Vārda dienu svin: Grieta, Strauta, Rebeka

Trīs tases Ēģiptes: LXV daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Tu nemani, kā kļūsti atkarīga

Rītā pēc ballītes Gunita vēl joprojām domāja par iepriekšējo vakaru. Kā Ādams tā varēja izrīkoties? Un kāpēc es piekāpos? Mašīnā viņš, protams, teica, ka Gunita jau atkal nav pietiekami piesardzīga. Bet Amrs pat nebija mēģinājis viņai piedurties. Viņš tiešām bija laipns, inteliģents, ar viņu bija viegli sarunāties. Tātad Ādams būs visu vakaru uztraucies par Gunitu un tad zvanījis viņai? Turklāt viņš bija pārmetis, ka viņa nolikusi klausuli sejā. Kas tur liels? Es vienkārši beidzu sarunu un vairs negribēju gaidīt viņa atbildi. Tā man vairs nebija svarīga, jo savu es biju pateikusi. Meitene prātoja. Bet laikam es taču esmu tikai sieviete, un Ēģiptē šādi nevar aizskart augsto vīriešu dzimumu – pateikt pēdējo vārdu un nolikt klausuli. Sejā, kā viņš to bija teicis. Cik viņš tomēr bija liels ēģiptietis! Kur ir viņa eiropeiskais brita raksturs, ko viņš teica esot iemācījies, Lielbritānijā dzīvojot? Ādams reiz bija teicis, ka nesaprot, kā ēģiptieši var raizēties par sīkumiem tā vietā, lai uztrauktos par lielām problēmām. Vai tagad viņš pats neraizējās par sīkumiem?

Vakar mašīnā viņš vēl bija noliedzis, ka tā būtu šantāža. „Ja es tagad aiziešu, tad aiziešu pavisam, un vari izlikties, ka manis nav,” viņš bija teicis. Ko tas nozīmē? Kāpēc šādi ir jārisina problēmas? Tikai balts vai melns. Nekāda kompromisa, nevienu solīti uz priekšu vai atpakaļ. Vai es gribēju, lai viņš tagad aiziet? Pavisam aiziet? Gunita sev jautāja. Pirmkārt, tas būtu muļķīgi – pakļaut attiecības maza bērna reakcijām – „ja tu man neiedosi konfekti, es ar tevi vairs nespēlēšos” – tas taču bija tik muļķīgi! Otrkārt, lai kā Gunita censtos sev šobrīd apgalvot, ka ir patstāvīga, viņa tāda nebija. Ādams viņu veda no vienas vietas uz otru, viņš atrada viņai dzīvokli, viņš šad tad izmaksāja, viņš pat nopirka tējkannu un virtuves dvieļus, jo redzēja, cik Gunita taupīgi dzīvo, viņš palīdzēja ar visneiedomajākajiem ikdienas sīkumiem, informāciju, tikt galā ar lietām, kas patiesi tracināja šeit Ēģiptē – kāds kavē, tu apmaldies. Būsim godīgi. Gunita bija iedzīvojusies uz Ādama. Gribēja to vai ne. Varbūt tāpēc viņš jutās tik atbildīgs par viņu? Meitene atcerējās britu meitenes Alisas gadījumu, ko vakar bija dzirdējusi ballītē.

Kad Gunita stāstīja, cik daudz viņas ēģiptiešu draugs palīdz, meitene bija piekodinājusi būt uzmanīgai un saprast, vai tas ir tiešām tas, ko viņa vēlas. „Ar mani, protams, bija citādāk. Es iemīlējos ēģiptietī, mēs bijām pāris, un viņš man lika ļoti daudz uzstādījumu, bet tāpēc, ka es viņu mīlēju, es tos pildīju. Man bija jāizdzēš visi džeku draugi no feisbuka, es nekur nedrīkstēju iet bez viņa. Viņš bija greizsirdīgs uz puišiem, kas pat tikai paskatījās uz mani. Taču, godīgi sakot, man bija ērti – es baudīju dzīvi ar viņu vien un nemaz nepamanīju, ka esmu palikusi izolēta no pārējās sabiedrības un ka man vairs nav citu draugu. Protams, man bija labi ar Haniju. Mēs kopā dzīvojām, ceļojām, darījām visu, bet vienā mirklī es sapratu, ka man kaut kā pietrūkst – kaut vai šādu ballīšu, nejaušu iepazīšanos, būt vienai. Es sapratu, ka esmu pārlieku daudz kontrolēta no viņa puses,” viņa stāstīja. „Vai viņš bija ļoti reliģisks?” Gunita bija jautājusi. „Nē, viņš paldies Dievam ir kristietis, līdz ar to viņš man nelika pāriet islāmā. Un labi, ka tā. Es iedomājos, ja viņš būtu musulmanis – esmu dzirdējusi gadījumus, ka tad viņu meitenes arī pieņem puiša reliģiju.”

Gunita piekrita Alisai, meitenei no ballītes, kura teica, ka tu pat īsti nejūti, kā ēģiptietis kļūst par tevi atbildīgs, cik ļoti pieradina pie sevis un cik tev patiesībā ir ērti, ka viņš ir blakus – tev kaut kā nav vai tev vajadzīga palīdzība, tu pēkšņi esi apmaldījusies, zvans pa telefonu, un tava problēma ir atrisināta. Jā, tas tiešām ir ērti un atvieglo dzīvi jau tā haotiskajā Ēģiptē. Un tu pati nemaz nemani, kā pamazām zaudē savu patstāvību, un kad pamani, ir jau par vēlu – tu vairs nespēj būt patstāvīga, jo esi pieradināta pie sava vienmēr un visur izpalīdzīgā drauga, esi tik ļoti jau no viņa atkarīga, tik ļoti izlutināta. Tad ir grūti pateikt: no šodienas es pilnībā būšu patstāvīga. Tāpat kā šobrīd Gunitai. Viņa gribēja būt patstāvīga, taču apzinājās, ka Ādams ir kā putns, kas viņu ievedis savā ligzdā, baro, kopj un rūpējas – būtu grūti no ligzdas izlēkt ārā uz visiem laikiem.

Vēl pirms ballītes likās, Ādams neiebilst, ka viņa tur iet, bet vakardienas šantāža tomēr pierādīja savu. Viņa nedrīkstēja pieļaut situāciju, ka ir izolēta no sabiedrības, ka laiku pavada tikai ar viņu un viņa draugiem. Tomēr jau Gunitas dzīvesvieta bija izolēta. Ja gribētu, viņa pati šobrīd nemaz nevarētu uz centru tikt. Vienīgi ar taksi – bet Ādams bija teicis, tas maksā ap 50 mārciņām. Tie bija 5 lati, kas Gunitai šobrīd bija liela nauda. Pēc algas saņemšanas par trim nostrādātajām dienām pie Vaela Riada (par februāra pirmajām dienām viņš algu nemaksāja) viņai makā bija palikušas vien simt divdesmit mārciņas. Tas pat bija daudz, ņemot vērā, cik taupīgi Gunita dzīvoja – lētais lavašs, konservu bundža, ievārījums, rīsi, makaroni un kafija ar pienu – tāda pamatā bija viņas ēdienkarte. Visi citi bija neparedzētie izdevumi, piemēram, pasēdēšana kafejnīcā, bet tos dažkārt apmaksāja Ādams, lai gan sākumā viņa pati vienmēr piedāvāja naudu. Tikai tad, kad viņš pastūma to nost, Gunita saprata, ka puisis maksās.

Pat, ja viņa darbu atradīs tūlīt, algu saņems tikai pēc mēneša un ar 120 mārciņām viņai pilnīgi noteikti nepietiks mēnesim. Divām nedēļām – jā, dzīvojot taupīgi. Turklāt jebkurā brīdī varēja rasties neparedzēti izdevumi. Aizņemties no Ādama viņa nevarēja un nemaz negribēja – puisim pašam bija beigušies naudas krājumi, daudz aizgāja par mašīnu, viņa parāds darba kolēģei. Arī viņam vairs nebija ko iedot. Amrs? Viņš izskatījās tāds nodrošināts – laba un kārtīga mašīna, pieklājīgi ģērbies, stabils darbs. Viņš taču bija teicis: ja vajadzīga kāda palīdzība, var vienmēr pie viņa vērsties. Gunita to paturēja prātā, taču tik ļoti cerēja, ka tomēr nevajadzēs aizņemties. Jādomā par darbu, viņa sevi mudināja un pierakstījās ārzemnieku listei, ko ballītē bija dabūjusi. Tagad jāgaida, kad listes saimnieks viņu apstiprinās. Vismaz šo Gunita bija atklājusi pati, bez Ādama. Tiesa, viņš bija solījis parunāt ar kādu savu draudzeni par angļu valodas skolotājas darbu. Atkal jau Ādams te bija iesaistīts. Nekas, Gunita domāja. Viņš jau tāpat nestrādās manā vietā. Bet, varbūt pienāks diena, kad viņš atgādinās un uzskaitīs visas labās lietas, ko ir darījis, beigās piestādot rēķinu kā Maikls to jau bija izdarījis? Vai Ādams būtu spējīgs uz to pašu? Un, pat ja – Gunita zināja, ka vienmēr taču varēs pateikt, ka viņa neko nav lūgusi, tā viemēr bija viņa brīva izvēle. Tieši tā. Par to nebija vērts šobrīd domāt. Man vajag darbu, šis tagad ir pats galvenais.

Gunitas māsa Juta bija teikusi, ka meitene varot braukt mājās. Ja nav darba, lai nemokas, biļeti viņai nopirktu vecāki. Nē. Gunita to nepavisam negribēja. Tā būtu tikai bēgšana no problēmām. Nav jau nozīmes vietai. Ir nozīme tam, ko tu šai vietā dari, un vai tu proti tikt galā ar dzīves izaicinājumiem. Protams, viņai Latvijā nebūtu tādi paši izaicinājumi kā Ēģiptē, bet problēmas būtu. No tām nekad neaizbēgsi, lai cik tālu skrietu. Gunita to zināja. Turklāt tagad viņa jau bija pasūtījusi biļetes uz Londonu. Tāpat bija izdarījusi Juta. Galu galā viņai vēl bija arī Mahmuda Alī pasūtītā biļete atpakaļ uz Latviju, ko Maikls nebija atcēlis. Tā viņš vismaz teica. Ja izdotos atrast labu darbu, tik ilgi viņa šeit varētu palikt. Gunita domāja. Un ar to pašu Mahmuda Alī pirkto biļeti aizlidot mājās.

Mahmuds Alī! Gunita pēkšņi atcerējās. Šobrīd tikai viņš varētu meitenei likt aizbraukt. Ja patiesi vēlētos atriebties, viņš noteikti zinātu, kā izsūtīt savu bijušo darbinieci no valsts. Taču tādu pieredzi Gunita nekāroja. Lai arī viņa toreiz pēc tikšanās ar Maiklu bija baidījusies zvanīt uz ciematu, meitene tomēr nenocietās. Turklāt tagad viņa vairs nebija aizņemta ar Vaelu Riadu, domas pašas šaudījās Mahmuda Alī virzienā. Bija jānoskaidro, kas tur notiek. Gunita telefonā sameklēja Renātes numuru. 

„Čau vecāāāāa!” viņas bijusī istabas biedre priecīga un izbrīnīta pacēla klausuli. „Paga, es aiziešu uz savu istabu, es neko te nedzirdu.” Gunita atcerējās, ka ciematā bieži bija problēmas ar skaņu un vajadzēja atrast noteiktu vietu, kur signāls strādāja.

„Nu stāsti! Kā tev iet pa Kairu?”

„Labi, nu tā pamazām, meklēju darbu,” viņa piesardzīgi teica. Gunita nevēlējās stāstīt, kur un kā strādājusi. Nekad nevarēja zināt, vai Renāte to neizstāsta Mahmudam Alī. Ja nu viņš apjautājas par Gunitu, un viņai pasprūk? Jebkura informācija varēja nostrādāt pret viņu.

„Un kā jums iet?” Gunita jautāja pretī.

„Mums viss pa vecam. Olga tāpat riebīga, neviens viņu necieš, mēs vislaik strīdamies. Leons ir aizbraucis prom, viņam sākās kaut kādas veselības problēmas. Dans arī drīz taisās laisties. Un drīz mums būs jauni darbinieki. Mahmuds Alī liek visiem meklēt.” Gunita nespēja noticēt. Leons jau ir prom? Tagad, kad Gunita bija iedevusi startu, arī Dans taisās pazust. Hmm..

„Bet kāpēc viņš meklē jaunus darbiniekus? Vai tad tur ir ko darīt?”

„Tur jau tā lieta. Mēs te jau tā garlaikojamies. Tik sauļojamies un pa jūriņu. Labi, man vismaz ir viesmīles darbs, bet pārējie neko. Un drīz jau mums brauc kaut kādas jaunās meitenes.”

„Ak tā, un kā ar ēdienu?”

„Drausmīgi! Ar katru dienu arvien mazāk, mēs jau vispār dažkārt vairs neejam vakariņās, bet vismaz mūs aizved šad tad uz Aleksandriju, tur sapērkamies pārtiku.”

„Njā, klau, Renāte, es gribēju tev prasīt, vai, tavuprāt, Mahmuds Alī domā pret mani kaut kādu atriebību? Atceries, kā toreiz ar Emmu, kad viņš ilgi domāja, kā no viņas dabūt atpakaļ naudu un kā sodīt. Vai esi kaut ko par mani dzirdējusi?”

„Hmm, nu tā nē, īsti. No mūsējiem neviens neko, tevi nepieminam. Mahmuds Alī gan ir man šad tad apjautājies, vai zinu kaut ko par tevi, bet es tik saku, ka tu Kairā esi, un laikam tas Ādams tev palīdz.”

„Jā, tā ir. Klau, Renāte, ja viņš turpmāk prasa par mani, labāk saki, ka neko nezini. Varbūt viņam radīsies priekšstats, ka esmu aizbraukusi, un es to pat gribētu.”

„Labi, labi,” viņa teica. „Bet kā tev ar naudu? Tev viss labi? Vai tiec galā?”

„Jā… man gan iet nauda uz beigām, bet es laikam aizņemšos un jā, meklēju darbu… bet gan jau viss būs labi.”

„OK, tad jau sazvanāmies kādreiz, Mārtiņš tev sūta sveicienus.”

„Paldies, viņam arī sveicieni,” teica Gunita. „Vai jūs vēl joprojām šķirti?”

„Jā, it kā… bet esam labi draugi,” Renāte atteica. Izskatījās, viņa pati nav īsti izlēmusi, kā ir.

Saruna ar Renāti Gunitu nomierināja. Vienā ziņā. No otras puses, viņa zināja, ka ne jau Renāte būs tā, kurai Mahmuds Alī stāstīs par saviem plāniem. Vienu gan Gunita zināja – lai kā viņai tagad gāja pa Kairu, atgriezties ciematā viņa negribēja, un savu bēgšanas izvēli nenožēloja. Viņa izlēma cīnīties tepat Kairā.

Dalīties.

Atstāt Ziņu