Nebūs jāpērk ziemas zābaki
Tajā pašā dienā Gunita saņēma zvanu no Olgas. Viņa apstiprināja, ka vēlas ar Gunitu satikties. „Pastāstīšu jums vairāk par pašu darbu, kā arī, cik sapratu Mahmuda Alī kungs jums ir atstājis kaut kādu naudiņu,” viņa teica. „Njā..,” Gunita kaunīgi atzina. Cik tas tomēr izklausījās dīvaini, kad kāds to pateica no malas. Gunita jutās tik neveikli ko tādu dzirdot, un jau atkal sevi rāja par to, ko izdarījusi. Par vēlu. Tagad šis kauns bija jāpārvar.
Gunita dzīvoja pie vecākiem Koknesē, taču šajā nedēļā palika pie māsas Rīgā, tāpēc tikšanos ar Olgu sarunāja jau uz nākamo dienu pulksten vienpadsmitiem. Tikšanās dienā meitene jau laicīgi iekāpa 23. trolejbusā, kas brauca no Purvciema uz centru, lai norunātajā vietā – pie Brīvības pieminekļa – ierastos vismaz desmit minūtes ātrāk. Gunita bija ļoti uztraukusies. Tā nebija ne darba intervija (jo darbā viņa bija jau it kā pieņemta), ne draudzīga pasēdēšana. Gunita par Olgu nezināja neko, vien to, ka kaut kādu iemeslu dēļ viņa šai visā mistērijā bija iesaistīta vairāk. Gan jau viņai ir vairāk informācijas par darbu un Mahmudu Alī. Gunita bija sagatavojusi uz lapiņas jautājumus un, braucot trolejbusā, tos pārlasīja. Tā kā nevienam, izņemot savu draugu tējas namiņā, meitene par darbu Ēģiptē nebija stāstījusi, viņai likās, ka piedalās kādā aizliegtā lietā. Paslepus brauc uz tikšanos, lai runātu par mistisku darbu Ēģiptē. Turklāt vēl tie 300 dolāri, ko Olga iedos.
Kā Gunita to bija vēlējusies, viņa uz tikšanos ieradās pirms laika, tāpēc sāka gaidīt Olgu. Viņai nebija ne jausmas, kā šī dāma varētu izskatīties, cik viņa ir veca, tāpēc Gunita ar acīm pētīja katru, kas gāja garām Brīvības piemineklim. Gunita stāvēja pieminekļa aizmugurē, kā viņas to bija norunājušas, un tad pamanīja, ka no 3. autobusa, kas piestāj pieturā „Brīvības iela”, izkāpj kāda jauna sieviete. Nodurtu galvu, astē saņemtiem melniem matiem, vienu roku ielikusi kabatā, bet ar otru, cieši pieturot savu somiņu, viņa ātrā un pārliecinātā gaitā devās pieminekļa virzienā. Tai bija jābūt viņai! Viņa nelikās īpaši vecāka par Gunitu un, pamanot meiteni tur stāvam un gaidām, Olga viņu momentā atpazina (iespējams, pēc bildēm, ko Gunita bija sūtījusi kopā ar savu CV).
„Vai Gunita?” dāma pārjautāja ar vieglu smaidu. Gunita neveikli pasmaidīja un pamāja.
„Tad varbūt iesim kādā kafejnīcā,” viņa rosināja un devās Laimas pulksteņa virzienā.
„Ko tu šobrīd dzīvē dari?” viņa sāka interesēties, ātri pārejot uz Tu formu, kas saspringto atmosfēru padarīja neformālāku un Gunitu aizvien vairāk iedrošināja. Tiesa, to vēl nevarēja just viņas balsī, jo, atbildot uz Olgas pirmo jautājumu ceļā uz Double Coffee Kaļķu ielā, Gunita stostīdamās un lauzīdama teikumus, stāstīja par savu tikko iegūto bakalaura grādu un aktīvo darbību nevalstisko organizāciju sfērā, lai pierādītu, ka viņai ir nepieciešamās sabiedrisko attiecību iemaņas darbam Ēģiptē.
Viņas iegāja kafejnīcā, izvēlējās sēdvietu, un tūlīt pat smaidoša meitene piesteidzās klāt, lai pieņemtu pasūtījumu. Gunita izvēlējās kafiju, savukārt Olga – kapučīno. Meitene aizgāja gatavot dzērienus, un Olga pievērsās Gunitai.
„Vai tu esi bijusi Ēģiptē?”
„Nē, nekad,” Gunita atbildēja, uz ko Olga, šķita, izbrīnāmies ar savām lielajām, pelēkzilajām acīm.
„Nu, es esmu bijusi divas reizes. Man taču draugs ir ēģiptietis,” viņa ar smaidu atbildēja.
„Vai tiešām?”
„Jā, jau divus gadus esam kopā. Tāpēc es tagad pēc augstskolas beigšanas cenšos tur tikt,” viņa teica. Fakts par Olgas draugu nez kāpēc sarunu bija padarījis neformālāku, un gaisotne meiteņu starpā kļuva arvien draudzīgāka. Gunitas priekšā patiesībā sēdēja 22 gadus veca meitene (Gunitas vienaudze), arī tikko ieguvusi bakalaura diplomu. Viņa bija mācījusies kultūras menedžmentu, un šo darbu atrada, pateicoties savam ēģiptiešu draugam, kuram savukārt bija cits draugs, kas zināja Mahmudu Alī un to, ka viņš meklē ārzemju darbiniekus savam kūrortam. Jau tagad Olga bija uzsākusi darbu kā Cilvēkresursu koordinatore, tāpēc meklēja cilvēkus no Latvijas, kas varētu aizpildīt nepieciešamās vakances Ali Hotels&Resorts uzņēmumā.
Patiesību sakot, Olga par darbu kūrortā neko daudz nezināja. Viņa piesardzīgi atbildēja uz visiem Gunitas jautājumiem, taču neslēpa, ko nezina. Tāpat arī viņas seja neslēpa nedrošību un bailes, tomēr meitene likās nopietna un apdomīga. „Arī es nekad neparakstos uz šādiem ārzemju piedāvājumiem, tāpēc pārbaudīju līgumu pie Latvijā dzīvojoša arāba,” Olga jaunajai darbiniecei skaidroja. Tāpat kā Gunita, viņa ar Mahmudu Alī bija runājusi tikai pa telefonu un sajutusi zināmu varu viņa teiktajā, kā arī nespēju iebilst ar jautājumiem. „Es kādreiz gribu viņam kaut ko jautāt, bet, kā tu saki, viņš turpina ar savu tēmu un nelaiž pie vārda,” Olga izskaidroja to, ar ko bija saskārusies arī Gunita. Arī Olga bija internetā meklējusi papildu informāciju, bet neko daudz nav varējusi atrast, taču viņa centās mierināt gan Gunitu, gan reizē arī sevi, ka visam būtu jābūt kārtībā. „Galu galā es braucu pirmā,” viņa nosmēja. „Tad jau jūs, pārējie, zināsiet, kā man iet.” Olga šobrīd intensīvi meklēja darbiniekus, lai varētu komplektēt grupas braucienu, kurā būtu arī Gunita.
Iespaidus par Ēģipti paspilgtināja Olgas atnestās kūrorta bildes, ko Mahmuds Alī viņai bija atsūtījis. Dažādi zaļumaugi, peldbaseins, villas, kas atgādināja kaut ko no Senās Grieķijas arhitektūras, Vidusjūras piekrastes. Gunita jau sevi iedomājās staigājam pa kūrortu. „Ēģiptē ir ļoti skaisti,” Olga apstiprināja. „Vienīgā lieta, kas man nepatīk, ir tie milzīgie prusaki, kas rāpo uz ielām. Tik pretīgi!” viņa teica.
„Un kādi ir cilvēki?” Gunita jautāja. Olga sāka stāstīt par ēģiptietēm, kuras staigā ar galvassegām un skaistiem, gariem svārkiem. Uz klubiem viņas neiet, jo tur tādu nav, un pārsvarā uzturas savā meiteņu sabiedrībā, ievērojot reliģiskās normas.
„Pastāsti vēl man par reliģiju! Vai viņi tur tiešām lūdzas piecreiz dienā?” Gunita dega ziņkārē.
„Tā ir! Es jau pie tā esmu pieradusi. Kaut ko runājam ar draugu, un tad viņš pēkšņi saka: aiziešu palūgties.”
Gunitai tas viss likās tik interesanti! Cita kultūra, citi cilvēki. Un es braucu, lai to visu iepazītu! Meitene nespēja noticēt. Tai pat laikā viņa apzinājās, cik viņa ir naiva, taču viņai negribējās par to domāt. Gribējās tikai ļauties tam, kas pats viņai krita klēpī. Tāpat kā tie 300 dolāri.
„Ak, jā, te tev naudiņa,” Olga pēkšņi atcerējās, it kā uzminējusi Gunitas domas. Gunita kaunīgi paņēma trīs banknotes, nevīžīgi ielika tās savā plānotājā, aizvēra to un, nevēlēdamās neko paskaidrot un runāt par šo tēmu, uzsāka stāstīt ko citu. Viņas turpināja jūsmot par Ēģipti, aizmirstot par nedrošības sajūtu, kas abu prātos mājoja, tomēr tā pati sajūta viņas arī vienoja – gluži kā diviem, kam auksti, saspiežoties kopā, kļūst siltāk. Viņām bija šis siltums vējainajā rudens dienā, runājot par nezināmo nākotni, ko meitenes dalīs kopā.
Sarunas laikā viņas nepamanīja, kā paskrējis laiks. „Man vēl jāsatiek pāris cilvēki, pirms aizbraucu, jāsakrāmējas,” Olgai bija praktiskas lietas darāmas. Viņa brauca prom jau pēc četrām dienām.
Pēc nelielās Ēģiptes oāzes kafejnīcā viņas atkal nokļuva uz Rīgas rudenīgajām ielām.
„Vismaz nebūs ziemas zābaki jāpērk,” Olga nosmēja.
„Hehehe, jā,” Gunita viņai piekrita.
„Nu tad jau tiekamies Ēģiptē!” viņa uz atvadām teica.
„Lai tev viss izdodas, un noteikti atraksti man!” piekodināja Gunita, kas par jauno draudzeni bija tiešām uztraukusies. Olga apsolījās to pildīt.
Gunita devās uz trolejbusa pieturu, lai brauktu uz māsas dzīvokli. Olga viņu bija nomierinājusi un iedrošinājusi. Turklāt Gunita bija pārliecināta, ka viņas kļūs par labām draudzenēm. Olga likās jauka, nopietna, prātīga un draudzīga būtne. Vismaz pirmajā reizē. Šai meitenei varēja uzticēties. Izlēma Gunita.
