Nespēj būt pati
Gunita izkāpa no mašīnas, un Amrs momentā aizbrauca.
„Tātad tu biji ar to Amru, ja? Turklāt es redzēju, kas notika mašīnā,” Ādams uzreiz metās strīdā iekšā.
„Tas nav tā, kā tu domā, man pašai bija pārsteigums, ka viņš mani bučo, bet viņš ir kādu laiku dzīvojis Spānijā, iespējams, tur to iemācījies. Un vispār, es nesaprotu, kāpēc man tev kaut kas būtu jāpaskaidro. Mēs neesam pāris, mēs esam labi draugi,” Gunita nebija ne mazāk nikna.
„Man tu teici, ka nevēlies ēģiptiešu puisi.”
„Jā, joprojām nevēlos.”
„Kāpēc tad tu pavadi laiku ar Amru?”
„Man no viņa kaut ko vajadzēja,” Gunita negribēja teikt, ka ir aizņēmusies naudu.
„Un tu to nevarēji paprasīt man? Tu zini, ka es tev ar visu varu palīdzēt!”
„Es nesaprotu, kāpēc man var būt tikai viens draugs? Es esmu pieradusi, ka man ir vairāki draugi, un es tiekos, ar ko es gribu un, tā kā tu neesi mans puisis, man nav tev par to jāatskaitās.”
„Nu labi, tad jau vari braukt arī uz Londonu ar saviem citiem draugiem. Brauc ar Amru!”
„Jau atkal šantāža? Kāpēc tu esi tik bērnišķīgs?”
„Tā nav šantāža, es vienkārši jutīšos lieks Londonā ar tevi. Turklāt, ja tev ir kāds labāks draugs…” Gunita nesaprata, kāpēc Ādama attieksme ir šāda. Viņi bija pavadījuši kopā tik neaizmirstamus un jaukus brīžus, bet šī šantāža it kā noliedza to visu un, gribot negribot, Gunita saskatīja Ādamā tikai slikto. Kā melna darva sliktais lēnām pārņēma medus mucu.
„Un paldies, ka novērtē to, ko esmu tavā labā darījis.”
„Ādam, es tev nekad neesmu lūgusi to darīt – tu vienmēr piedāvā pats palīdzēt, tu vienmēr esi šeit, nebūtu tu – kāds cits palīdzētu.”
„Labi, tad lai tas ir tavs Amrs, un rīt pat es atceļu savas biļetes.” Un tomēr Gunita negribēja, lai viņš atceļ biļetes. Tas bija abu kopīgs lēmums braukt vienpadsmit dienas, un tagad viņš no šī lēmuma bēga prom. Gunita bija vēlējusies braukt tikai četras dienas. Turklāt tagad arī Juta bija rēķinājusies, ka varēs palikt Ādama onkuļa mājā. Nē, viņa negribēja, lai viņš nebrauc – un tagad, kad viss izlemts, atstāj Gunitu vienu? Viņš runāja tik nopietni. Vai viņš tiešām domā atcelt tās biļetes?
„Rīt pat es zvanīšu uz kompāniju un teikšu, lai man pārskaita atpakaļ naudu. Un neuztraucies – tavai draudzenei es to atdošu, kā esmu solījis.”
„Kāpēc tev tā jārīkojas? Es un tagad jau arī mana māsa rēķinājāmies ar tevi. Tātad tu parādi, ka ar tevi nevar rēķināties? Tev nevar uzticēties?”
„Un kāpēc tu neuzticies man?” Tas viņam bija tipiski – neatbildēt uz Gunitas jautājumu, bet uzreiz mest pretī savējo. „Kāpēc nevērsies pie manis, ja tev ir kāda problēma, bet skrien pie Amra?” Gunitai jau tas bija apnicis. Viņš neies prom, kamēr savu nenoskaidros. Meitene nebija nemaz manījusi, kā strīda karstumā abi uzgājuši augšā uz Gunitas dzīvokli.
„Tāpēc, ka es zināju, ka tu man nevarēsi palīdzēt,” Gunita mierīgi paskaidroja. „Labi, es aizņēmos naudu no Amra. Vai tas tevi apmierina?” Ādams pēkšņi apklusa, dažas sekundes padomāja un tad teica.
„Kāpēc tu man neprasīji naudu?”
„Es zinu, ka tev arī nav naudas.”
„Es būtu kaut ko izdomājis. Es būtu tev aizdevis. Kāpēc tu neprasi man, ja tev ir kāda problēma? Es neprasu neko pretī tam, ko daru tavā labā, bet vismaz to, lai tu paļaujies uz mani, uzticies man,” viņš teica. Un neej pie citiem, lai nekļūstu greizsirdīgs, Gunita galvā turpināja. Viņai bija apnikuši šie strīdi.
„Vai tu turpināsi tikties ar Amru?” viņš jautāja. Saprotams, ka viņa bažas nebija tik daudz par naudu kā puisi.
„Jā, lai atdotu naudu. Un kāpēc tev tas rūp?” Gunita jau atkal juta, ka spriedze saasinās.
„Tu zini, kāpēc. Ja tu novērtē to, ko es tavā labā daru, es negribu, lai jūs tiekaties.” Gunita zināja, ka šis nav normāli. Šī pilnīgi noteikti bija Ādama greizsirdība. Nu ja – Ādamam viņa bija pateikusi nē attiecībām, un tagad viņš bija redzējis, kas notika mašīnā ar Amru un sapratis, protams, nezin ko. Taču Gunitai nebija spēka strīdēties.
„Labi, labi,” viņa dzirdēja sevi sakām un nespēja noticēt, ka jau atkal piekāpās. Jau atkal. Tikai tāpēc, lai nebūtu jāstrīdas. Viņa izvēlēsies citu ceļu, kā neklausīt Ādama pavēlēm. Pēc Londonas, meitene sev atgādināja. Pēc Londonas viss būs citādāk. Vismaz uz šo brīdi strīds bija pierimis. Un tas viņai šobrīd bija galvenais.
„Starp citu,” Ādams pēkšņi uzsāka, „ja nebūtu šis starpgadījums ar Amru, es jau tev pašā sākumā būtu pavēstījis priecīgo vēsti.”
„Kādu vēsti?” Gunita vienaldzīgi jautāja. Kas te vēl var būt priecīgs?
„Mana britu daudzene Sāra beidzot tev ir sarunājusi interviju valodu centrā, kurā viņa strādā uz pusslodzi. Atceries, es tev stāstīju?”
„Jā, atceros,” Gunitai pat nebija spēka vairs priecāties. Kārtējais darba piedāvājums. Nav teikts, ka viņa darbu dabūs.
„Tev intervija būs rīt sešos vakarā, Nasr City,” viņš pavēstīja. Gunita nereaģēja, tad Ādams piebilda. „Hosams tevi aizvedīs, es jau sarunāju. Tas ir diezgan patālu, ar mašīnu kāda pusotra stunda no šejienes.”
„Bet kā tad es tur varēšu strādāt, ja man katru dienu jābrauc?” viņa skeptiski jautāja.
„Sāra teica, ka viņiem ir šoferis, kas ved skolotājus, turklāt stundas notiek pie klientiem mājās dažādos rajonos, tad tu varētu sarunāt 6.Oktobri,” viņš jau visu bija izplānojis Gunitas vietā, jau atkal zinot, ko Gunitai šajā brīdī vajadzēja visvairāk. Meitene vēl joprojām nebija priecīga. Viņa nespēja tā lēkāt pa šiem pārdzīvojumiem – vilšanās, tad jau atkal labas ziņas. Viņa netika tam līdzi. Taču visvairāk viņa pārdzīvoja, ka nespēj būt pati. Viņa un Ādams. Un tā tas bija visu laiku. Jā, viņi bija draugi, taču Ādams tik bieži pārkāpa šo robežu, kļūstot arī par viņas miesassargu. Un Gunita nespēja neko izdarīt, lai būtu citādāk. Lai Gunita būtu pati par sevi.
Pārmaiņas pēc – sieviešu kolektīvā
Nākamajā rītā Gunita sāka gatavoties intervijai. Viņa izdomāja aptuvenos jautājumus, kas varētu tikt uzdoti, arī to, kā attaisnot, ka angļu valoda viņai nav dzimtā un jo īpaši to, ka pēc pusotras nedēļas viņai jābrauc uz Londonu. Jau sen darba meklētāja nebija bijusi nevienā intervijā. Tagad to Ādams viņai bija pasniedzis uz paplātes. Tik vienkārši. Gunita neatteica. Viņai vajadzēja darbu, un viņa zināja, ka ir pēdējais laiks to beidzot dabūt.
Hosams ar Ādamu atbrauca puspiecos, un viņi trijatā devās uz Nasr City. Mašīna piestāja pie parastas daudzzīvokļu mājas. Tas neizskatījās īpaši grezns rajons. Viņiem kāpjot augšā uz otro stāvu, Gunita redzēja, ka visapkārt ir netīrība un putekļi, taču viņa to visu skaidroja ar diezgan nabadzīgo rajonu. Uzkāpjot otrajā stāvā, viņi meklēja durvis, uz kurām būtu rakstīts, ka tas ir valodu centrs, taču tādu nebija. Godīgi sakot, te bija tikai vienas durvis, ja negāja vēl tālāk uz priekšu, un Ādams noprata, ka tās ir īstās. Šoreiz Gunita vēlējās iet iekšā viena, un puisis to respektēja. „Mēs aizbrauksim ar Hosamu pie kāda viņa drauga tepat netālu. Zvani, kad tev intervija būs beigusies,” viņš izlēma un atstāja meiteni vienu.
Gunitai bija jārunā ar centra galveno menedžeri Aminu. Sieviete! Bija nopriecājusies Gunita. Viņa uzmanīgi pieklauvēja pie durvīm un, nesagaidījusi uzaicinājumu ienākt, atvēra tās pati. Tā bija pavisam maza telpa. Kreisajā pusē vertikāli salikti galdi, savukārt labajā – durvis ar uzrakstu „General Manager”. Viņa uzreiz pievērsās pie kreisās puses galdiem, kur sēdēja vairākas sievietes. Tur bija kāda patuklāka. Gunita vai apjuka no viņas krāsaino drēbju gammas – sarkana blūzīte nosegtām rokām, violeti svārki, galvā melns hidžabs. Viņa lietoja daudz kosmētikas uz savas brūnganās sejas ādas. Ieraudzījusi Gunitu, sieviete pasmaidīja un jautāja.
„Ko gribi?” viņa teica ļoti sliktā angļu valodā.
„Esmu atnākusi pie Misis Aminas,” Gunita jau bija pieradusi, ka Ēģiptē jālieto Mis, Misters un visi pārējie tituli.
„Gaidi,” viņa tikai noteica un parādīja ar plaukstu, kur Gunitai iet apsēsties. Šī dāma un pārējās meitenes, kas tur strādāja, izskatījās ļoti aizņemtas. Uz galda bija milzum daudz papīru un mobilo telefonu. Viņas zvanījās, rakstīja. Visu ar roku. Datoru tur nebija. Telpa bija diezgan neomulīga – tajā bija daudz putekļu. Turklāt fēns, kas kliedēja karstumu, tos vēl vairāk kaisīja visapkārt. Gunita bija nosēdināta telpas kaktā pašā galā. Tur bija neliels ādas dīvāniņš, uz kura sēdēja vēl kāda dāma. Ēģiptiete. Arī viņa gaidīja. Pa labi Gunita redzēja plauktu, kur bija nevīžīgi samestas dažādas grāmatas. Visvairāk angļu valodā, taču bija arī itāļu un spāņu mācību materiāli. Acīmredzot, šis centrs piedāvāja vairāku valodu kursus. Sev pretī viņa redzēja garenu koridoru, kas veda uz divām telpām, kas noteikti bija klases, savukārt pašā galā, šķiet, bija tualete.
Jaunā viešņa gaidīja jau veselu stundu un, likās, dāmas, kas tik raiti rosās, dos kādu ziņu. Bet nekā. Tad pēkšņi ofisā ienāca kāda jauna sieviete. Viņa bija tērpusies violetās džinsu biksēs, rozā blūzītē un melnos augstpapēžu puszābakos, kas lieliski piestāvēja viņas ogļu melnajiem matiem. Šī bija viena no tām sievietēm, kas hidžabu nenēsāja un līdz ar to arī brīvi atkailināja savas rokas un kājas. Viņa ģērbās kā tāda drosmīga un izaicinoša eiropiete, pat krietni pārspīlējot ar saviem garajiem rozā nagiem un dārglietām ausīs, uz rokām un ap kaklu. Visa kā bija tik daudz! Jau atkal Gunitai apžilba acis. Turklāt viņas drēbes bija tik apspīlētas! Atšāvusi savu lielo violeto pēcpusi, viņa sākumā runāja ar patuklo dāmu, kas bija likusi Gunitai gaidīt, tad strauji pagriezās pret viešņu un smaidīdama nāca tai klāt.
„Sveika,” viņa uzrunāja Gunitu.
„Sveiki.”
„Es esmu Nahla, ofisa menedžere,” viņa sniedza roku. Ak, tad tāda tā struktūra, nodomāja Gunita. Viņai bija teikts, ka jārunā ar galveno menedžeri Aminu.
„Es esmu Gunita.”
„Nāc, mums runāt,” Nahla viņu aicināja. Gunita pamanīja, ka šai jaunajai sieviete, kas varētu būt ap 30 gadu veca, bija diezgan slikta angļu valoda. Tā pat bija komiska, viņa izrunāja burtus kā rakstīja, un Gunitai dažbrīd gribējās smieties.
„Tu grib būt angļu valodas skolotāja pie mums?” Nahla viņai jautāja.
„Jā,” Gunita atbildēja. „Es meklēju šobrīd darbu.”
„Vai tev patīk mācīt English?” Gunita saprata, ka nu intervija ir sākusies. Tiesa, tā notika turpat, viņai piesēžoties pie gareniski saliktajiem galdiem, kamēr pārējās meitenes – laikam sekretāres – apkārt čaloja.
„Jā,” Gunita pārliecinoši atbildēja. Ko tad citu viņai bija teikt? Tad jau nebūtu nākusi un prasījusi darbu.
„Cik liela alga tu grib?” viņa jautāja. Gunita jau bija pieradusi pie šī jautājuma. Parasti viņa teica 3000 mārciņu, kas bija ap 300 latu. Tā bija tāda vidējā alga. Vismaz ārzemniekiem, kas Ēģiptē strādāja.
„3000,” nekautrējās teikt Gunita.
„Okei,” Nahla piekrita, „Tev būt 3000, bet darbs daudz – sešas dienas nedēļā astoņas stundas.”
„Jā, labi,” pēc trīs nedēļu pauzes un nebeidzamajiem darba meklējumiem Gunita bija gatava pieņemt jebkādu izaicinājumu. Turklāt ar to viņa jau bija sastapusies arī citās intervijās – lielā daļā darbu jāstrādā sešas dienas nedēļā, iedodot tikai vienu brīvdienu – piektdienu. Gunita gaidīja nākamo jautājumu, bet tādu vairs nebija.
„Tu darbu sākt rīt,” paziņoja Nahla. Pavisam skaidri un konkrēti. Kur tad bija galvenās menedžeres spriedums? Tikai divi jautājumi un jau pieņemta? Un kā tad par mācīšanas metodēm un kursiem, līmeņiem? Pat viņas CV neviens nebija prasījis. Viņa ir pieņemta darbā, neredzot viņas kvalifikācijas un iepriekšējo darba pieredzi?
„Man ir daži jautājumi,” Gunita izvēlējās darba interviju turpināt.
„Jā,” Nahla bija gatava viņu uzklausīt.
„Kā ar materiāliem? Vai jums ir tādi šeit?”
„Materiāli tur,” viņa norādīja uz plauktu, ko Gunita jau bija pamanījusi, ienākot. „Ja tev kādi jautājumi, tūlīt nāk Misis Amina,” Nahla teica un pievērsās saviem darbiem, liekot saprast, ka intervija beigusies, un Gunita var sākt šķirstīt grāmatas. Jaunā darbiniece tā arī darīja.
Bija teju astoņi vakarā, kad ofisā ieradās sieviete, ko, šķiet, bija gaidījusi ne tikai Gunita, bet vēl divas kundzes, kas pa šo laiku bija ienākušas. Mazā telpa nespēja dot rūmes tik daudz ļaudīm, kas te nāca iekšā un ārā, tomēr tikko ienākušo dāmu nebija iespējams nepamanīt. Ja viņai nebūtu lapsenes viduklis ar lielu sēžamvietu, viņa izskatītos kā Bārbija rozā svārciņos ar pieskaņotu rozā rokassomiņu, baltā blūzītē un gariem blondiem matiem. Ēģiptiete? Jā, pēc vārda viņa bija ēģiptiete, taču pēc izskata centās līdzināties eiropietei – jo īpaši ar saviem krāsotajiem blondajiem matiem. Galvenā menedžere, sasveicinājusies ar Nahlu, kas turpat blakus sēdēja, un uzsmaidījusi pārējām darbiniecēm, iegāja savā kabinetā un aizvēra durvis.
„Tu pirmā,” Nahla norādīja uz Gunitu, ļaudama viņai iet iekšā, kaut gan vēl viena blonda kundze (kā varēja saprast, arī skolotāja) sūdzējās, ka ir ļoti nogurusi un nevar vairs ilgāk izturēt. Tomēr Nahla uz viņu dusmīgi paskatījās un teica: „Gunita gaida jau divas stundas, viņai sarunāts!” Pēc šiem vārdiem kundze apklusa.
Galvenās priekšnieces kabinets bija vēsāks nekā priekštelpa, jo tajā bija kondicionieris, nevis tikai gaisa maisītājs kā priekštelpā. Kundze sēdēja pie sava galda un smaidīja.
„Kā tev iet, Gunita?” viņa jautāja, ar pirkstiem virpinādama blondās matu cirtas.
„Paldies, labi.”
„Es priecājos, ka tu strādāsi pie mums,” viņa teica. „Vai tev ir kādi jautājumi?” Sievietes angļu valoda bija labāka nekā Nahlai.
„Jā, par mācīšanu. Tad man jāmāca no šīm grāmatām?”
„Jā,” viņa atbildēja. „Tu redzēsi – tas ir vieglāk par vieglu.” Gunita gan tā nedomāja. Viņa taču nezināja neko – ne par studentiem, ne mācību metodēm. Meitene turpināja jautāt.
„Un.. un, kādi studentiem ir līmeņi?”
„Ir dažādi studenti, vienam vajag runāšanu, citam gramatiku. Tu viņiem sākumā pajautā un tad māci.”
„Un vai te var kopēt?”
„Jā, uzraksti seketārēm, kas tev jākopē, un viņas nokopēs.”
„Tad man ir tāda lieta, ka es dzīvoju 6.Oktobrī. Vai var sarunāt, ka man lekcijas notiek tur?”
„Jā, Nahla to nokārtos, neuztraucies, mēs ieliksim tev studentus 6.Oktobra pilsētā. Un mums ir šoferis, kas vienmēr aizved skolotājus mājās pēc nodarbībām, tā ka par to neuztraucies,” viņa mierīgi runāja, it kā viss būtu tik vienkārši. Šoferis bija tiešām labas ziņas, domāja Gunita, zinot, ka tādējādi ietaupīs gan naudu, gan arī nebūs pašai vēlu vakaros jādomā, kā tikt mājās. Jo nodarbības parasti notika vakaros. Bija teikusi Nahla.
„Vēl man jādara jums zināms, ka es marta vidū būšu Londonā uz vienpadsmit dienām…”
„Aaa, Londona,” viņa sajūsmināti iekliedzās, tā vietā, lai domātu, kā tas ietekmēs darbu. „Tu ceļosi?”
„Jā, viņa teica.
„Un tikai vienpadsmit dienas? Protams, tas nekas,” viņa atbildēja. „Tu vienkārši nesaņemsi par to atalgojumu,” viņa teica. Dāma, kas bija galvenā menedžere, visu uztvēra tik vienkārši, ka Gunitu tas nedaudz pārsteidza. Taču kā jau vienmēr, jaunā darbiniece to skaidroja ar kultūras un cilvēku atšķirību. Ko tad viņa te gaidīja? Eiropas valodu centru? Kabinetā ienāca arī Nahla. Viņa iedeva Gunitai lapiņu, uz kuras bija uzrakstīti divi laiki un divi studentu vārdi.
„Tavas pirmās stundas. Jau rīt,” viņa teica. „Esi centrā piecos,” Nahla piekodināja.
„Bet kā es zināšu, kas man viņiem jāmāca, un kāds viņiem līmenis?” Gunita uztraucās.
„Nu tad nāc četros, mēs izrunāt.”
„Bet tad sanāk, ka man nebūs darbs 6.Oktobra pilsētā?” Gunita pārjautāja.
„Būs, būs, nākamnedēļ ieliks tev stundas 6.Oktobris. In shaa Allah,” Nahla atteica, un Gunita nomierinājās. Viņa jau bija pieradusi pie „in shaa Allah”, ko visi te lietoja. Cerams, ka viņa tiešām izdarīs, kā solījusi. „Un līgumu mēs parakstīsim nākamnedēļ,” viņa teica. Tātad bija arī līgums.
„Tu pazīsti Sāru?” Amina pēkšņi pajautāja Gunitai.
„Nē, nē, man ir draugs, kas viņu pazīst,” Gunita teica, „un tā es uzzināju par šo centru.”
„Ak tā,” atteica Amina.
„Tev skaidrs par rītdiena?” Nahla pārjautāja, un Gunita sajutās, kā būtu intervēta no abām pusēm.
„Jā, jā,” viņa teica. „Es nāku uz četriem.”
Pie durvīm jau klauvēja nākamā skolotāja, kas nogurusi, gribēja tikt ātrāk mājās, un Gunita, likās, visu izrunājusi ar Aminu, ļāva viņai ienākt. Nabaga skolotāja, domāja Gunita. Vai es tāpat noguršu? Viņa izskatījās tik neapmierināta. Lai nu kā, Gunita par to nedomāja – viņa priecājās, ka beidzot ir iespēja sākt strādāt. Turklāt abas menedžeres nelīdzinājās ne Mahmudam Alī, ne Vaelam Riadam. Tās bija sievietes. Nedaudz dīvainas, bet tomēr… kopējā atmosfēra bija tīri labvēlīga. Turklāt tā kā viņa strādās ar studentiem, diez vai sanāks ar viņām ielaisties. Te būs patiesībā tas, ko Gunita bija vēlējusies – tikties ar cilvēkiem, nevis kompāniju sejām kā pie Vaela Riada. Savā ziņā Gunita priecājās, ka nokļuvusi sieviešu kolektīvā, jo ar vīriešiem iepriekš nebija veicies. Taču… vai tās būs pareizās meitenes?