Peldi vai grimsti?
Gunita izskrēja ārā no centra uzreiz, kā zvanīja Ādams. Viņa iekāpa Hosama mašīnā, un Ādams uzsāka ar viņu sarunu.
„Tātad tev būs stundas arī ārpus 6.Oktobra?” viņš izrādīja neapmierinājumu, ka Gunitai netiek nodrošināts tas, kas sākumā solīts.
„Tā izskatās, bet jebkurā gadījumā – man būs jābrauc uz centru, jo tur ir visas grāmatas un kopēšana. Uz mājām es materiālus nevaru ņemt,” viņa atcerējās, ko Nahla bija piekodinājusi. Gunita centās aizstāvēt centru – par spīti kaitinošajiem mikriņiem, dīvainajai Nahlai, skudrām un nelielai neorganizētībai viņai tur gribējās strādāt. Tas nekas, ka viņai būs jābrauc uz centru varbūt biežāk nekā solīts. Nu, protams, kur tad viņa mācīs Ahmedu un Muhamedu? Viņi nāca uz centru tāpēc, ka nodarbība bija tur. Gunita atcerējās, kā pat bija Ahmedam sākumā jautājusi, vai arī turpmāk viņi tiksies centrā vai varbūt 6.Oktobra pilsētā, taču Ahmeds bija brīnījies – protams, ka centrā, viņš visu laiku bija nācis uz centru. Valodu skolā bija divi veidi, kā notika nodarbības – klients nāk uz centru, kas ir lētāk, un skolotāja brauc pie klienta uz mājām, kas izmaksā viņam dārgāk. Tāpēc Gunitai bija jārēķinās, ka būs gan centra, gan māju klienti. Tiesa, žēl, ka viņa to nebija uzzinājusi jau pirmajā dienā intervijā. Taču diez vai tas būtu ko mainījis. Darbu viņai vajadzēja vairāk nekā jebkad. Turklāt beidzot šis likās izdarāms darbs.
„Es vienkārši domāju, vai tu jau atkal neiegrābies ar šo darbu,” Ādams raizējās.
„Nē, viss būs labi, mācīt angļu valodu man patiks.”
„Līdz brīdim, kad tu tāpat kā pie Vaela sapratīsi, ka tas nav priekš tevis,” Ādams likās, zināja Gunitu jau pārāk labi.
„Nē, šoreiz es esmu sapratusi, ka man tiešām patīk saistīties ar cilvēkiem, jo tie ir vienkārši cilvēki, nevis kompānijas, un runājot ar viņiem, es iepazīstu ēģiptiešu kultūru. Tas ir tas, ko esmu gribējusi darīt,” pārliecināti runāja Gunita.
„Jā, jā, paskatīsimies. Starp citu Sārai ne visai patīk tai centrā,” Ādams piebilda.
„Ja? Kāpēc tad viņa man ieteica šo darbu?”
„Sākumā arī viņai patika. Turklāt viņa domāja, ka tev tas būs labāk nekā sēdēt bez darba.”
„Bet kas tieši viņai nepatīk?” Gunita jautāja.
„Varēsi pati viņai pajautāt, mēs braucam tagad kaut kur kopā pasēdēt,” Ādams teica. Tagad? Gunita salēcās. Protams, viņa vēlējās satikt Sāru, jo viņa bija tā, kas varētu paskaidrot par centru un mācīšanas metodēm, taču jau atkal šis nāca kā pēkšņs paziņojums no Ādama, ko viņš nebija saskaņojis ar Gunitu iepriekš. Viņa šoreiz neko neteica – turpat mašīnā bija Hosams, turklāt nākamā diena viņai bija brīva, tāpēc patiesībā nebija, par ko sūdzēties – vien jāsāk pierast pie ēģiptiešu spontanitātes.
Hosams šodien bija labā noskaņojumā – mašīnā skanēja skaļa ēģiptiešu mūzika, un viņš pat dziedāja tai līdzi. Gunita sēdēja un klausījās, viņa pat bija nedaudz satraukta pirms tikšanās ar Sāru – Gunitai vēl nebija neviena īstena britu drauga. Viņai likās, ka viņas angļu valoda nav pietiekami laba. Tiesa, meitenei bija daudz eiropiešu draugu, ar kuriem viņa ikdienā runāja angliski, tomēr arī tiem šī valoda nebija dzimtā. Tagad viņa tiksies ar Sāru, anglieti. Patiesībā – viņas kolēģi. Gunita gribēja sevi parādīt no vislabākās puses – jācenšas runāt ātri un pareizi un jālieto sarežģītus vārdus. Viņa domāja. Citādi būs neērti sevi saukt par skolotāju.
Māšīna piebrauca un apstājās stāvvietā. Visi izkāpa ārā. Iešana uz kafejnīcām bija vai daļa no ēģiptiešu ikdienas. Pilnīgi noteikti viņi to darīja nedēļas nogalēs. Tāpat arī darba dienās – nekas netraucēja ar draugiem iziet ārā, iedzert Pepsi un uzsmēķēt šišu – alkoholu viņi nelietoja, ja bija reliģiski. Taču bija jaunieši, kas uzvedās tāpat kā jaunieši Eiropā un neatteicās iedzert.
Viņi iegāja kafejnīcā Goal Zamalek rajonā un tuvojās kādam galdiņam. Nebija grūti Sāru atpazīt starp vietējiem. Gaišmataina meitene mierīgi sēdēja un smēķēja. Ne šišu, bet cigaretes.
Viņi sasveicinājās. Un tad Sāra uzsāka sarunu ar Gunitu.
„Ādams man par tevi daudz stāstīja un arī par to tavu iepriekšējo darbavietu ciematā. Cik tas ir šausmīgi,” varēja redzēt, ka viņai patika daudz runāt. Meitene, atvilka elpu, vien iepūšot jaunu cigarešu dūmu.
„Hehe, jā, tāda bija mana pieredze,” Gunita nezināja, ko piebilst. Uztraukums par katru izteiktu vārdu vēl nebija pārgājis. Taču sev par pārsteigumu viņa varēja diezgan skaidri saprast, ko saka Sāra.
„Un kā tev patīk centrā?” likās, viņa vēlas turpināt sarunu. Ādams un Hosams jau pievērsās dzērienu kartei un domāja, ko pasūtīt.
„Nu tā ok,” Gunita atbildēja. „Es jau tikai vienu dienu esmu nostrādājusi.”
„Un kā tev likās studenti?”
„Jā, studenti ir forši!” Gunitai nebija par ko sūdzēties.
„Tam es piekrītu, bet ar Nahlu un Aminu – tev dažkārt jābūt ļoti striktai,” viņa brīdināja. „Viņas mēdz būt kaitinošas, taču no otras puses – mani vienmēr sagaida šoferis, un reiz, kad šoferis nevarēja atbraukt, es braucu ar taksi, un viņas man atmaksāja, tā ka ar viņām var sarunāt, bet dažkārt tev ir jāuztāj uz savu,” Sāra brīdināja. Varēja redzēt, ka angliete nebija tika naiva kā Gunita. Viņa bija cieta meitene – ja nepatiks, bļaus pretī, protestēs, cīnīsies par savām tiesībām, taču Gunita tāda nebija. Gunitai patika miers. Kompromiss. Izlīgt ar labu. Sāra bija asa, turklāt lietoja daudz lamuvārdu. Fuckin’ ripoja no viņas mutes ārā vai ik pēc katra desmitā vārda. Sāra Ēģiptē strādāja jau desmit mēnešus, un centrs bija viņas otrā darbavieta – patiesībā viņa strādāja skolā, centrā piestrādāma uz pusslodzi. Viņa bija vecāka par Gunitu – britei bija ap 35.
„Vienīgais, ko es nezinu,” Gunita ierunājās, nu jau sajūtoties drošāk. „Kā es varu mācīt TOEFL un IELTS? Es pati pat neesmu nokārtojusi tos testus,” Gunita satraucās, taču Sāra to uzņēma mierīgi kā tikko izpūstu cigaretes dūmu un neko konkrētu neatbildēja.
„Redzi, vai nu tu peldi vai slīksti. Tev ir materiāls, un tu saproti, ko katrs grib – citam tikai runāšana, citam klausīšanās, gramatika. Tas ir vieglāk par vieglu, kad iemācies peldēt,” viņa atteica. Iemācīties peldēt. Hmm, domāja Gunita. Vai es varēšu peldēt nezināmā upē? Protams, viņai tas bija viegli. Nav godīgi. Sāra jau māk peldēt, viņai angļu valoda ir dzimtā. Kā viņa vispār tā var salīdzināt? Protams, ka man jebkurā gadījumā būs grūtāk. Taču šie vārdi lika Gunitai aizdomāties. Tie lika kļūt viņai spītīgai. Nu un ka es neesmu angliete? Vai tāpēc es noslīkšu? Vai tāpēc es nespēšu peldēt? Nē, es iemācīšos peldēt! Viņa bija stingri apņēmusies.
Nākamajā dienā, kas bija Gunitas brīvdiena, skolotāja izlēma sagatavot stundas ceturtdienai. Pie Ahmeda un Muhameda viņa nebija īsti gatavojusies, jo bija cerējusi, ka atnāks Nahla un pastāstīs kaut kādus centra principus, metodes, vērtības vai ko tamlīdzīgu, bet, kā izrādījās, – Nahlai tas nepavisam neinteresēja. Ja klients pēc nodarbības smaida un nesūdzas, turklāt jau ir samaksājis naudu, Nahlai bija vienalga, ko Gunita ar viņu dara – tā vakar bija teikusi Sāra. Lai nu kā, Gunita vairs nevēlējās pieļaut ne klusuma brīžus, ne neziņu par to, kas seko tālāk. Viņa izdomāja, ka pirms katras nodarbības sagatavos visu tā, lai varētu pavisam viegli turēt grožus savās rokās. Katram studentam viņa izveidos failu datorā un pierakstīs, ko gatavojas mācīt uz nākamo stundu. Turpat viņa arī pierakstīs mājasdarbus un tādējādi veidos skaidri saprotamu plānu. Savu laptopu viņai vajadzēja stiept uz nodarbībām jebkurā gadījumā – izrādās, centrā nebija nekādu ierīču audio atskaņošanai. Gunitu tas nepārsteidza. Tagad viņa zināja pavisam noteikti – savas stundas jāplāno neatkarīgi no centra, vien paļaujoties uz to, ka tur viņai nokopēs grāmatas. Un tas jau būs daudz.
