Līgums, lai pēkšņi neaizietu
Brīži, ko Gunita pavadīja mašīnā blakus šoferim, braucot no centra uz studenta mājām, no vienām mājām uz otrām vai visbeidzot – braucot mājās no centra, bija reizē labi un slikti. Tie pavisam noteikti bija ilgi brīži, jo paņēma vai pusi dienas, stāvot sastrēgumos un sasniedzot studentus milzīgajā pilsētā ar 20 miljoniem iedzīvotāju. Turklāt Gunitas dzīvoklis atradās pat vēl nostāk no pašas pilsētas. Tā bija gan atpūta (kamēr strādāja šoferis), gan laiks pārdomām. Tomēr ne vienmēr patīkams laiks. Gunita necieta šofera traucējošo smēķēšanu. Tajos brīžos viņa demonstratīvi atvēra savas puses logu, liekot saprast, ka smaka viņai nepatīk. Šoferis viņas žestu parasti saprata – viņš izkāra savu roku ar cigareti ārā pa logu, un tikai, ievelkot dūmu, pielika balto caurulīti sev pie lūpām, kuru virsējo kārtu nosedza melnas ūsas. Vēl joprojām viņi nerunāja. Ne vien tāpēc, ka viņu vidū bija valodas barjera, bet arī tāpēc, ka Gunita vienmēr iegrima domās, skatoties ārā pa mašīnas logu un morāli sagatavojoties nākamajam studentam. Turklāt nu jau tas bija tik ierasti – nerunāt. Būtu dīvaini pārtraukt šo klusumu un censties pārmīt kaut vai ikdienišķas frāzes „sveiks” un „kā iet?”, ar kurām noteikti viņi varētu tikt galā pat par spīti valodas barjerai.
Visbiežāk Gunita domāja par Ādamu. Par viņa slimību. Iespējamo slimību. Un vienlaikus uztraucās par Londonu. Bija svētdienas vakars, kad Gunita brauca atpakaļ uz centru, lai tiktos ar Nahlu, jo esot jāizrunā kāda steidzama lieta. Līdz Londonas braucienam bija četras dienas, un vēl joprojām viņi nezināja, kur paliks. Gunita bija centusies atrast naktsmītni couchsurfing portālā, bet Londonā tas nebija tik viegli – turklāt diviem cilvēkiem. Arī ar dzīvokļa meklējumiem Ādamam neveicās. Gunita pat bija viņam iedevusi vairākus linkus, ko draugi Lielbritānijā bija atsūtījuši. Tur varēja par lētu naudu izīrēt istabas. Taču nekā. Gunita nervozēja. Bija stresaina. Vēl nekad viņa tā nebija ceļojusi – uz dullo, neko neizplānojot, jo sevišķi to pašu minimālāko – apmešanās vietu. Vienmēr atbildīgajai Gunitai bija grūti pieņemt šo haosu, tāpēc viņa viegli eksplodēja Ādama priekšā. Jā, tieši Ādama, jo nevienu citu viņa te tik labi nepazina, lai varētu pasūdzēties. Tagad viņa cietās un cietās, lai puisim nepateiktu kādu sliktu vārdu, tomēr tas nācās tik grūti, jo sevišķi apzinoties, ka jau no paša sākuma viņa nav turējusi stūri savās rokās. Pretēji tam, kā tas tagad bija angļu valodas stundās.
Šajās dienās viņa bija pabijusi 3 dažādos dzīvokļos un iepazinusies ar trim dažādiem cilvēkiem, patiesībā četriem. Tikko skolotājai bija nodarbība ar diviem bērniem. Tie bija astoņus un desmit gadus veci. Puika un meitene. Muhanads un Mona. Ar katru viņa pavadīja pusotru stundu, tātad kopā trīs stundas. Sākumā Gunitai likās, ka mācīt bērniem būs visvieglāk. Taču viņa maldījās – bērni ir nerunīgi, bailīgi, kautrīgi. Patiesībā, tev vēl tikai jāiemāca viņiem runāt. Ir grūti viņiem kaut ko paskaidrot, jo viņi nesaprot angļu valodu un tad talkā jāsauc vecāki. Turklāt Gunitai nebija gandrīz nekādu materiālu, kas paredzēti bērniem. Te, lūk, bija īstā pedagoģija. Te nevarēja uzsist klaču kā ar Muhamedu spāni un parunāt par dzīvi. Bērni patiesībā bija arī viņu vecāki. Visa ģimene angļu valodas skolotājai pievērsa uzmanību. Gunitai noveicās, ka šī ģimene bija patiesi jauka. Tēvs jau pašā sākumā ļoti skaidri izstāstīja, ko bērni vēlas, ko vēlas vecāki, un kādas ir viņu gaidas. Kad tēvs viņai pajautāja par izcelsmes valsti, meitene nespēja melot. Tas būtu kā teikt, ka piens nav balts, bet melns. Viņa juta, ka to vienkārši nespēj šiem sirsnīgajiem un atklātajiem cilvēkiem. Un patiesībā – vecāki neizrādīja nekādus iebildumus vai pretestību. Viņi zināja Latviju, viņi bija izglītoti. Turklāt, ja tā padomā, vai tiešām maziem bērniem bija tik svarīgi, lai skolotāja būtu neitiv spīkere? Viņi taču bija vēl tikai pašos pamatos ar angļu valodu. Gunita nopriecājās – pie šīs ģimene nebūs bail nākt. Par vienu gan skolotāja bija pārsteigta – bērnus iepriekš bija skolojusi Sāra, nu jau Gunitas kolēģe, kas centrā strādāja uz pusslodzi. Tagad viņiem bija pateikts, ka Sāra vairs nemācīs, tāpēc arī Gunitai tika piešķirti Sāras iepriekšējie studenti. Hmm. Vai tiešām Sārai šī ģimene būtu nepatikusi? Gunita neredzēja iemeslu, kā ar šiem jaukajiem cilvēkiem varētu nesaprasties.
Arī sestdienas stundas skolotājai bija gājušas pie sirds. Pirmais par to parūpējās Karims. Gunita nekad nebija domājusi, ka angļu valodas stundas var būt tik jautras. Patiesībā, tā pat nebija angļu valodas stunda. Viņai vajadzēja mācīt vēsturi. Turklāt trīs stundas. Sākumā, kad 16 gadus vecais vidusskolēns to viņai pavēstīja, meitene apstulba – protams, viņa nebija sagatavojusies vēstures mācīšanai, arī Nahla neko tādu nebija teikusi, bet beigās stunda izvērtās par sarunu ar tikai nelielu ieskatīšanos vēstures grāmatā. Karims bija kā vairums pusaudžu šajā vecumā – viņš tak negribēja mācīties, to gribēja viņa vecāki, kas uztraucās, ka dēls vēsturē nav teicamnieks kā pārējos priekšmetos. Un tomēr – Karims arī nebija kā vairums pusaudžu – viņš bija kāda ievērojama Ēģiptes deputāta dēls. Un tas par viņa ģimeni daudz runāja jau tad, kad Gunita centās atvērt vārtiņus un tikt iekšā viņa villā. Labi, ka tur tuvumā bija apsargs (patiesībā Gunita nezināja, kas viņš bija – cilvēks, kurš atvēra vārtiņus un tad tos atkal aizvēra). Diez vai vidējā slāņa ģimene Ēģiptē varētu algot tādu personu. Taču bagātais slānis varēja gan. No vārtiņiem viņas priekšā bija uzaugusi milzīga villa. To klāja gaiši rozā marmora slānis, uz kura ēnas meta apkārt mājai augošās palmas. Pa labi Gunita redzēja lielu peldbaseinu ar zilu jo zilu ūdeni iekšā. Viņa gāja tālāk uz villas koka durvīm un zvanīja pie tām. Pēc kāda laiciņa tās atvēra sieviete – viņa nerunāja labi angliski, un pēc viņas pieticīgā ārējā izskata varēja noprast, ka kundze nebija nekas vairāk kā mājkalpotāja. Tomēr sieviete smaidīja un ar cieņu izturējās pret svešinieci.
„Salam alikum[1],” viņa teica.
„Alikum salam,” Gunita zināja, kā atbildēt. „Es nāku pie Karima,” viņa pavēstīja. „Karims… angļu valodas skolotāja,” viņa turpināja skaidrot, jo neizskatījās, ka sieviete momentā saprastu, ko šī jaunkundze te dara. Beidzot viņa aicināja Gunitu iekšā un lika pasēdēt viesistabā, kamēr pati ieskrēja kādā citā istabā, šķērsojot garo koridoru. Gunitas elpa jau tagad bija aizrāvusies. Šī taču nebija viesistaba – marmora grīda, izcakotie dīvāni, kafijas galdiņi, paklāji, gleznas pie sienām – tā atgādināja pils uzņemšanas zāli. Jā, zāli, nevis vienkārši telpu. Tai pat piemita raksturīgais pils aukstums – pirmais drebulis, ieejot šādās apjomīgās rezidencēs.
Mājkalpotāja, šķiet, bija konsultējusies ar kādu augstāk stāvošu personu un tagad smaidīga nāca atpakaļ pie Gunitas. Viņa aicināja skolotāju iet augšā pa trepēm. Viņas uzkāpa otrajā stāvā, kur Gunita redzēja durvis uz vairākām istabām, taču viņas tur neapstājās. Mājkalpotāja turpināja Gunitu vest uz trešo stāvu. Arī tur bija vairākas durvis. Viņa gāja uz durvīm, kas atradās pa labi un viegli pieklauvēja pie tām. Neviens neatvēra, un tad mājkalpotāja iegāja iekšā pati.
„Karim,” viņa sauca. „Mudaressa.” Tas nozīmēja skolotāja.
Karims atsaucās no istabas tualetes, pasakot kaut ko arābu valodā. Tikmēr mājkalpotāja uzaicināja Gunitu doties istabā un nosēdināja pie Karima rakstāmgalda. Skolotāja sāka vērot puiša istabu. Tās centrā bija divguļamā gulta, tālāk varēja redzēt arī balkonu. Ērti dīvāniņi. Jau no pirmā skata varēja saprast, kāds ir puiša hobijs. Futbols. Visa istaba bija izrotāta kā viena liela futbola bumba ar dominējošo melnbalto krāsu – paklāji, gultas pārklājs, spilveni, sienas, dīvāni – tas viss ietvēra futbola elementus.
Pēc mirkļa no tualetes iznāca pats Karims un sasveicinājās ar savu skolotāju. Viņš bija vidēji gara auguma, melniem viļņainiem matiem, brūnām pieglaimīgām acīm. Gunita jau vēlējās sākt stundu, kad Karims teica: „Mis, ko tu dzersi?” Gunitai bija licies, ka tējas vai kafijas piedāvāšana ir tāda tantīšu padarīšana, bet izrādās ne – arī pusauga zēns bija iemācīts. Tiesa, ne jau viņš pats gāja no trešā stāva uz pirmo, lai uztaisītu Gunitai pasūtīto kafijas tasi. Viņš paņēma tādu kā klausuli, pielika pie auss un veica pasūtījumu – tas bija mājas telefons, kas pat neizskatījās pēc telefona, bet runājošas futbola bumbas. Tikai tad viņš pievērsās nodarbībai, un Gunita atskārta, ka šeit ieradusies kā vēstures, nevis angļu valodas skolotāja. Patiesi! Ar angļu valodu puisim nebija problēmu. Gunita jau teju domāja zvanīt Nahlai un sūdzēties, bet tad, iepazīstot puisi tuvāk, viņa saprata, ka šī doma – mācīt vēsturi – patiesībā nav slikta. Turklāt viņai patika piemīlīgais zēns.
Vēsturē viņi pašlaik mācījās par 20. gadsimtu: 2. pasaules karu, Rietumu un Austrumu bloku. „Nākamreiz es tev atnesīšu filmu par šo laiku,” Gunita puisim teica un atcerējās par filmu Soviet Story, kas šajā laika posmā iederējās. Patiesībā tā kā abu pirmajā nodarbībā Gunita bija kā izsista no grožiem, pēkšņi saprotot, ka viņai jākļūst par vēsturnieci, neko daudz par vajadzīgo mācību priekšmetu viņi nerunāja. Puisis tikai parādīja mācību grāmatu (pat tā bija angļu valodā), kā arī iedeva Gunitai grāmatas kopiju. Viņa nolēma, ka mājās to apskatīs un tad pienācīgi sagatavosies uz nākamo stundu. Turklāt, lai arī Gunita visu laiku centās būt apzinīga un pievērsties stundai (viņa negribēja pieļaut situāciju, ka puiša mamma pēkšņi ierauga dēlu izklaidējamies), viņa nespēja pretoties brīvajai un nepiespiestajai atmosfērai, kas abu starpā valdīja. „Mis, parunājam par kaut ko citu, es negribu tagad mācīties,” Karims bieži novirzījās no vēstures temata pat, ja Gunita tādu aizsāka. Tā pagāja visas trīs stundas: viņi bija runājuši par hobijiem, pusaudža nopietno aizraušanos ar futbolu un sapni spēlēt Mančestrā, viņa tēvu, ko dēls bieži redzēja pa TV un avīzēs (uz šo tēmu Gunita pati bija uzprasījusies). Viņa izmantoja iespēju uzzināt, kā dzīvo slavenības dēls. Tika pieminēta arī viņa mamma, kas ir dīvaina, neko nedara, tikai izdomā dēlam dažādas privātstundas. Viņi pat izgāja uz balkona un apskatījās uz peldbaseinu. „Mis, man ar tevi ir astoņu gadu starpība,” puisis bija izrēķinājis. Varēja redzēt, ka jauna un blonda skolotāja viņam gāja pie sirds. Un bija pilnīgi vienalga, vai viņa ir amerikāne vai latviete – tā kā iepriekšējais skolotājs bija melnādains, turklāt vecs vīrs, kurš lika viņam visas trīs stundas runāt par vēsturi, Karims to vien bija gaidījis kā jaunu, svaigu skolotāju, kurā… iemīlēties nedrīkst. Un tomēr – puisis fantazēja, prasīja, vai Gunitai ir draugs, stāstīja, kā skatās pornofilmas ikreiz pirms iemigšanas, lūdza atļauju pievienot feisbukā. Gunita tikai pasmaidīja – viņa nebūs stingra pret šo zēnu. Viņš bija gudrs par spīti visām privātstundām un nemaz ne iedomīgs kā varbūt pilī dzīvojošam princim piestāvētu. Tiesa, nākamreiz viņa arī kaut ko iemācīs no vēstures tematikas.
Laiks, ko Gunita pavadīja pie Karima, paskrēja tik ātri, ka šoferim vajadzēja viņai zvanīt, lai sauktu no pils ārā. Nākamā stunda tai dienā bija paredzēta pie Ināmas kundzes, kuru vajadzēja gatavot IELTS testam. Gunita, braucot mašīnā, bija ļoti nobijusies, jo domāja, ka šī varētu būt tikpat nopietna un dusmīga dāma kā Henda, kas mācijās TOEFL, taču par laimi, skolotāja maldījās. Ināma bija pavisam vienkārša kundze – pēc viņas dzīvokļa, uz kuru bija jākāpj pa skudru pārņemtajām trepēm, turklāt tumsā, varēja spriest, ka Ināma nav no bagātajām. Turklāt viņai bija liela ģimene – trīs dēli – tāpēc strādāja gan viņa, gan vīrs, lai to spētu uzturēt. Ap 40 gadus vecās sievietes seja neslēpa miega trūkumu, ikdienas rūpes, un tomēr sildīja Gunitu ar patiesu smaidu, aizmirstot tos melnumus un nastas, ko viņa sevī dziļi nesa. Viņas māja nebija perfekti tīra – varēja redzēt, ka sievietei vienkārši fiziski nav laika to uzkopt. Viņas jaunākais dēls bieži raudāja un pārtrauca stundu. Tomēr viņa tikai nopūtās un ar smaidu turpināja tālāk cerībā, ka, nokārtojot IELTS testu, viņa varēs pārcelties uz dzīvi Kanādā un atrast tur darbu. „Ne jau manis, bērnu dēļ. Es gribu, lai viņiem ir labāka dzīve,” Ināma godīgi stāstīja, skatoties kādu brīdi sienā un, šķiet, atceroties savu dzīvi. Viņa bija pavisam vārgi un nevīžīgi apsējusi ap galvu hidžabu, nosedzot lielāku daļu matu. Ja Karima ģimene dzīvoja pārliecībā, ka Ēģipte ir vislabākā valsts pasaulē, un vasarās lepni gozējās Hurgadā un Šarmelšeihā, kur bija sacēluši vasarnīcas, tad Ināma saskatīja pavisam citu Ēģipti – korupcija, nabadzība, netīrība, slimības, vājā izglītība.
Kad Ināma jautāja, no kurienes Gunita nāk, meitene nespēja melot. Tas bija tik dīvaini un neizskaidrojami – meloja viņa tad, kad apzinājās, ka var tiešām sanākt problēmas ar Nahlu. Ināmas gadījums bija nedaudz citādāks. Arī viņa gaidīja skolotāju, kurai angļu valoda ir dzimtā, taču pie vainas bija kundzes ģeogrāfijas zināšanas. Vai varbūt – viņa nevēlējās ticēt, ka tiek apkrāpta. Lai arī Gunita pateica, ka nāk no Latvijas, Ināma interpretēja to tā, it kā tur dzimtā valoda būtu angļu, tikai akcents ir varbūt nedaudz cits. Viņai jau iepriekš bija bijusi skolotāja Florence no Amerikas. „Man viņu bija nedaudz grūti saprast, jo viņa laikam nāca no tādas vietas Amerikā, kur citādāks dialekts,” taisnojās Ināma. Diez vai, domāja Gunita. Tas bija gluži viņas stāsts. Florence drīzāk izklausījās pēc meitenes no Itālijas. Un tas varētu būt ļoti iespējams – Ēģiptē dzīvoja diezgan daudz itāļu blakus tādām izplatītām nācijām kā vācieši, angļi, amerikāņi un francūži.
Ināmas sirsnībai nebija gala – viņa pat izrādīja interesi par Gunitu un juta skolotājai līdzi par to, ka meitene dzīvo viena, bez ģimenes. Gunita mierināja Ināmu, ka tā ir bijusi viņas pašas izvēle, taču sievietei to bija grūti saprast. Stunda ar Ināmu padevās diezgan labi. Gunitai nāksies pašai pastudēt IELTS, bet problēmām ar mācīšanu un sistēmas radīšanu nevajadzētu būt. Turklāt pēc pieredzes ar Hendu viņa tiešām kārtīgi gatavojās katrai stundai.
Šoferis beidzot apstājās pie Valodu centra. Gunita atpazina saldumu un dzērienu pārdevēju, kas te tirgojās katru dienu. Viņa iegāja centrā, kur ar platu sekundes smaidu, kas izcēla viņas spilgti sarkanās uzkrāsotās lūpas, skolotāju sagaidīja Nahla, piespīlētās zilās džinsās, melnā topā un sudrabkrāsas rokassprādzēm, savītām uz abām rokām vai līdz elkonim.
„Sveika Gunita! Kā iet?” jautāja Nahla un piedāvāja meitenei apsēsties viņai pretī. Gunita bija pamanījusi, ka ēģiptieši ļoti bieži abas frāzes saka kopā, nemaz nesagaidīdami, kad Gunita atbildēs uz pirmo – „sveiki”.
„Labi, jā,” Gunita diezgan ikdienišķi atbildēja.
„Vai tavi klienti OK?” Nahla jautāja, jau viņas smaidam pamazām noplokot un labās rokas rokassprādzēm nožvadzot pa galdu, kad viņa paralēli pierakstīja kaut ko uz saburzītajām papīra lapām. Bija jau kārtējā stresainā darba diena, kad viņai atkal zvanīja telefons, tikai priekšniece šoreiz zvanus atteica.
„Jā,” Gunita teica, un lielākoties tā bija taisnība. Vai man teikt par Hendu? Viņa domāja. Labāk ne, citādi vēl atlaidīs. Taču šo darbu Gunita negribēja zaudēt – ar pārējiem studentiem viņa bija ļoti apmierināta. Tie bija ne tikai viņas klienti, bet ceļvedis Ēģiptes dzīvē. Turklāt viņa bija sapratusi, ka ar šo darbu spēj tikt galā. Bija lietas, kas viņai nepatika, sevišķi attālums no darba uz mājām, bet pagaidām Gunita to varēja paciest. Pat, ja, viņa zaudēja visu dienu ceļā, pagaidām nebija tik daudz stundu, un viņa varēja izbraukāt.
„Es tev varu teikt, ka tu, Gunita, visiem ļoti patīc. Visi laimīgi. Visi saka, tu laba skolotāja,” Nahla to teica, nedaudz pasmaidot. Vai tiešām? Gunita pie sevis domāja. Ko tad es esmu iemācījusi? Noteikti pie vainas bija viņas laipnība un labā attieksme pret studentiem. Pedagoģisko prasmju viņai nebija. Taču Gunita bija priecīga – bija patīkami dzirdēt tādus vārdus. Zinot, ka tagad viņa ir atzīta kā skolotāja, Gunita jau uzdrošinājās apjautāties par to, kāpēc viņai jātēlo amerikāne.
„Man ir jautājums,” viņa iesāka, lai gan redzēja, ka Nahla bija diezgan steidzīga un vēlējās teikt ko citu.
„Jā, saki,” Nahla mudināja.
„Kāpēc man jāmelo studentiem, ka esmu amerikāne? Vai… vai man tas būs jādara katru reizi?”
„Gunita, es zinu savu klientu. Tu nezini. Es zinu, ko viņš grib. Tev tāpēc jāsaka, tu no Amerikas.”
„Bet sākumā es to nezināju. Kāpēc tagad pēkšņi?” viņa jautāja.
„Labi, ja tu nesaki, ka no Amerikas, tev nav studentu, tev nav algas,” viņa redzēja, ka jāsaka ļaunākais – tas, ko Gunita negribēja dzirdēt. Skaidrs. Ak, tad tik vienkārša tā sistēma. Taču Gunita zināja, ka liela daļa viņas klientu nav stulbi, kā Nahla domāja. Cik ļoti viņai tas atgādināja iepriekšējo darba devēju Vaelu! Arī viņš domāja, ka ēģiptieši ir stulbi, ka tos var aptīt ap pirkstu. Kāpēc viņi nenovērtē viens otru?
Tikko durvīs parādījās Amina. Dzeltenā blūzītē un gaišzilos plandrošos svārkos – kā uz pludmali sauļoties. Viņa bija atnākusi uz darbu ap astoņiem vakarā, kamēr strādniecītes aiz apkalpošanas galda melnām mutēm strādāja visu dienu. Labi, tā nebija Gunitas darīšana. Ja viņai samaksās viņas tiesu un izturēsies ar cieņu – ar to pietiks. Pārmijusi dažus vārdus arābu valodā ar Nahlu, Amina aicināja Gunitu ienākt galvenās menedžeres kabinetā. Vai kas noticis? Gunita nodomāja, taču paklausīja priekšnieču lūgumam, un viņas visas trīs iegāja norādītajā telpā.
Amina smaidīja, iesēdusies galvenās menedžeres krēslā. Ja godīgi, bija tik grūti salikt tos abus kopā – lielo ādas krēslu un Aminu. Iespējams, tāpēc, ka viņa savu sēdekli nekad tā arī neiesildīja, pasēžot tajā pa divām stundām dienā.
„Kā jūties?” viņa smaidot, jautāja Gunitai. Atšķirībā no Nahlas, kas runājot darīja tik daudz lietu paralēli – smēķēja, runāja pa telefonu, pierakstīja ar zīmuli uz papīra – Amina bija mierīga, smaidoša un relaksēta savā priekšnieces krēslā. Un, iespējams, tā arī sēdētu, ja Nahla, Fatma vai kāds skolotājs ik pa laikam neieskrietu viņas kabinetā un nepievērstu daiļavu kādai problēmai. Vismaz tā likās Gunitai. Viņa neizskatījās pārāk nogurusi.
„Paldies, labi,” Gunita ar smaidu atbildēja pretī un tad vēroja, kā Amina no galda paņem kaut kādas kartes.
„Re, tā ir mūsu 25% atlaidīte,” viņa pasniedza 3 kartes Gunitai.
„Atlaide? Kam?” Gunita brīnījās.
„Bižutērijas veikalā, ārā tur pāri ielai,” viņa teica. Hmm, Gunita bija aizņēmusies naudu, lai sanāktu izdzīvošanai, bet šī dāmai vien domāja par bižutēriju? Interesanti.
„Paldies,” skolotāja neteica skaļi, ko domāja, lai gan tagad jau redzēja sevi nevīžīgi ieliekam šīs trīs atlaides kartes atvilktnē.
„Vai jūs ar Sāru esat draudzenes?” Amina jautāja, kamēr Nahla bija jau aizsmēķējusi nākamo cigareti. Vēl viens trūkums. Nodomāja Gunita. Ja man visu laiku būs jādzīvo cigarešu dūmos, kas bija ne tikai centrā, bet sevišķi mašīnā, kur šoferis aizkūpināja katru nākamo cigareti tikpat bieži, cik ieslēdza kreiso pagriezienu, es kļūšu par pastāvīgu pasīvo smēķētāju.
„Nu tā… nezinu, esmu tikai vienreiz viņu satikusi, šad tad runājam internetā,” Gunita godīgi atbildēja. Nez kāpēc Amina vienmēr uzdeva tik netiešus jautājumus un tik neskaidri runāja, it kā ar nodomu ievīstot savā runā puķuzirņus, smaržīgus un krāsainus, kā viņas cakainās blūzītes un bruncīši.
„Sāra pie mums vairs nestrādā,” Nahla bija daudz tiešāka.
„Kāpēc?” Gunita pārsteigumā iesaucās. Un tagad viņa atcerējās, ka jau ģimene bija teikusi, ka Sāra viņu bērnus vairs nemācīs un ka tāpēc viņas vietā nāk Gunita. Tobrīd Gunita neiedomājās, ka Sāra aizgājusi pavisam. Dīvaini.
„Redzi,” Nahla pacēla balsi, un Gunita sajuta dusmas kā tādus lietus mākoņus, kas nāca ārā no viņas sarkanajām, biezajām lūpām, garajiem auskariem sitoties pret viņas kaklu. „Viņa neiet uz savām stundām, trīs dienas neiet, šoferis gaida, aizbrauc pat uz viņas māju, un viņa neceļ telefonu, nenāk ārā. Tad pasaka man īsziņā, ka slima un atnāk uz centru, pieprasa nauda. Par ko? Par ko?” Nahla kliedza, it kā vēlētos, lai pati Sāra viņu sadzird.
„Tiešām? Es to nezināju,” Gunita bija pārsteigta. Viņa zināja, ka Sārai ir vēl viens darbs un ka viņu īpaši neuztrauca pusslodzes piepelnīšanās centrā. Iespējams, tāpēc viņa centru pameta? Tiesa, Gunita nebija gaidījusi, ka Sāra varētu izrīkoties tik bezatbildīgi, kaut gan viņa likās nedaudz vieglprātīga. Un tāda, kuru interesē vieglā ceļā gūta nauda.
„Jā, tāpēc mēs ar tevi šodien parakstām līgumu,” Nahla stingri pateica, un Amina izlika līguma kopiju Gunitai priekšā. Ak, tad tāds bija šīs tikšanās iemesls. Saprata Gunita. Nu, protams. Nebūs taču viņa te aicināta kavēt Nahlas un Aminas laiku, lai tikai pateiktu, ka viņa ir laba skolotāja. Līgums sastāvēja no četrām lapām un bija rakstīts ar roku, un nokopēts. Tāpēc, lasot to, Gunita pārjautāja dažus vārdus.
„Tev jāatceras: ja tu grib iet prom, tev jāpasaka 2 nedēļas iepriekš un, ” Nahla apstājās pirms nākamā, viņas tumšbrūnajām acīm pat kļūstot lielākām, „jā-pa-beidz savi kursi!” Viņa to pateica lēnām un skaidri. „Jāpabeidz savi kursi, ko esi sākusi ar studentiem,” viņa vēlreiz uzsvēra. „Sāra nepateica divas nedēļas iepriekš un nepabeidza savus kursus,” Nahla darīja zināmu, kāpēc bija tik nikna uz britu skolotāju. Un Sārai nebija noslēgts līgums, gribēja piebilst Gunita, taču apzinājās, ka labāk nenorādīt uz centra kļūdām. Viņa saprata, ka šīs kļūdas dēļ viņi tagad slēdz līgumu ar Gunitu. Meitenei nebija izvēles. Viņa parakstīja līgumu, lai gan apzinājās, ka, ejot prom, tur jau var sanākt pat 2 mēnešus nostrādāt, kamēr pabeigs savus kursus. Taču prom iet viņa negrasījās. Viņai patika studenti. Lielākoties.
Nahlai jau atkal zvanīja telefons, un viņa izgāja ārā. Gunita tikmēr pievērsās Aminai, kas jau atkal smaidīja.
„Vai esi sagatavojusies savam Anglijas braucienam?” viņa jautāja kā saules stars pēc pērkona dārdiem. Varēja redzēt, ka galvenā menedžere nekad negribēja uzņemties skarbās meitenes lomu. Girbēja būt mīļa un laba pret savām „amerikāņu” skolotājām, sliktās lomu atdodot Nahlai.
„Jā, daļēji, ē… starp citu,” atcerējās Gunita, domādama, ka nu ir īstais mirklis izmantot viņas laipnību. „Sakarā ar to Londonas braucienu, kā jau jūs zināt, es esmu bijusi bez darba… un es domāju, vai būtu iespējams saņemt savu algu par nostrādātajām 10 dienām,” viņa to pateica pavisam mierīgi, pamanīdama, kā Aminas smaids lēnām pazūd. Tātad nauda – nauda bija viņas vājā vieta.
„Hmm,” viņas balss kļuva nopietnāka, „es gan nezinu, jo mēs algas izmaksājam reizē, visiem kopā, un pirms tam mums nav sakārtota lietvedība un izrēķinātas katra skolotāja stundas.” Gunitu tas neiepriecināja. Vai tu tiešām nevari man iedot 1000 mārciņas? Kas tur jārēķina 30 dienas ir 3000 mārciņas.
„Un…un, kad jūs to varēsiet zināt?” Gunita neatmeta cerību. Viņai vajadzēja to naudu. Viņa taču bija solījusi Ādamam.
„Kad tu brauc prom?”
„Piektdien.”
„Labi, ceturtdien atnāc pie manis, mēs centīsimies, bet es neko nesolu,” viņa teica un savu sakāmo jau atkal nobeidza ar ierasto smaidu. Gunita pateicās par sarunu un izgāja ārā. Viņa gribēja atvadīties no Nahlas, taču pamanīja, ka menedžere jau atkal bija aizņemta ar kādu problēmu. „Faatmaaaa!” viņa kliedza uz sekretāri. Jau atkal kaut kas nebija izdarīts kā vajag. Vai tāpat viņa bija kliegusi uz Sāru? Nevar būt! Kāpēc Sāra aizgāja? Gunita vēlējās to noskaidrot, tāpēc, atgriežoties mājās, sāka čatot ar savu nu jau bijušo kolēģi mesendžerī. Sāra bija ļoti nikna un to neslēpa. „Viņas man negribēja samaksāt manu naudu. Naudu, kas man pienākas.” Izrādās, Sāra esot bijusi slima dienās, kad viņa neaizgāja uz centru, tad izdomājusi, ka pametīs centru vispār, jo nevarēja to vairs apvienot ar pārējiem darbiem un aizgājusi vienkārši pēc naudas par nostrādāto laiku. Taču priekšnieces nevēlējušās dot. Sāra uzsākusi pamatīgu strīdu (Gunita zināja, ka no viņas ko tādu varēja gaidīt), bet rezultātā tāpat neko nav panākusi. „Ja tev ir iespēja, meklē citu darbu. Viņas ir maitas, viņas atradīs veidu, kā tevi apčakarēt,” Sāra teica Gunitai. Hmm, meitene sāka domāt. Sāra taču bija tā, kas viņai te sarunāja darbu, un tagad mudina pamest? Gunita pateicās par padomu, bet zināja, ka nepametīs šo darbu. Turklāt pēc notikušā strīda tā arī nevarēja saprast, kurš bijis vainīgais – Sāra vai centra lēdijas. Vai tad es nevarēšu ar viņām sadzīvot? Gunita sev jautāja. Es taču neesmu tik kašķīga kā Sāra! Galvenais, lai man izmaksā algu, un citādi – es strādāšu ar studentiem, nevis viņām. Gunita palika pie sava un cerēja, ka viņai ir taisnība.
