Ko nozīmē stir?
Ceturtdien pie Hendas kundzes Gunitai bija jābūt divos. Tas nozīmēja centrā ierasties vienos. Vēlāk gan skolotāja saprata, ka Nahla to drīzāk teikusi piesardzībai (gadījumā, ja Gunita kavē). Viņa bija atnākusi jau 12.30, lai sakopētu materiālus un būtu gatava vienos izbraukt, taču šofera vēl nebija. Šis bija agrs laiks centrā, un te nebija arī Nahlas un Aminas. Tikai sekretāres. Gunita pat brīnījās, kā Fatma šeit spēj nosēdēt tik daudz stundu. Turklāt vienmēr viņa bija smaidīga pret klientiem un Gunitu, vien kad Nahla sāka bļaut, Fatmas seja sadrūma.
„Gunita, šoferis, šoferis,” sekretāre teica jaunajai skolotājai ap pusdiviem, rādīdama uz āru. Gunita saprata, ka ir piebraucis šoferis un jāiet uz ielas. Meitene izskrēja ārā, nezinādama, kādu mašīnu meklēt. Tā bija šoseja, kur mašīnas brauca piecās rindās, taurēja un pīkstināja, rūpējoties par haosu. Turklāt bija pats dienas vidus, kad saule sildīja visspožāk, un Gunitai bija jāuzliek saulesbrilles, lai redzētu, vai kāds necenšas viņai māt. Daudz laika nepagāja, kad apjukušajai skolotājai pie kājām piestāja balts žigulis. Caur mašīnas logu māja vīrietis. „Driver, driver,[1]” viņš teica. Gunita saprata, ka tas laikam būs īstais un iesēdās blakus stūrmanim.
„Es esmu Gunita. Jūs braucat pie Hendas kundzes?” meitene gribēja pārliecināties.
„Misis Hend, aiwa,[2]” šoferis atbildēja apstiprinoši, kas nozīmēja, ka viņa nav iekāpusi kāda garāmbraucoša taksista seglos. Kungam, kas nekavējoties uzsāka braucienu, varētu būt ap 45, taču jaunāku viņu padarīja tievais augums. Viņš bija pat ne tievs, bet izdilis – tievās kājas un rumpis, bez muskuļiem. Iespējams, tas bija no lielās smēķēšanas. Jau piebraucot pie Gunitas, viņš bija aizkūpinājis cigareti, un šobrīd turpināja to smēķēt. Vismaz bija atvēris logu, kur dūmi gāja laukā. Šoferis paņēma rokās cigarešu paciņu un piedāvāja arī Gunitai, domādams, ka varbūt meitene smēķē, taču Gunita papurināja galvu. Viņi nepārmija ne vārda. Ne tikai valodas barjeras dēļ. Tas taču ir tikai šoferis, vai ne? Vai arī man būtu ar viņu jācenšas runāt? Vai viņš būs tas, kas mani vedīs katru reizi? Gunita prātoja. Viņam bija saulē iedegušas rokas, kas bija uzgūlušas stūrei. Mugurā – balts krekls ar īsām piedurknēm, savukārt kājās – melnas džinsas un melnbaltas, nodilušas kedas. Viņi nerunāja. Visu ceļu. Šoferis vien pildīja savu uzdevumu, savukārt Gunita – skatījās ārā pa logu un vēroja Kairu un domāja, kura tad būs tā iela, kurā šoferis apstāsies. Bet viņš tikai brauca un brauca… un tad apstājās pie lielas daudzdzīvokļu mājas. Septiņi, viņš parādīja uz pirkstiem, noteikti domādams stāvu, kurā Hendas kundze dzīvoja. Un tad viņš teica „At four,” kas nozīmēja, ka būs pakaļ četros. Gunita jau to zināja – Hendas kundzes nodarbības ilgums bija divas stundas.
Skolotāja gāja iekšā ēkā, taču, pirms viņa paspēja uzbraukt uz Hendas dzīvokli, meiteni turpat vai pēdējā brīdī noķēra telefona zvans no Nahlas. Gunita jau tā bija uztraukusies, jo šī bija pirmā nodarbība, kad viņa gatavos kādu TOEFL testam, taču Nahlai izdevās viņas uztraukumu palielināt.
„Vai tu atbrauci pie Misis Henda?” viņa jautāja.
„Jā, jā, es esmu šeit.”
„Gunita, tas ir tagad svarīgi,” viņa lika meitenei saausīties, „Tu ej iekšā un saki, tu no Amerikas,” viņa teica.
„No Amerikas? Kāpēc?” Gunita neko nesaprata. Kāpēc viņai jāmelo?
„Tas ir svarīgi. Tev tā jāsaka. Es zinu savu klientu, un man ir taisnība.”
„Tātad man ir jāmelo?” Gunita pārprasīja.
„Dari, kā es sak,” Nahla savā sliktajā angļu valodā bija ļoti uzstājīga. „Es vēlāk paskaidrošu, kāpēc,” viņa teica.
Gunitai nebija izvēles. Viņa šo darbu gribēja. Taču melot ne. Kāpēc Ahmedam un Muhamedam viņa neteica, ka ir no Amerikas? Varbūt bija jāsaka, un tāpec Ahmeds bija tik pārsteigts, uzzinot, ka viņa skolotāja ir no Latvijas? Taču Nahla neko iepriekš nebija teikusi. Kāpēc tagad Hendai jāmelo? Vai šī ir kāda īpaša kliente? Vai varbūt viņai tā būs katram tagad jāmelo? Nu ja – pat ja Gunitai angļu valoda nebija dzimtā, viņa pavisam noteikti izskatījās kā ārzemniece. Vai Nahla saviem klientiem teica, ka Gunita ir amerikāne, lai tie vairāk maksā? Bet tā taču nebija runāts. Kāpēc viņai sākumā neviens to nepateica? Gunita nevarēja tēlot amerikāni. Viņa taču nezināju angļu valodu tādā līmenī, turklāt viņai nebija pareizā akcenta. Vai tiešām Nahla bija tik stulba, lai to nesaprastu?
Skolotāja bija uzbraukusi uz 7. stāvu. Labās durvis, bija teikusi viņas priekšniece. Gunita stāvēja pie durvīm, nezinot par šo sievieti Hendu neko: kas viņa bija, kā viņa izskatīsies, kāds būs viņas dzīvoklis un viņa pati? Meitene vien zināja, ka tagad viņai jātēlo amerikāne – iespējams, tas jau bija pateikts Hendai.
Pēc zvana nospiešanas, Gunitai bija jāgaida vai piecas minūtes, kamēr durvis atvērs – varētu pat domāt, ka viņa sajaukusi dzīvokļus vai stāvus, līdz beidzot durvīs parādījās jauna, apmēram 15 gadus veca meitene. Viņa izskatījās tikko piecēlusies. Meitenei bija melni sprogaini mati, kas sasieti astē.
„Es esmu angļu valodas skolotāja,” Gunita momentā teica. Meitene pasmaidīja un aicināja viešņu ienākt.
„Vai tu esi Henda?” Gunita jautāja.
„Nē, nē, Misis Henda nāk,” meitene īsi atbildēja un ieveda Gunitu viesistabā, nosēdinot pie liela galda.
„Ko vēlies – tēju, kafiju?” viņa jautāja. Sāra Gunitai bija stāstījusi, ka visinteresantāk ir doties pie klientiem uz mājām – tu redzi, kā viņi dzīvo, kāda ir viņu māja, kā arī, pateicoties ēģiptiešu viesmīlībai, viņi vienmēr tevi cienā ar dzērieniem un dažkārt pat uzkodām.
„Kafiju,” teica Gunita. Mazā meitene pazuda virtuvē. Skolotāja saprata, ka noteikti arī pati Henda ir tikko kā modusies. Viņa dzirdēja, kā tālāk koridorī kāds mazgājas dušā, tāpēc bija jāuzgaida. Telpa, kurā Gunita sēdēja, bija diezgan patumša, taču plaša un izraibināta ar daudz skaistām mēbelēm – varēja redzēt, ka ģimene ir turīga. Milzīgs TV ekrāns, ādas dīvāni un ļoti daudz zaļumaugu un puķu. Dzīvokli rotāja arī balkons un pa logu pavērās skats uz ēģiptiešu dārgumu Nīlu. Tā jau vien bija zīme, ka šis ir dārgs rajons.
No divu stundu paredzētā mācību laika bija apritējušas jau četrpadsmit minūtes. Gunita pieķēra sevi pie domas, ka tas taču ir tik labi, ka ēģiptieši kavē – viņi paši atņem sev laiku, jo ilgāk par četriem Gunita te palikt nevarēja – šoferis gaidīja, lai brauktu tālāk.
Hendu vēl neredzēja. Vien mazā meitene pienesa Gunitai kafiju – uz paplātes ar vijīgām maliņām kā tādai princesei. Tur bija arī glāze ūdens un šķīvis ar šķēlēs sagrieztiem āboliem. Ļoti uzmanīgi viņa to nolika blakus Gunitas datoram un materiāliem, ko skolotāja bija sagatavojusi stundai. Āboli Ēģiptē skaitījās eksotiski augļi. Veikalā tie pat maksāja dārgāk nekā apelsīni, kurus šeit pārdeva uz katra stūra, īpaši tagad ziemā, kad oranžajiem augļiem bija sezona.
Bija pagājušas stundas pirmās divdesmit minūtes, kad melnajā koridorī parādījās kāda sieviete. Hendas kundze. Patiesībā viņa nebija nemaz tik veca – tērpusies baltā blūzītē un biksēs, viņa lēnām soļoja pie lielā galda, kur viņu gaidīja skolotāja. Mati dāmai bija brūnganā krāsā nedaudz pāri pleciem, un seja izskatījās neapmierināta. Viņa nesmaidīja, kā tā mazā meitene. Viņai bija pavisam stingra un domīga sejas izteiksme. Varbūt tāpēc, ka dāma tikko piecēlusies?
„Labdien,” viņu sveicināja Gunita. Es esmu tagad amerikāne. Skolotāja no Amerikas. Meitene sāka nervozēt.
„Labdien,” Henda atbildēja ar to pašu. „Piedodiet, ka es kavēju, es vakar vēlu strādāju,” viņa teica.
„Nekas.”
„Vai jūs studējat Amerikas universitātē Kairā?” sieviete jautāja. Es un studente? Gunita nesaprata. Noteikti tāpēc, ka izskatos tik jauna. Viņa izsecināja.
„Nē, nē, es esmu pabeigusi studijas,” viņa teica, nemaz nepieminot Ameriku. Kaut nu varētu izlaist šo izcelsmes posmu, taču, iespējams, sieviete saprata, ka Gunita izvairās, un nākamais jautājums jau bija tiešāks.
„Vai jūs esat no Amerikas?” viņa, pacēlusi acis uz Gunitu, jautāja. Jautājums, par kuru Gunita baidījās – viņa cerēja, ka varbūt to neprasīs, un kamēr Gunita nebija paspējusi atbildēt, sieviete jau piebilda. „Jūs izskatāties līdzīga manai draudzenei no Krievijas.” Protams, Ēģiptē vēl joprojām neatšķīra latvieti no krieva, domāja Gunita. Labi, ja vispār zināja, ka tās ir divas dažādas valstis.
„Nē, es esmu no Latvijas,” Gunita momentā pateica un tad apstulba. Viņai taču bija jāmelo. „Ē, bet esmu… tā kā amerikāņu skolā mācījusies… un vidē dzīvojusi, nu jā… man ir pieredze ar amerikānisko… jau vairākus gadus,” Gunita neprata melot. Nepavisam neprata. Turklāt Henda izskatījās tik pētoša, tik uzglūnoša. Viņa noteikti domāja, kas tas par sīku skuķi, kas tagad ieradies viņu mācīt. Henda vairs neko neteica. Taču spriedze, ko Gunita viņas klātbūtnē sajuta, nemazinājās. Diez ko tagad Henda domā? No kurienes Gunita īsti ir? Tā nebija tā pati draudzīgā atmosfēra, kas ar Ahmedu vai Muhamedu.
„Labi, sāksim stundu,” Henda to pateica tā, ir kā pati to vēlētos vadīt. Patiesībā viņas angļu valoda nebija tik slikta. Tā bija lēna, viņa nezināja daudzus vārdus, runāja ar kļūdām, bet saprasties viņas varēja.
„Tā,” Gunita reaģēja uz Hendas prasību, „es domāju, mēs varētu sākt ar iepazīšanos – jūs pastāstiet nedaudz par sevi un to, kāpēc mācāties angļu valodu,” Gunita nedroši deva pirmo uzdevumu. Bija tik dīvaini to darīt, sajūtoties pakāpi zemāk Hendas priekšā. Taču studente bez iebildumiem sekoja skolotājas norādēm. Izrādās, sieviete strādāja par juristi. Varbūt ar to izskaidrojama viņas nopietnība un ķeršanās klāt katram faktam par Gunitu. Un Nahla grib, lai es juristei meloju, ka esmu amerikāne? Nespēja saprast Gunita. Henda turpināja stāstīt par savu darbu, kuram bija pavisam dīvains darba laiks – viņa sāka strādāt sešos vakarā un beidz ap trijiem no rīta. Tas noteikti izskaidroja viņas vēlo celšanos. Dāmai ir pašai savs ofiss Kairas centrā. Savukārt angļu valodu viņa mācās, lai iestātos maģistratūrā Amerikas universitātē Kairā, kur pieprasa TOEFL eksāmenu. Gunita tad arī ķērās pie TOEFL materiāliem kā nākamajiem pēc nelielās iepazīšanās atkāpes. Viņa lika studentei lasīt testu ar atbilžu variantiem un izvēlēties pareizo. Skolotāja to bija mājās izpildījusi, lai stundā varētu būt zinoša. Ik reizi, kad Henda kļūdījās, Gunitai vajadzēja kļūdu līdz pašiem sīkumiem izskaidrot un pamatot. Bieži skolotāja to nemācēja, kas radīja neveiklu situāciju. Taču, saprazdama, ka Gunita atbildi nesniegs (vai arī sniegs to nepilnīgi), Henda viņu nemocīja un gāja tālāk pie nākamā jautājuma. Nē, tas nepavisam nebija kā ar Ahmedu un Muhamedu, kuri ļoti brīvi uztvēra angļu valodas stundas un kuriem nerūpēja, vai Gunita ir profesionāle.
Skolotāja iedeva arī jauno vārdiņu lapu, ko bija nokopējusi no bilžu vārdnīcas. Šai disciplīnai meitene nebija gatavojusies – viņa domāja, ka bilde taču parādīs vārda nozīmi, tomēr pēc pieredzes ar Hendu, viņa saprata, ka nekad vairs neies uz stundu, kārtīgi nesagatavojusi katru materiālu. Tie bija dažādi darbības vārdi – nolikt, pamāt ar galvu, pacelt. It kā vienkārši, tomēr Hendai izdevās atrast vārdu, ar ko savu skolotāju apspēlēt.
„Ko nozīmē stir[3]?” viņa pajautāja. Gunita nezināja. Viņa skatījās sakopētajā attēlā, taču bilde nebija skaidra. Ko tas nozīmē? Ko pie velna tas nozīmē? Ko man tagad teikt?
„Tas ir…nu…,” Gunita sāka stostīties, it kā galvā tēlodama, ka mēģina atcerēties, bet nevar izskaidrot. Tad viņai ienāca prātā cita doma, ko viņa tūlīt izteica Hendai. „Īstenībā labāk būtu, ja jūs paņemtu vārdnīcu,” viņa ieminējās, „tur būs labāk izskaidrots un jūsu dzimtājā valodā.”
„Nē, es gribu, lai jūs man izskaidrojat,” bija studentes atbilde. Gunita palika ar muti vaļā un nožēloja to, ko teikusi. Vai tiešām viņa pati nejustos labāk, ja tulkojumu redzētu savā valodā? Bet izskatījās, ka te nav pie vainas tulkojums. Henda šobrīd pārbaudīja savu angļu valodas skolotāju, un tā vien izskatījās, ka gribēja viņu iegāzt.
„Nu tas ir…tā viegli piesist…emmm… pieskarties kādam,” Gunitai nebija izvēles. Viņai bija kaut kas jāizdomā. Jārada no zila gaisa. Tie visi bija darbības vārdi, kas lietojami ikdienā, viņa tādu stir nebija dzirdējusi, nebija lietojusi un pateica to, kas pirmais ienāca prātā. Henda rūpīgi pierakstīja kladē Gunitas skaidrojumu. Ja nu viņa to vēlāk pārbauda? Bija Gunitas pirmā doma. Taču tagad tam vairs nebija nozīmes. Viņas ķērās pie nākamās – runāšanas daļas. Paldies Dievam! Šī daļa Gunitai patika vislabāk – te svarīgākais bija uzdot jautājumus, lai tikai mudinātu viņu runāt un runāt un tērētu pēc iespējas vairāk minūtes.
Beidzot pienāca četri. Gunita domāja, ka nekad nesagaidīs šo svinīgo brīdi. Viņa uzdeva Hendai mājasdarbus. Vairākus mājasdarbus – vismaz tādējādi cenšoties parādīt, ka ir stingra un nopietna skolotāja un ka nākamajā reizē atprasīs izdarīto. Tas arī tad paņems laiku, plānoja Gunita. Jau šajā stundā viņa saprata, ka Henda nav nekāda pļāpātāja kā Muhameds – šarmantais spānis, kas varēja aizrunāties par vienu tēmu un attapties pie citas – Gunita tajos brīžos tikai uzmanīgi klausījās, laboja kļūdas un uzdeva arvien vairāk jautājumu, kas lika viņam turpināt stāstīt vēl un vēl. Henda tāda nebija. Viņa neteica neko lieku. Viņa bija tieša un nelokāma. Neizplūda garos teikumos un plašos stāstos. Līdz ar to viņas stundām bija vairāk jāgatavojas – – turklāt visi materiāli rūpīgi jāizskata pirms tam. Lai vairs neatkārtotos tas, kas notika šodien.
Gunita atvadījās no Hendas, kura pat aizgāja pavadīt skolotāju līdz durvīm. „Paldies par stundu,” viņas nopietnās lūpas pirmo reizi savilkās pavisam vieglā smaidā. Iespējams, tāpēc, ka Gunita bija smaidījusi pirmā, cenšoties radīt pozitīvu sajūtu, vismaz nodarbības beigās.
„Līdz nākamajai reizi,” Gunita teica.
„Visu labu,” Henda atbildēja un palika stāvot pie atvērtajām durvīm, kamēr Gunita sagaidīja liftu. Tikai iekāpjot liftā un Gunitas smakai pazūdot no Hendas stāva, viņa durvis aizvēra. „Pfū,” tiktusi liftā iekšā, Gunita nopūtās un ar atvieglotu sajūtu laidās lejā uz pirmo stāvu. Stunda beigusies. Ar šo klienti viegli nebūs, viņa zināja. Diez viņa būs sūdzējusies Nahlai? Bet Nahla taču zināja, ka Gunitai angļu valoda nav dzimtā. Nahla to zināja jau intervijā. Un, ja par to būs sūdzības, Gunita teiks pretī, ko domā.
