Vārda dienu svin: Osvalds, Arvils

Trīs tases Ēģiptes: LXVII daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Gribu pati par sevi maksāt

Bija pagājušas divas nedēļas, kopš Gunitas ikdiena ritēja diezgan līdzīgi: telefonzvani, darba sludinājumu skatīšana, CV sūtīšana, iešana uz darba intervijām. Līdz šim nebija veicies – vai nu pozīcija bija tik augsta, ka Gunita bija izturējusi vien pirmo kārtu un, lai piedalītos tālāk, bija jāgaida rezultāti vai arī Gunitu neapmierināja atrašanās vieta, darba laiks, pienākumi un alga. Visbiežāk tas tomēr bija saistīts ar viņas dzīvesvietu 6.Oktobra pilsētā – viņa bija aizgājusi uz divām intervijām administratores darbam Mādi rajonā, un abiem piedāvājumiem alga bija tik maza, ka neatmaksātos braukt. Turklāt bieži šīs darba vietas atradās tādā vietā, kur pilnīgi noteikti bija jābrauc ar taksi vismaz desmit minūtes, jo autobuss uz konkrēto vietu negāja. Līdz ar to, šis nebija ērts variants.

„Tas viss ir tāpēc, ka es dzīvoju 6.Oktobrī,” Gunita bija pukojusies un dusmojusies uz Ādamu par to, ka viņš viņu ievilcis šai pilsētā un negribēja, lai meitene pārvācas kur citur.

„Tu man pēdējā laikā esi vienīgā draudzene,” teica Ādams, kurš šādi pamatoja savu vēlmi būt Gunitas tuvumā. Tā bija taisnība – Gunita nespēja saprast, kāpēc Ādams tik ļoti strīdas ar saviem draugiem. „Ar viņu es vairs nerunāju,” viņam bija daudz tādu draugu. Patiesībā visi ēģiptieši daudz strīdējās. Vismaz Gunitai tā likās. Arī Ādams ar Hosamu mēdza pārmīt asāku vārdu, taču Hosams bija cits gadījums – viņš bija tā saucamā ģimene, brālēns, ar kuru salabšana notika vienmēr.

Tās bija pavisam citas attiecības: ēģiptiešiem vienam pret otru un ēģiptietim ar ārzemnieku. It kā ārzemnieks, jo īpaši, ja tā ir meitene, būtu kas vairāk, kas augstāks. Tas bija līdzīgi kā uzskats, ka ieturēties amīšu ātrajos restorānos ir kaut kas prestižāks nekā ēģiptiešu ēstuves.

„Tu vari arī atrast darbu 6.Oktobrī,” bija pārliecināts Ādams. Mazajā Kairas piepilsētā bija daudz privāto skolu – vācu, amerikāņu, angļu, kur mācības notika svešvalodā un skaitījās moderni bērnus sūtīt tieši šādās skolās. Te bija arī tā saucamais Smart Village, tehnoloģiju centrs, kur bija bāzējušās daudzas IT kompānijas un plauka finanšu sektors. Te bija bankas, Vodafone mobilo telefonu centri, kuros vajadzēja klientu apkalpotājus. Tiesa, Cairo Scholars listē darba piedāvājumi 6.Oktobra pilsētā parādījās reti. Pārsvarā tie bija Mādi, Nasr City, Heliopolis – tur arī visi ārzemnieki dzīvoja un strādāja. Ādams ieteica Gunitai iet pašai uz 6.Oktobra skolām un iznēsāt savu CV. Tā nu darba meklētāja bija izprintējusi ap 10 CV un gāja pa skolām un viesnīcām cerībā, ka kāds izskatīs viņas kandidatūru un atzvanīs. Taču bez rezultātiem. Šķiet, nu viņa bija darījusi visu. Un vairs nezināja, kā vēl rīkoties, lai atrastu darbu. No Ādama draudzenes Sāras arī nebija ne vēsts. Laikam tomēr centrs nevēlējās ņemt darbā tādu, kurai angļu valoda nav dzimtā.

            Ieilgušie darba meklējumi Gunitu bija noveduši pie vēl vienas problēmas. Nauda. Kopš pameta Vaela Riada darbu, viņa jau tā bija ēdusi tikai pašu lētāko. Pēdējās dienās viņai pat nesanāca naudas konserviem, un viņa pārtika tikai no rīsiem – pat trīsreiz dienā. Rīsi un kafija – viņa spēja ar to dzīvot. Dažreiz lētie makaroni. Ādams zināja, ka Gunita taupa naudu, taču ar viņas ēdienkarti iepazinies nebija. Šad tad viņš kaut ko atnesa no sava mājas ledusskapja. Konservu bundžiņa, cepumi – Gunita bija priecīga par visu. Viņa nevēlējās Ādamam prasīt naudu. Arī viņam tās nebija. Arī viņam bija jāgaida algas diena. Jau tā, viņiem ejot uz kādu kafejnīcu (ēģiptiešu paradums, pie kā Gunita pierada arvien vairāk), Ādams meitenei izmaksāja, kas bija liela dāvana.

Naudas trūkums ļoti bieži ietekmēja arī Gunitas noskaņojumu. Viņa kļuva negatīva un asa, dzīvojot pastāvīgā izsalkumā. Reiz Hosamam bija atbraukuši itāļu draugi. Puisis uzaicināja arī Gunitu un Ādamu aiziet kopā uz kafejnīcu un pasēdēt. Gunita aizgāja, taču nespēja apvaldīt savas problēmas. Nespēja baudīt. Viņa uztraucās tikai par vienu – viņas maciņā vairs bija tikai 4 mārciņas. 40 santīmi. Viņa tik ļoti negribēja aizņemties naudu, taču tagad neredzēja citu izeju. Visi apkārt smējās un priecājās, kamēr Gunita bija īgna un dusmīga uz sevi. Visiem ir nauda. Visiem! Izņemot mani. Viņi visi var tā sēdēt un priecāties, apskatīt skaistās ēdienkartes. Pastu vai picu? Vai varbūt grieķu salātus? Viņu prātus nodarbināja tikai tas, ko labāk pasūtīt, kādu izvēli izdarīt. Ak, cik liela problēma! Gunita domāja un viņus apskauda. Viņa apskauda viņu izsalkušās acis, kas, ieraugot skaistās ēdienkartes bildītes, tūlīt redzēs un saņems lielos šķīvjus arī sev priekšā. Viņa apskauda viņu kredītkartēm pilnos makus. Smaidus un smieklus, čalas un bezrūpīgo noskaņojumu.

Gunita nepasūtīja neko. Ar summu, kas viņai bija makā, nepietika pat tējas tasei. Tur vajadzēja vismaz astoņas mārciņas. Ādams piedāvāja meitenei izmaksāt, taču viņa atteicās. Viņa vairs negribēja dzīvot uz citu rēķina. Viņa jutās tik briesmīgi. Kāpēc nauda bija tik svarīga? Kāpēc citiem par to nebija jādomā, kamēr citi domāja katru stundu, minūti un sekundi? Gunita nespēja tā vienkārši sēdēt un čalot – viņa neiesaistījās sarunās un bija klusa, līdz Hosams to pamanīja un interesējās, kas noticis. Gunita ar grūtībām piespieda pacelt savus lūpu kaktiņus uz augšu un pasmaidīt. Viņa atbildēja, ka viss kārtībā. Bija kauns atzīties, ka nav naudas. Pat Ādams nezināja, cik viņai īsti ir. Meitene ar puisi nerunāja par naudu, izņemot to reizi, kas saistījās ar Londonas braucienu. Taču nekad par ikdienas tēriņiem. Gunita pēkšņi jutās lieka un neiederīga. Es taču nevaru nemaz atļauties te būt! Viņa domāja. Ko es te daru? Kā es varu iesaistīties sarunās un ļauties smiekliem, ja man jādomā par naudu? Jā, tieši tagad jādomā. Katru sekundi jādomā. Viņiem visiem ir pilni maki – tāpēc nav jādomā, tāpēc viņi var smieties un čalot un priecāties par dzīvi, baudīt savas tējas un kafijas ar putotām baltām cepurītēm, kraukšķīgos kartupeļus frī ar brūno un kārdinošo vistas gaļu. Gunita gaļu nebija ēdusi jau nedēļām – jau zivju konservi viņai likās debesu dāvana. Meitene pēkšņi jutās tik vāja, ka teica Ādamam: „Es gribu braukt mājās!”

„Jau tagad?” Ādams vaicāja. Bija plānots, ka Hosams viņus nogādās atpakaļ ar mašīnu.

„Jā, tagad. Man nāk miegs, un man daudz jādara, jāmeklē darbs,” viņa teica.

„Tu taču to varēsi darīt rīt. Tas nav nekas steidzams.”

„Nē, es nevaru te vairs palikt. Tu teici, ka Hosams mani aizvedīsi. Es gribu prom tagad,” Gunita uzstāja. Viņa bija aizmirsusi, ka šeit ir ar citiem. Viņu tas pēkšņi neinteresēja. Viņa vienkārši te vairs negribēja būt.

„Tu vienmēr domā tikai par sevi,” pārmeta Ādams.

„Jā, par sevi. Kā es varu domāt par citiem, kamēr neesmu padomājusi par sevi? Es nevaru atļauties te būt, vai saproti?”

„Bet es teicu, ka tev izmaksāšu.”

„Man nevajag izmaksāt. Es gribu pati par sevi samaksāt. Darīt to pati.”

„Gunita, tev šobrīd nav darba. Kāpēc tu nevari baudīt šo vakaru? Par naudu domāsi rīt.”

„Es esmu tālējoši domājoša, nevis kā jūs stulbie ēģiptieši neko neplānojat un visu atliekat tikai uz rītdienu,” viņa bija nikna, un arī Ādams pauda neapmierinājumu.

„Mēs toties izbaudām dzīvi, un beidz runāt sliktu par ēģiptiešiem,” teica Ādams. Arī viņš bija dusmīgs, taču Gunitas uzstājības dēļ pasauca Hosamu un sarunāja, lai viņš aizved meiteni mājās. Viņš to izdarīja, pēc tam atgriežoties kafejnīcā.

Nākamajā rītā Gunita negribēja celties. Viņa atcerējās iepriekšējo vakaru un to, cik slikti bija izturējusies pret saviem draugiem, cik uzstājīgi bija gribējusi tikt mājās. Viņa jutās tik slikti. Tā tomēr nebija pareiza rīcība. Lai arī viņa mēdza būt nesavaldīga, viņa to vienmēr nožēloja. Viņa nespēja samierināties ar attiecībām „es ar viņu vairs nerunāju”, kādas bija Ādamam ar vairākiem cilvēkiem. Ja bija noticis strīds, viņa juta, ka vajag atvainoties, vajag salabt. Jā, viņai vēl joprojām maciņā bija četras mārciņas, tomēr tagad viņa sāka domāt citādāk: bet tā taču ir mana problēma. Kāpēc pārējiem no tās jācieš? Un problēmas var risināt, vai ne? Viņa izlēma sazināties ar Amru. Man vienkārši nav citu variantu. Viņai bija jāaizņemas nauda. Ne jau daudz. Tikai kādas 200 mārciņas (20 Ls) – ar to viņai pietiktu līdz Londonas ceļojumam. Pat, ja viņa neatrastu darbu. Viņa uzrakstīja feisbukā Amram. Gunita centās taupīt pat uz telefonu – zvanīja tikai tad, ja bija tiešām steidzami vai vajadzēja sarunāt darba intervijas – sen gan tās nebija bijušas pēdējā laikā – citādi varēja izmantot internetu. Amrs viņai atbildēja jau pēc dažām stundām, ka varētu tikties centrā. Šovakar. Gunita zināja, ka Ādams brīnīsies, kāpēc meitene nav mājās. Bija tik ierasts, ka viņi ar Ādamu, šad tad arī Hosamu katru vakaru pavadīja 6.Oktobra pilsētā. Ne jau tāpēc, ka Gunita negribēja tikties ar citiem, kaut vai to pašu Amru, bet tāpēc, ka tam vienkārši nebija naudas. Viņa taupīja naudu un dzīvojās pa 6.Oktobra pilsētu, ja nebija jābrauc uz kādu interviju Kairā. Tagad viņa bija cerējusi būt atpakaļ, pirms Ādams atgriežas no darba. Viņa negribēja, lai viņš uzzina, ka meitene tikusies ar Amru. Jau atkal viņš taisīs greizsirdības scēnas un šantažēs ar Londonu.

Gunita savu pēdējo naudu atdeva autobusa šoferim un ieradās Tahrīra laukumā. Amrs bez iebildumiem aizdeva meitenei prasītās 200 mārciņas un tad uzaicināja uz tēju. Patiesībā viņa bija gribējusi uzreiz doties mājās, bet nu likās nepieklājīgi atteikt. Viņi sēdēja un runājās, kad Gunitai zvanīja Ādams. Viņa zināja, ka tā būs. Un jau atkal Amrs ir šeit. Gunita negribēja celt klausuli un strīdēties. Turklāt viņa neprata melot. Viņa nespētu pateikt, ka tagad sēž kaut kur viena. Viņa necēla klausuli. Viņš zvanīja vēl un vēl. To Gunita nekādi nesaprata. Ja vienreiz nav pacelta klausule, kāpēc jāzvana atkārtoti? Kā tāds policists vajātu aizdomās turamo. Sešpadsmit neatbildēti zvani un tad jau atkal – īsziņa. „Kāpēc tu necel telefonu? Es stāvu pie tava dzīvokļa durvīm. Kur tu esi?” Gunita bija pieķerta. Bija laiks doties mājās. Viņa to pateica Amram, un puisis piedāvāja meiteni aizvest. Tā kā Gunita īsti nezināja, no kurienes iet autobusi uz 6.Oktobri (viņa parasti bija braukusi tikai uz centru, savukārt atpakaļ – vienmēr kopā ar Ādamu), viņa piekrita, nenojaušot, cik lielu kļūdu pieļāvusi. Viņa domāja, ka Ādams gaida augšā pie viņas dzīvokļa durvīm, taču viņš bija nonācis lejā, kur redzēja ne tikai to, kā Amrs viņu pieved pie mājas, bet arī uz atvadām nobučo Gunitu uz vaiga. Tas notika tik ātri un dabiski, ka par to bija pārsteigta pat Gunita. Šķiet, tāda bija 200 mārciņu cena. Taču viņai nebija laika par to brīnīties. Lai jau! Taču Ādams! Viņš visu bija redzējis. Stāvēja muti izplētis un jautājošu, neapmierinātu sejas izteiksmi skatījās uz Gunitu. Meitene zināja, ko viņš teiks. Tikai līdz Londonai, viņa domāja. Es viņu pacietīšu tikai līdz Londonai. Un, ja viņš teiks, ka nebrauks, lai nebrauc. Gan es kaut ko izdomāšu. Bet pēc Londonas es ar viņu nesaistīšos. Pārvākšos citur un atradīšu darbu centrā. Man nav viņam jāklausa! Man nav no viņa jābaidās! Es taču varu darīt, ko es gribu.

Dalīties.

1 komentārs

  1. Anne-Maija R on

    Šis man patiesi patika: “Es esmu tālējoši domājoša, nevis kā jūs stulbie ēģiptieši neko neplānojat un visu atliekat tikai uz rītdienu”. 🙂 Tā teica meitene, kura pirms pāris nedēļām ar 12 latiem kabatā bija uzteikusi darbu bez mazākās nojausmas par to, ko darīs tālāk. :)<br>Interesanti jau palasīt, bet nespēju saprast vienu – kāpēc Gunita joprojām ir Kairā? Autore nav spējusi pamatot viņas motivāciju. (Dažus turpinājumus iepriekš bija viens bikls mēģinājums, bet vairāk par ietiepību – negribas bēgt no problēmām, ha – tur nemanīja). Ēģipte viņai diez ko nepatīk un izskatās, ka arī īpaši neinteresē. Darba nav un vīza – tūrista. Atalgojuma līmenis valstī ir zems – ja jau brauciens no vienas lielpilsētas malas uz otru ar patiesi lēto sabiedrisko transportu nozīmē, ka strādāt neatmaksāsies. Tātad, pat atrodot darbu, uz īpašu finansiālā stāvokļa uzlabošanos cerību laikam nav. Personīgā dzīve? Ēģiptiešu vīrieši viņu neinteresē. Biļete atpakaļceļam? Ja jau Maikls to var atcelt, tad parasti ar nelielu piemaksu var mainīt lidojuma datumu. Kas viņu vēl tur Ēģiptē?<br>

Atstāt Ziņu