdes, Londonā varētu cerēt uz ko vairāk kā tikai kopīgu sagulēšanu. Viss sākās ar viņa vārdiem.

„Gunita, lai arī kas būtu noticis, es arvien vairāk saprotu, ka problēmas mūs tuvina, ka mēs esam radīti viens otram.” Gunita juta, kā viņš ar savu guļammaisu piebīdās meitenei tuvāk, viegli aizskarot viņas seju.

„Par ko tu runā?” Gunita izlikās, ka neko nesaprot. Kas viņam lēcies? Gunitai šī situācija sāka atgādināt to reizi uz jumta. Tā kļuva pārāk romantiska. Protams, problēmas viņus tuvināja. Gunita to zināja. Tomēr tas nenozīmē, ka kaut kas būtu mainījies viņu attiecību statusā. Tas tikai pierādīja, ka viņi var kopā pārvarēt šķēršļus un joprojām palikt draugi.

„Manas jūtas pret tevi paliek tikai stiprākas,” viņš teica.

„Jā, es to saprotu, tu man arī tiešām ļoti daudz nozīmē,” Gunita pavisam noteikti nemeloja. Viņa atcerējās, cik daudz Ādams ir skrējis un darījis viņas labā. Tomēr viņa nespēja viņu uztvert vairāk kā savu Ēģiptes brāli. Ģimenes locekli, taču ne kā vīrieti, puisi, ar ko viņa gribētu romantiskas attiecības. Pavisam noteikti nē. „Ādam, bet es nevaru būt tava draudzene, saproti, nevaru, man nav tādu jūtu, un tu to zini. Es to jau esmu tev pašā sākumā izskaidrojusi. Neliec man to darīt atkal,” Gunita centās paskaidrot tik iejūtīgi, cik vien varēja, tomēr likās, viņš nespēj pretoties savai ķermeņa valodai.

„Gunita, lūdzu, tu man esi vajadzīga, īpaši tagad, lūdzu,” čukstēja Ādams jau daudz intensīvāk un jau pavisam tuvu piebīdījās pie blakus guļošās draudzenes, pēkšņi aplikdams viņai savas rokas un tuvinādams savu seju viņas virzienā.

„Nē!” Gunita iesaucās un centās atbrīvoties no viņa skavām. „Ādam, lūdzu neiznīcini mūsu draudzību!” viņa čukstēja cik klusu vien iespējams. „Lūdzu, mēs esam tikai draugi!”

„Un Amram tu gan ļauj sevi bučot? Vai viņš tavā labā ir darījis tikpat daudz, cik es?”

„Ššššs,” Gunita sauca, pielikdama pirkstu pie lūpām. „Nerunā tik skaļi, tas austrālis dzird!” Gunita norādīja uz sienu, aiz kuras gulēja viņu dzīvokļa biedrs. „Tu ļoti labi zini, ka gadījums ar Amru bija neparedzēts!”

„Man ir vienalga,” Ādams kliedza. „Lai dzird, kāda tu esi. Kāda mauka tu esi – tu ielaidies ar visiem, tikai ne ar mani!” Gunita nespēja noticēt, ka dzird ko tādu no Ādama.

„Ko tu tikko teici? Es mauka?” viņa iejautājās pieklusinātā balsī un tai pat laikā centās aizvērt muti Ādamam, pieliekot priekšā savu roku. „Tev nav kauns no mūsu kaimiņiem? Vai tu tiešām nevari savaldīties? Lūdzu savaldies un beidz bļaut!” Gunita bija ar savu roku aizsegusi viņa muti, taču izskatījās, ka tas lika Ādamam arvien vairāk saspītēties, jo viņš ar asu vērienu un uzsitienu Gunitai gar vaigu atrāva viņas roku.

„Auuu,” Gunita centās nebūt skaļa par spīti pēkšņajām sāpēm. „Es nespēju noticēt. Tu man iesiti?” viņa jautājoši pārmeta.

„Tu mani turēji! Es tikai sevi aizsargāju.” To jau vairs nevarēja saprast, vai tas notika tīši vai netīši, taču tas nemazināja nodarīto. Gunita kļuva patiesi dusmīga.

„Bet tu man iesiti!” Gunita neapšaubāmi pauda dusmas.

„Un tad? Tu arī mani aizskāri. Tu man liki savu roku virsū! Ej prom! Pazūdi no šejienes!” viņš pēkšņi teica, un Gunita redzēja, kā viņa seja paliek sarkana.

„Ko? Tu mani dzen uz ielas?” viņa šokēta pārjautāja.

„Jā, es gribu, lai tu ej prom, prom, vai nedzirdēji?” viņš kliedza, un Gunita nespēja tam noticēt. Viņa tikai uzlika pirkstu uz lūpām, lai Ādams apklust, taču, šķiet, tam vairs nebija jēgas. Viņa valdonīgums nemazinājās. Un Gunita nemaz negribēja domāt, cik liels kauns viņai tagad būs no dzīvokļa biedriem. Viņa cerēja, ka Ādams to nedomā nopietni, bet viņš tikai uzstājīgi un pacietīgi skatījās uz Gunitu un gaidīja.

„Pazūdi no šejienes! Vai arī iešu prom es!” pavēlēja Ādams, ar galvu norādot uz durvīm.

„Tu taču to nedomā nopietni,” viņa vēl jopropjām cerēja.

„Domāju gan,” viņš ne mirkli nešaubījās. „Sakrāmē savas mantiņas un vācies!” Gunita sāka raudāt. Ne tik daudz par to, ko viņš teica. Bet par to, ka to saka Ādams. Ka to spēj pateikt cilvēks, kuru viņa uzskatīja par savu tuvāko dvēseli Ēģiptē, par savu ģimenes locekli. Lai kādi viņu starpā būtu bijuši strīdi un nesaskaņas, vai tiešām viņš spēja Gunitai ko tādu nodarīt?

„Tu neesi normāls, tu tiešām neesi normāls,” Gunita asarām acīs teica. „Pēc Londonas starp mums viss ir beidzies. Viss! Es nespēju izturēt šādu tavu attieksmi!”

„Mums jau tagad viss ir beidzies,” uzstāja Ādams. „Es negribu tevi redzēt,” viņš bļāva, un pēkšņi Gunita pamanīja, cik sarkana kļūst viņa seja, un kā viņš jau atkal saļimst galvassāpēs. „Mana galva, mana galva, man tik ļoti sāp galva! Tik ļoti sāp. Tas viss ir tevis dēļ,” viņš kliedza, saķēris savu galvu un piespiedis to pie grīdas. Gunita nesaprata, kas notiek. Pirms dažām sekundēm viņš gribēja, lai viņa izvācas, un tagad viņam bija vajadzīga palīdzība. Jau atkal viss virzījās par strauju, un Gunita nespēja pielāgot savas emocijas. Pirms brīža viņa ienīda šo cilvēku, jo viņš bija pavēlējis izvākties, bet tagad viņš, saļimis uz grīdas, mocījās un vaidēja. Vai palīdzēt viņam? Kādam, kas tikko bijis tavs ienaidnieks, kas tikko pret tevi bijis ļauns kā velns. Gunita nedroši piegāja pie Ādama.

„Kas notiek? Kas ar tevi notiek?”

„Ej prom, ej prom,” Ādams raudāja un locījās sāpēs, bet tomēr negribēja, ka Gunita viņam tuvojas. Gunita izlikās to nedzirdam.

„Saki, kā es tev varu palīdzēt? Vai tas ir saistīts ar tavu slimību?” Gunita pēkšņi atcerējās un nobijās. Patiesi nobijās.

„Nezinu, Gunita, nezinu Gunita, lūdzu ej prom!” viņš joprojām teica.

„Varbūt man jāzvana ātrajai palīdzībai?” viņa jautāja.

„Nē, nezvani nevienam, es pats tikšu galā. AAAAAA, tās sāpēs, tās nenormālās sāpēs!” viņš kliedza, un Gunita tupēja viņam blakus, nobijusies un nezinādama, ko darīt. Ko lai dara? Ko lai dara? Ko tagad domā tas austrālis blakus? Vai viņš dzird? Ja nu viņš ienāk? Gunita uztraucās par visu kopā, un tas viņu padarīja vēl nervozāku.

„Vai tev ir tās zāles, ko tu dzer pret galvassāpēm?” viņa centās saglabāt mieru un domāt loģiski.

„Tas nepalīdzēs, es jau šodien izdzēru, tas nepalīdzēs,” viņš tikai teica un turpināja locīties sāpēs.

„Vai es varu kā palīdzēt? Saki, lūdzu!” Gunita uzstāja.

„Nē, tu nevari, aaa, man tik ļoti sāp,” viņš turpināja bļaut. Gunita raudāja. Viņa nezināja, ko darīt. Ādams kategoriski aizliedza viņai saukt ātro palīdzību.

„Man pāries, man pāries,” viņš teica, un viņa bļāvieni pamazām pieklusa. Gunita apsēdās pie viņa, uzlika roku uz Ādama pieres. Taču Ādams meiteni atgrūda. Ko man domāt, ko darīt, kā izturēties? Viņa sev jautāja, taču, nespēdama rast atbildes, ielīda atpakaļ savā guļammaisā. Vai tiešām es to visu esmu pelnījusi? Viņas emociju pasaule bruka kopā. Kā pēc fiziska darba – Gunita jutās tik piekususi, tik piekususi strīdēties ar Ādamu, būt ar viņu kopā, domāt par viņa garastāvokļa maiņām… viņa iespējamo slimību. Tikai Londonu, tikai izturēt Londonu, viņa jau atkal sev teica. Un tomēr. Ja nu pie vainas ir viņa slimība? Ja nu tā ir pie vainas šādai neapdomātai un nežēlīgai rīcībai? Gunitā plosījās divu veidu emocijas, kas nespēja atrast vienu kopīgu balsi. Viņa iemiga pēc pāris stundu grozīšanās un domāšanas par notikušo.

Dalīties.

Atstāt Ziņu