Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Trīs tases Ēģiptes: LIV daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Jaunais dzīvoklis

Pirmā darba diena paskrēja ātri, un Gunitai bija tiešām interesanti – tiesa, parasti tā bija ar visu, ko viņa darīja pirmo reizi. Šobrīd vajadzēja raizēties par ko citu – kā labāk pateikt bosam, ka viņa šeit vairs nedzīvos. Pateikt tā, lai tas neizskatās aizvainojoši.

„Vaela kungs?” Gunita pieklauvēja pie viņa kabineta durvīm darba dienas beigās.

„Jā, nāc iekšā,” viņš aicināja. „Kā tev patika tava pirmā darba diena?” viņš jautāja ar smaidu un patiesu interesi. Gunita viņā skatījās un vēl joprojām nespēja saprast, ka pēc pieciem šis augstas klases biznesmenis, kā viņš sevi lielīja, pārvēršas kaitinošā un pedantiskā vecī.

„Jā, ļoti labi!” viņa teica.

„Lieliski,” viņš smīnēja, „un kādi tev tagad plāni?”

„Patiesībā… man jums kas jāsaka… mans draugs ir atradis dzīvokli… tāpēc man vairs nebūs nepieciešams te palikt,” viņa izlēma nevilcināties ar šīm ziņām.

„Ak tā, haha,” viņš iesmējās, „hmm, vai tik tam iemesls nav tas, ka bija jāguļ ar mani..” viņš uzjautrinādamies piebilda, tad uzreiz turpināja, „bet nu labi, kā vēlies,” viņš teica, „manas durvis vienmēr ir atvērtas, ja nu kas.”

„Liels paldies,” Gunita piebilda. Ko gan viņai bija atbildēt? Jā, man tiešām nepatika, ka tu ar mani gulēji vienā gultā, kaut gan sākumā bija runāts, ka es būšu viena?

„Hmm, nav par ko. Vai tu esi pārliecināta, ka tas Ādams ir tikai tavs draugs?”

„Jā.” Kāpēc viņš man prasa par Ādamu? Kāda viņam daļa? Gunita šo bija ievērojusi jau pirmajā dienā.

„Tā tu domā,” viņš teica. „Es gan ne, es kā ēģiptietis zinu, ka viņš noteikti vēlētos ko vairāk.”

„Nu tad tā ir viņa problēma,” Gunita īsi atbildēja. Viņai tik ļoti nepatika, ka boss bāž degunu viņas privātajā dzīvē. Tu uzsver, cik ļoti esi ārzemniecisks, bet patiesībā tāds pats ēģiptietis vien esi – ar to pašu greizsirdību par to, ka ārzemniece, kas pie tevis strādā, draudzējas ar citu ēģiptieti.

„Un kur tu tagad dzīvosi?” viņš interesējās.

„6.Oktobra pilsētā.”

„To viņš tev nokārtoja, vai ne? Bet zini, ka tas ir ļoti tālu no šejienes. Kā tu tiksi uz darbu katru rītu?”

„Viņš mani vedīs. Viņš arī katru rītu brauc,” Gunita atcerējās, ko ar Ādamu bija runājusi.

„Nu labi, paskatīsimies, kā tas strādā. Vienu gan es gribētu,” viņš iesāka, „šis ir ofiss un nevis randiņu vieta – ja viņš tevi ved uz vai no darba, tad viņš te nākt nedrīkst. Lai gaida lejā,” bija viņa lēmums. Jau atkal greizsirdība, domāja Gunita.

„Jā, protams,” Gunitai tā nebija problēma. „Nu tad es iešu krāmēties,” viņa teica.

„Jā, sakrāmējies un tad nāc parakstīt līgumu!”

„Ak, jā,” Gunita atcerējās. Ja jau tāda kārtība, viņa nešaubījās, ka slēgs līgumu. Tāpat viņai darbs būtu jāuzsāk steidzami. Nauda pavisam ātri gāja uz beigām.Turklāt kolēģes šeit bija jaukas. Boss tāds dīvains, īpaši par to ģērbšanos un viņa pedantiskums…. Gan viņa to piecietīs. Cik labi, ka šis bija atvērtais līgums – par darba pārtraukšanu bija jābrīdina divas nedēļas iepriekš. Kādu laiku viņa te pastrādās, tad redzēs, ko tālāk.

Viņa sakrāmēja abus koferus, parakstīja līgumu un pameta Vaela Riada kantori līdz nākamajai dienai. „Uz redzēšanos,” Gunita paspēja pateikt priekšniekam.

Ādams Gunitai bija zvanījis jau vairākas reizes – viņa redzēja telefonā, kurā bija uzlikusi klusumu. Nobraukusi lejā ar koferiem, viņa ieraudzīja puisi jau gaidām. Viņš paņēma vienu no meitenes koferiem, un abi gāja uz mašīnu.

„Nu, ko es teicu?” viņš diezgan asi uzsāka sarunu.

„Nekas jau nenotika, vienīgi es nespēju paciest viņa pedantiskumu,” Gunita atbildēja un turpināja dalīties iespaidos.

„Re, kur noveda tava individualitāte!”

„Jā, bet es neko nenožēloju, es pati atbildu par savām kļūdām,” Gunita sevi aizstāvēja. „Bet citādi man tīri labi patika darboties – man ir trīs kolēģes, kuras izskatās jaukas.”

„Es, man šķiet, viņas redzēju – visas trīs pirms tevis iznāca ārā.”

„Tā varētu būt. Un kā tev gāja?” viņa jautāja.

„Ah, kā vienmēr, garlaicīgi,” viņš teica. „Tu būsi sajūsmā par dzīvokli!” Ādams pēkšņi iesāka. „Tur ir trīs guļamistabas, viena viesistaba, amerikāņu tipa virtuve! Un telpas ir tik gaišas un tīras – tev patiks!”

„O, četras istabas? Cik tad tāds maksā?”

„Tūkstoti, kā jau mēs vienojāmies. Tu varēsi vēlāk man iedot naudu, un es noslēgšu līgumu – tas ir arābu valodā, jo kundze, kurai dzīvoklis pieder, nerunā angliski.”

„Labi. Kā tu tādu atradi?”

„Tā kundze īstenībā mums ir ģimenes paziņa. Es viņai jautāju, un, izrādās, dzīvoklis stāvējis tukšs. Un, vai zini ko – mēs būsim kaimiņi, es dzīvoju turpat netālu, piecas minūtes ar mašīnu,” viņš teica. Nez kāpēc Gunitu tas nepārsteidza. Protams, Ādams bija ļoti labs viņas draugs, ar kuru kopā pārrunāt notikumus, atpūsties, taču aizvien vairāk Gunita sāka domāt, vai ir pareizi, ka viņš dara tik daudz neskaitāmu lietu viņas labā, pretī nesaņemot neko, vien draudzību. Tas, protams, ir jauki un Gunita zināja, ka puisis par viņu tiešām raizējas, taču vai ar laiku tas nesāks traucēt? Piemēram, Gunita labprāt pati vēlētos braukt uz darbu un atpakaļ. Pat, ja viņam bija pa ceļam aizvest, tas tā nevarēja turpināties mūžīgi. Ja nu viņš kādu rītu aizguļas?

„Klau, varbūt tu man vari izskaidrot, kā tikt no darba uz mājām, ja nu tu kādreiz nevari mani aizvest vai atvest. Un tev arī tas vienmēr nav jādara,” Gunita ieminējās.

„Kāpēc? Es tāpat kā tu katru dienu braukšu uz un no darba. Man nav problēmu tevi paņemt. Turklāt es tā jutīšos drošāk,” viņš neatkāpās.

„Varbūt ir kāds autobuss, lai es zinu gadījumā, ja kas?”

„Nē, tu nedrīksti braukt ar autobusiem. Tas ir pārāk bīstami tādai ārzemniecei kā tu,” viņš kategoriski iebilda.

Gunita kļuva domīga. Cerams, ar laiku viņa varēs kļūt patstāvīgāka. Turklāt viņa taču negribēja visu laiku būt tikai ar Ādamu. Kā ar citiem draugiem?

Viņi ceļā bija pavadījuši apmēram pusotru stundu, kad Ādams piestāja pie kādas daudzdzīvokļu mājas. Viņi uzgāja augšā. Dzīvoklis bija trešajā stāvā.

„Vai esi gatava?” Ādams jautāja un, sagaidījis Gunitas apstiprinošo galvas mājienu, atvēra durvis. Gunita iegāja telpā un redzēja, ka Ādamam bijusi taisnība – dzīvoklī valdīja plašums. Viņa pagāja tālāk, un tur bija dzīvojamā istaba – ar dīvāniem, kafijas galdiņu un pat televizoru. Gunita jau sen neskatījās televizoru – interneta laikmetā tam nebija vietas, tāpēc tas bija patīkams pārsteigums. No dzīvojamās istabas veda plašs koridors uz virtuvi. Tai pretī bija arī virtuves galds un telpa ēšanai. Tālāk koridors veda uz divām guļamistabām. Tās abas bija līdzīgas – ar koka gultu, drēbju skapi, rakstāmgaldu un pat balkoniem. Pie abām guļamistabām bija arī vannasistaba ar dušu un tualeti. Turpat arī veļasmašīna – tiesa, tā izskatījās tāda pavecāka, bet Gunitai nebija iebildumu.

„Tas taču ir perfekts dzīvoklis, un viss man?” Gunita, kas tikko bija dalījusi istabu ar Renāti, tagad ieguva četras istabas sev vienai.

„Un kas ir aiz tām durvīm?” viņa redzēja, ka pašās koridora beigās ir durvis.

„Tur nekas nav. Saimniece teica, lai never tās vaļā. Nāc, tu neredzēji trešo guļamistabu,” Ādams veda viņu uz istabu, kas bija pie pašas ieejas – atstatus no pārējām istabām. „Tagad tu vari katru nedēļu dzīvot citā istabā!”

„Nē, nē,” viņa smējās. „Es laikam ņemšu šo pašu – lielāko.”

„Kā vēlies!” viņš atteica.

Gunitai jau atkal likās, ka Ādams dara pārāk daudz viņas labā. Viņa pat nejutās to pelnījusi. Taču meitene ļāvās šai šķietami vieglajai dzīvei, kur kāds cits viņas vietā pastrādāja vispirms. Viņa turpināja interesēties par savu gaidāmo dzīvi.

„Vai te tuvumā ir kāds veikals?” Gunita jautāja.

„Jā, pāri ielai, aiz mājām,” Ādams norādīja.

„Man vajadzētu kaut ko nopirkt rītdienai – brokastīm un darbam,” meitene teica, un jau nākamajā mirklī viņi atstāja dzīvokli, lai dotos iepirkties. Gunita izrēķināja, ka, samaksājot par dzīvokli, viņai nekas daudz pāri nepaliek – un ar to būs jāizdzīvo līdz pirmajai algai. Tāpēc vajadzēja pirkties taupīgi. Viņa nopirka lavašu, sieru, ievārījumu, rīsus, zivju konservus, kafiju un pienu un ar sainīšiem devās atpakaļ uz dzīvokli.

„Vai zini, es jūtos tik dīvaini,” Ādams pēkšņi teica.

„Kā?”

„Nu tā it kā mēs būtu ģimene – es tevi paņemu no darba, mēs ievācamies dzīvoklī, tad sapērkam visu,” viņš teica.

„Hahaha,” Gunita smējās. „Jā, no malas tā varētu izskatīties,” viņa piekrita. Tas tiešām bija dīvaini. Viņu attiecības. Vēl ar nevienu citu meitenei tādas nebija bijušas. Pagaidām Gunita neiebilda. Tomēr, iespējams, kaut kur vajadzēja novilkt robežu – viņa negribēja Ādamu uzvedināt uz domām, ka viņu starpā varētu būt kas vairāk kā tikai draudzība. Pat, ja tā bija īpaša draudzība. „Man ar tevi ir jautri,” Ādams pēkšņi teica. Un tā to arī vajadzēja atstāt. Zināja Gunita.

Dalīties.

Atstāt Ziņu