Vārda dienu svin: Augusts

Trīs tases Ēģiptes: LIX daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Kam no Mahmuda Alī bail?

Sestdienas rītā uz tikšanos ar Maiklu Gunita brauca kopā ar Ādamu. Kā divi palaidnieki, kas atbildīgi par bēgšanas ideju, viņi stāvēja pie Mugammas (ēka, kur izsniedz vīzas) un gaidīja Maiklu. Diez, kā viņš attieksies pret Ādamu šoreiz. Domāja Gunita.

„Hei, habibī,” vīriņš savā tipiski priecīgajā balsī sveicinājās ar Gunitu.

„Čau Maikl,” viņa teica pretī. Maikls pasveicināja arī Ādamu. Neizskatījās, ka viņš izrādītu kādu nepatiku. Iespējams, bija jau pieradis un samierinājies ar Gunitas uzticamo pavadoni, jo sevišķi pēc aizbēgšanas no ciemata. 

„Klau, es nu gan no tevis ko tādu nebiju gaidījis,” Maikls vēl joprojām nespēja noticēt Gunitas varoņdarbam. „Aizlaisties no paša Mahmuda Alī kunga!”

„Njā.. vai man tagad ir jābaidās?”

„Nezinu, nezinu, bet tev jābūt uzmanīgai. Taču Ādamam gan būtu ko baidīties,” viņš teica, „ja viņu noķers nacionālā drošība, tad var beigties ar cietumu.”

Šo dzirdot, Ādams nedaudz satrūkās un sāka ar Maiklu runāt arābu valodā, kamēr viņi kāpa augšā pa Mugammas kāpnēm, lai izņemtu vīzu. Gunita nesaprata, par ko viņi runā, bet Maikls, izskatījās, nopietni stāsta, savukārt Ādams – uzmanīgi klausās. Tad viņi piegāja pie lodziņa, kur Maikls iedeva Gunitas pasi, lai saņemtu decembrī pieprasīto vīzas pagarinājumu. Patuklā dāma, kas tur sēdēja, iztuntulējās no krēsla, lai aizietu paņemt, šķiet, vīzu un ielīmētu to Gunitas pasē. Viņa atnāca atpakaļ ar gatavu spriedumu.

„Viens mēnesis,” Maikls teica. „Tev ir pagarināta uz vienu mēnesi.”

„Kāpēc tik maz?”

„Nezinu, kāpēc viņiem nepatīk latvieši. Amerikāņi un briti viegli dabū uz sešiem mēnešiem vai pat gadu, bet Austrumeiropu viņi kaut kā neatzīst,” Maikls skaidroja.

„Un ko es darīšu pēc mēneša?”

„Pagarināsi vēlreiz,” Maikls bija optimists. „Visu taču var nokārtot! Ejam, es gribu jums uzsaukt pusdienas, tad parunāsim,” aicināja Maikls, un viņi gāja uz kādu vietējo restorānu Tahrīra laukumā. Uzsaukt pusdienas? Gunita nobrīnījās, kā puisis vienā jaukā dienā palicis tik labs. Parādniece pat nebija atdevusi naudu par papirusiem, nemaz nerunājot par piestādīto rēķinu par divām naktīm viesnīcā. Taču jaunieši paklausīgi sekoja. Viņi turpināja runāt par Mahmudu Alī, un Maikls bija no tiesas noraizējies, ka varētu atgadīties kas ļauns. Tā kā viņš pārsvarā runāja ar Ādamu arābiski, Gunita tikai pēc viņu triju tikšanās uzzināja, par ko bijusi saruna.

„Vai mums vajadzētu baidīties? Ja nu viņš mani atrod un izmet no valsts?” Gunita jautāja.

„Neuztraucies, tas ir ļaunākais, kas ar tevi var notikt, turklāt tagad ir labi, ka tu izbrauksi uz Londonu, jo, atgriežoties atpakaļ, tu dabūsi jaunu vīzu un turpmāk varēsi pagarināt ar manu mājas adresi, ne vairs Mahmuda Alī adresi,” Ādams skaidroja. „Es esmu tas, kam būtu jāuztraucas. Esmu dzirdējis, ka nacionālās drošības cietumā par notiesātajiem ņirgājas – liek ģērbties vēderdejotāju kostīmos un dejot – tā ir pazemošana ēģiptiešu vīriešiem,” Ādams stāstīja. „Tur notiek briesmu lietas, piemēram, noliek tev priekšā prezidenta Mubaraka bildi un liek viņu pielūgt,” viņš turpināja. „Es negribētu neko tādu piedzīvot,” uztraucās Ādams. Gunita bija šokā, dzirdot ko tādu.

„Šausmas! Vai Mahmuds Alī tevi tiešām varētu nosūdzēt nacionālajai drošībai?”

„Redzi, Mahmuda Alī problēma ir tā, ka viņš nelegāli ir pieņēmis darbā ārzemniekus, tāpēc arī nevar tiem nokārtot darba vīzas. Ja viņš kaut ko teiks par mani, tad arī viņa noslēpums var atklāties. Protams, ja viņš nezina, kā to apiet,” skaidroja Ādams.

Gunitu tas biedēja. Viņa cerēja, ka Ādamam nekas ļauns nenotiks, taču no Mahmuda Alī neko nevarēja zināt.  Varbūt piezvanīt un pajautāt Leonam, kas notiek? Taču Leonam nebija Ēģiptes numura, un tad būtu jāzvana Renātei, kas varētu izpļāpāt pārējiem, ka Gunita ir Kairā. Taču Gunita nevēlējās, ka Mahmuds Alī to zina. Viņa negribēja, lai viņš par meiteni zinātu jebko – pat labāk būtu, ja viņš domātu, ka viņa bijusī darbiniece ir aizbraukusi no Ēģiptes. Viņš nedrīkst uzzināt, ka viņa atradusi jaunu darbu.

Vēl nedēļas sākumā viņa priecājās par brīvību, bet tagad viņai bija gana lietas sakrājušās, par ko domāt un kam pieķerties, – drošība, līdz galam neiekārtotais dzīvoklis, jaunais darbs, ceļojums uz Londonu, nauda. Dzīvei nepietiek tikai ar brīvību. Tajā jāmāk arī izdzīvot. Gunita pamazām sāka saskarties ar problēmām.

Dalīties.

Atstāt Ziņu