Viņš nespēj dabūt tos trīs īpašos vārdus pār savām lūpām. Apskaut un samīļot arī nav viņa dabā. Taču viņš mīl. Un man nemaz nevajag no viņa to dzirdēt, lai es justu un zinātu, ka tā patiešām ir.
Lācenes – tās nav tikai ogas, kas jūlijā nogatavojas mežos. Man tās gadiem ilgi bija kā nepiepildīts sapnis. Katru vasaru apņēmos- šogad gan brauksim lācenēs! Kopš bērnības loloju par šīm ogām īpašas atmiņas- cik tās bija gardas, cik skaistas – kā apaļas saulītes! Taču vasaras ritēja, bet lācenes tā arī palika tikai manās ilgās. Šīs ogas mežā nemaz nav tik viegli atrast – ne visur tās aug, turklāt jānoķer īstais brīdis, kad tās lasīt, un tas ir diezgan īss.
Šonedēļ devos uz laukiem pie vecākiem. Māsa pa telefonu jau paspēja pačukstēt – tevi gaida pārsteigums!
Viņš bija aizbraucis uz mežu, nostaigājis vairākus kilometrus, bet atradis un salasījis.
Tur tās izbērtas uz galda mani gaidīja. Trīs saujas lāceņu jeb viņa valodā – ‘Es Tevi mīlu, meitiņ!’
3 komentāru
Tik skaisti,,,, 🙂
Sen tā nebija bijis, ka mani tā aizkustinātu kāds blogs… Pat asara iemirdzējās 🙂 Jauki, ka Tu saproti, ka tā ir mīlestība un pieņem to.
Patiesi un skaisti, mana arī saskrēja asariņa 🙂