Vārda dienu svin: Otīlija, Iveta

Trīs tases Ēģiptes: LV daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Domās par Londonu

Gunita neiebilda, ka Ādams nāk augšā uz viņas dzīvokli un tur uzkavējas. Viņa jau bija sapratusi, ka Ēģiptē tas, protams, neskaitītos normāli, taču Gunita dzīvoja pēc Eiropas tradīcijām. Viņa pat priecājās, ka draugs, ar kuru viņa te strīdējās, te atkal salaba, meitenei patiesībā daudz palīdzēja un viņai bija, ar ko pārrunāt dienas aktivitātes.

Kad pārtikas preces bija sapirktas, un viņi krāmēja tās ledusskapī, Gunita pēkšņi atcerējās par svarīgu lietu. Internets! Pirmajā darba dienā viņa bija tik aizņemta, ka nebija sanācis laika pārbaudīt epastu, bet tagad viņa to gribēja izdarīt. Galvenokārt – lai uzzinātu, vai kāds būs atsaucies viņas lūgumam aizdot naudu Londonas braucienam. Dzīvokļa meklēšana un notikumi ar Vaelu Riadu bija gandrīz likuši šo ideju aizmirst, taču tagad, kad dzīve pamazām nostabilizējās, Londona gluži pašsaprotami Gunitai par sevi atgādināja.

Izrādās, dzīvoklī nebija interneta pieslēguma, un Ādams teica, ka to būtu sarežgīti nokārtot, turklāt tas izmaksātu dārgi, tāpēc jau atkal viņš piedāvāja savu palīdzību – iedeva Gunitai savu USB, caur kuru viņa pieslēdzās tīmeklim.

„Vari to ņemt, man nevajadzēs.”

„Tu esi pārliecināts?” Gunita nespēja noticēt, ka Ādams pret viņu ir tik labs.

„Jā, ņem vien,” viņš teica, „man tāpat ir internets mājās un darbā.”

Meitene dāvanu pieņēma, un uzreiz ielogojās savā epastā.

„Es ceru, ka draudzene, kurai prasīju, var man aizdot naudu Londonai! Tu taču vēl atceries par Londonu! Mēs braucam?” Gunita atgādināja.

„Tu tiešām to nopietni?” Ādams vēl arvien nespēja izsekot Gunitas idejām.

„Bet, protams! Es vienmēr runāju nopietni par saviem plāniem!”

„Es nespēju noticēt, ka tu šķērsosi kontinentus, lai redzētu kaut kādu grupu!”

„Tā nav kaut kāda grupa! Man tiešām tur jābūt! Es to nespēju izskaidrot – šo sajūtu!” Nākamajā sekundē viņai tā vairs nebija jāskaidro. Pārbaudījusi meilu, viņa aiz priekiem lēca vai gaisā. Draudzene bija ar mieru Gunitai aizdot naudu!

„Lieliski!” arī Ādams priecājās.

„Tas nozīmē, mēs varam jau pasūtīt biļetes!” Gunita negribēja vilcināties.

„Klau, es īsti nezinu. Man šodien viena kolēģe teica, ka es viņai esmu parādā. Biju par to aizmirsis, un nu viņa man atgādina. Es nezinu, vai es varēšu braukt,” Ādams skumji paziņoja.

„Bet tu teici, ka brauksi?” Gunita nesaprata.

„Jā, es gribētu. Es laikam nebiju noticējis, ka tu to domā pa īstam.”

„Hmm… tas gan būtu skumji, jo mēs taču kopā plānojām.”

„Jā, tieši tāpēc, un tā ir Londona, manas mājas.”

„Patiesībā jau galvenokārt vajag biļetei, ja mēs paliekam pie tava onkuļa, vai ne?”

„Jā, tieši tā.”

„Varbūt tu arī vari no kāda aizņemties?”

„Diez vai, man nav daudz draugu, kuri varētu aizdot. Un vecākiem es pat nevaru par šo teikt, viņi nekad neatbalsta, ka es tērēju naudu ceļojumos,” viņš teica.

Gunita sāka domāt. Patiesībā viņa jau bija iztēlojusies, ka abi ar Ādamu brauks uz Londonu. Toreiz pēc aizlaišanās no Mahmuda Alī šī ideja bija ieskrējusi galvā, kad abi baudīja pirmo brīvības rītu un, likās, tik loģiski, ka abiem arī jāplūc šīs idejas augļi. Viņa atcerējās, kā toreiz ciematā bija stāstījusi puisim par mūziku un ievedusi bezmaz jaunā pasaulē. Redzot viņa interesi un uzmanīgo klausīšanos, viņa jau tad gribēja parādīt, kas ir tā īpašā sajūta būt koncertos. Viņš uz tādiem nebija bijis. Jo sevišķi tagad, kad Londonā spēlēs latviešu zināmā grupa, Gunitai gribējās Ādamu ar to iepazīstināt. Tik ļoti gribējās, lai viņi abi būtu Londonā, Prāta Vētras koncertā. Turklāt viņš parādītu meitenei pilsētu – tā taču bija viņa studiju laiku pilsēta, kurā Gunitai līdz šim nebija sanācis būt. Viņai iešāvās prātā pavisam traka doma.

„Klau, bet tev taču ir pastāvīga alga, vai ne? Varbūt es varu sarunāt ar savu draudzeni, ka aizdod man vairāk, un tu man atdosi tad noteiktā datumā? Ko saki?” Vismaz šādi Gunita varētu atlīdzināt par puiša pūlēm viņas labā. Turklāt Gunita viņam uzticējās. Viņa zināja, ka puisis naudu atdos.

„Tas būtu tik ideāli, es patiešām atdotu naudu!” Ādams teica, un Gunita vēlreiz rakstīja savai draudzenei. Lelde bija Gunitas draudzene, ar kuru kopā viņas parasti brauca uz festivāliem un koncertiem. Viņa lieliski saprata Gunitu, kad nauda bija vajadzīga tieši šādiem iemesliem. Turklāt tā kā Leldei bija pastāvīgs darbs un viņa jebkurā gadījumā šobrīd veica uzkrājumus jaunai mašīnai, Gunita zināja, ka Lelde neatteiks. Vien auto viņa gribēja pirkt jau vasaras sākumā, lai ar to varētu braukt uz festivāliem, tāpēc arī naudu vajadzēja strikti atdot līdz tam laikam. Gunita nešaubījās, ka viņa to izdarīs.  Cerams, ka arī Ādamam tā nebūs problēma.

„Bet kas tev tie par parādiem?” Gunita ieinteresējās.

„Ai, tas bija jau sen, un es viņai biju gatavojies atdod, bet viņa pieprasa tagad,” puisis atbildēja.

„Man ļoti žēl, kaut es varētu tev palīdzēt.”

„Nomierinies, tev pašai jāiztiek,” viņš iesmējās, gribot novērst nepatīkamās domas.

„Uzvāram tēju?” Gunita ierosināja un aizgāja uz virtuvi. Tagad, kad viņa gribēja kaut ko pagatavot, atskārta, ka virtuvē trūkst diezgan daudz lietu – nebija ne tējkannas, ne krūzīšu. Tikai glāzes. Gunita nedaudz saskuma, ka atkal nāksies tam tērēt naudu, kura viņai tik strauji gāja uz beigām. 1000 mārciņas viņa bija atdevusi par dzīvokli, tagad palikušas tikai 100 – ar to pietiks tikai ēdienam.

„Neuztraucies, es to rīt nokārtošu, pagaidām vari vārīt šajā,” Ādams redzēja Gunitas raizes un atrada trauku, kurā uzvārīt ūdeni uz gāzesplīts. „Saraksti lietas, kas tev nav un tad izdomāsim. Piemēram, šķīvjus es varu paprasīt saimniecei, bet teiksim trauku dvieļus būs pašiem jāpērk.”

Vakara gaitā Gunita izstāstīja Ādamam visas detaļas par Vaelu Riadu, un viņa dīvaino prasību pēc svārkiem.

„Ko? Kā viņš to var pieprasīt?” Ādams brīnījās.

„Nu ne pieprasīt, bet būtu vēlams – lai atstātu iespaidu uz klientiem.”

„Gunita, man šis nepatīk.”

„Ko es varu tur darīt? Vai zini man kādu labāku darbu?”

„Varbūt ar laiku tu dabūsi kādu piedāvājumu strādāt viesnīcā.”

„Nu jā, bet pašlaik es strādāju šeit, un man jāpilda norādes,” Gunita patiesībā bija tik noilgojusies pēc sistēmas un lietu kārtības, ka bija gatava vajadzīgās prasības pildīt. Pie Mahmuda Alī tādas nebija, bet šeit – kaut vai dīvaina, tomēr tā bija sistēma, un varēja saprast, kas katru dienu notiek. Pagaidām. Šajā saistībā Gunitai ienāca prātā vēl viena doma – viņa varētu sarunāt, lai māsa Juta arī atbrauc uz Londonu un atved Gunitai svārkus. Turklāt Gunita bija tik ļoti noilgojusies pēc latviešu ēdiena, ko viņa arī varētu atvest. Šī būtu tiešām lieliska iespēja kaut uz brīdi atgriezties pie ierastā. Biļetes no Rīgas uz Londonu taču nemaz nebija tik dārgas. Gunita savu ideju izstāstīja Ādamam, arī viņš ieinteresējās satikt Jutu. Šis būs ļoti veiksmīgs ceļojums, domāja Gunita, un viņi turpināja jūsmot par Londonu vēl visu vakaru, līdz Ādams pameta Gunitas dzīvokli.

Dalīties.

Atstāt Ziņu